Smadzeņu pašskalošanas mēģinājums. Dakteris tirgo laimes tabletes. Izlem pats, kad justies nožēlojami.

Esmu tuvu sabrukuma robežai. Šādos brīžos es nožēloju to, ka manos uzstādījumos nav iekļauta opcija par laimes pašzombēšanos. Drīzāk tieši otrādi, ir kaut kāda aizsargreakcija pret laimi. Katram no mums piemīt kaut kāda daļiņa ciešanu izbaudīšanas, nereti savas ciešanas radam mēs paši un no tā ķeram kaut kādu neaprakstāmu kaifu. Iespējams, to labo izjūtu rada pašdestrukcija kopā ar paša spējām izbeigt sāpes. Kaut kāda varas izjūta pār sevi.

-"Nestaigā pa lietu, nosalsi, saslimsi."

-"Staigāšu gan, tā ir vismaz kaut kāda opcija, kad es pats varu nolemt, kad justies nožēlojami."

Dakteris pats kaut ko lieto. Viņš teica, ka tās ir kaut kādas broma tabletes. Esmu dzirdējis, ka tās dod armijā, lai seksuālo enerģiju varētu novirzīt uz ko citu. Dakteris aprakstīja, ka informācijas plūsma paliek nemainīga, mainās tikai uztvere. Tu spēj uztvert pozitīvo, taču negatīvā informācija paslīd garām, turklāt ne visa, bet tikai tā, kas tevi spētu skart. Man patīk uzstādījums, koncepts, ja tikai to varētu panākt savādākā veidā.

Vēl viņš piedāvāja citas tabletes, nezinu sastāvu un arī atļauties nevaru, Ls 40,- par divdesmit tabletēm. Vai tieši tik mūsdienās maksā laime? Ja ne laime, tad vismaz viens solītis pretī tai, iespējams nepareizā virzienā, taču cik mēs varam atļauties būt izvēlīgi attiecībā uz laimes kripatiņām?

Pie daktera atnāca pacients ar iesprūdušu dakšiņu deniņos. Atnāca pats. Virtuvē paslīdēja uz skaidām un uzkrita. Interesants gadījums. Pacients dzīvs, bet dakterim jautri un ir ko citiem pastāstīt. To var izmantot, ja tu neesi nekas un tev nav nekā, vari iejusties, vari nospert gadījumus, tikai nedrīkst nokļūdīties ar pozitīvo filtru.

Un ja nu es vienkārši neprotu? Radīt no harmonijas un laimes brīžos. Sašķelšanās, saplīšana, izjukšana rada domu lidojumu, vienkāršā fizika. Vai saplūšana un atjaunošana spēj radīt tikpat lielu enerģiju, lai radītu? Un vai radīšanai vispār ir nepieciešama enerģija? Tam nevajadzētu izrietēt no secīgas lietu plūsmas?

Sūdi sākas tad, kad slimi gribi izlēkt no biksēm, gribi iečurāt kādam ausī nepalecoties, esi ieciklējies uz to, kas neizdodas un, nevis pilnveido sevi, bet turpini slimīgi un agresīvi pārdzīvot. Padarīt sevi par savas sistēmas vergu. Pats radi, pats īsteno un izdzīvo. Pētījumos esot pierādījies, ka pavasaros cilvēki visvairāk izdara pašnāvības, viss apkārt plaukst, visi kopojas, bet tev nav ar ko.. un tā augstprātīgā sterva, kura strādā aiz stūra, arī nedod, bet tikai nīgri smaida ieraugot. Cik grūti tomēr trāpīt citu cilvēku bioritmos. Visbiežāk šķiras tieši pēc kaut kādiem lielajiem svētkiem. Kā mīlēšanās atbiras. Tas izskaidro pavasara efektu, bet kas izskaidro pirms Ziemassvētku herņu? Kāpēc esam banalizējuši to, kas spētu cilvēkus darīt laimīgus? Skaista ideja, bet izpildījums kā ar ķieģeli pa seju un visi smejas.

Arī sūkstīšanās ir banalizēta. Ciešanas tāpat. Jābūt tikai tā, ka es pats varu izlemt, kad justies nožēlojami. Jābūt. Un šobrīd es vairs negribu. Grāmata, pasakas.

Pasaka: Kā Miķelis prezidentu izglāba.

Kādreiz uz zemītes dzīvoja puika vārdā Miķelis. Mamma Miķeli bija audzinājusi ļoti labi, pat pārāk labi un uzstājīgi, tik labi, ka Miķelis nevarēja iedomāties savu dienu bez palīdzēšanas kādam. Pat neskatoties uz to, ka Miķelis auga un viņam bija arvien vairāk pienākumu un darbu, viņš turpināja palīdzēt cilvēkiem. Uzraka kaimiņu Mārai dārzu, veda pastaigā Marutas suni, nokāva Pētera vistu un uztaisīja garšīgu zupu. Šāda palīdzēšana attīstīja Miķeļa iemaņas un prasmes.

Vienu dienu Miķelis satika prezidentu. Viņš nezināja, ka tas ir prezidents, jo viņš bija suns. Miķelis pieņēma suni, pabaroja ar vistas galvu un kauliem, kas bija palikuši pāri no Pētera vistas un ielaida savā istabā sasildīties. Naktī Miķelis nosapņoja, ka tas suns nemaz nav suns, bet cilvēks, kurš grib izglābties. Sapnī suns viņam pateica, ka vienīgais, kas viņu var izglābt ir zelta skuja, kas atrodas pie ļaunās burves. Sapnis bija tik reāls, ka Miķelis nākošajā dienā devās zelta skujas meklējumos. Vairākus gadus Miķelis meklēja burvi līdz atrada. Viņš palīdzēja burvei sakopt māju un izravēt dārzu un par to burve Miķelim iedeva zelta skuju, kas izglābs suni.

Kad Miķelis atgriezās mājās, suņa tur vairs nebija. Miķelis paņēma zelta skuju un apraka savā dārzā dziļi jo dziļi. Suns bija pārvērties atpakaļ par prezidentu un neko neatcerējās par to kā Miķelis viņam palīdzēja. Ja prezidents būtu zinājis, ka viņu izglāba Miķelis, viņš būtu dāsni Miķeli apbalvojis, bet prezidents nezināja. Arī Miķelis nezināja ko viņš ir izglābis.

Miķeļa dzīve turpinājās, šovakar viņš ies pie kaimiņa no cūku zarnām desas taisīt. Daudz darāmā, jāizgriež zarnas uz āru, jānomazgā visi mēsli, jāsamaļ gaļa un jāiebāž zarnās. Par to gan viņam tiks paprāvs desas gabals.

money makes the world go round? no - it's sex actually.

Pēdējais ieraksts trāpīja kā naglai uz galvas tam, par ko pati pēdējās pāris nedēļas
lauzīju savu skaisto galviņu. Pirmkārt, liekas dīvains apzīmējums "Cik bieži JĀBŪT seksam?",
jo seksam jau nav jābūt, nav jau tā, ka ir kāda mistiska "fuck-fairy", kura ierodas mirklī, kad
jābūt seksam. Tas taču vienkārši notiek, vai ne?
Bet vispār jau tādas pārdomas droši vien saistītas ar kaut kādu iekšējo nedrošības sajūtu,
kas visizteiktākā jau ir tieši attiecību sākumposmā - līdzko vienreiz puisis seksu negrib,
tad jāķeras pie asarainām filmām un šokolādēm, jo tas jau nozīmē, ka viņš mani vairs
negrib vispār, vai ne? Muļķības.
Vēl lielākas muļķības ir tikai tās, ka vīrieši grib seksu visu laiku, kamēr sieviete ir tā, kura
teju ar roku dzelžiem pie gultas jāpieķēdē (kaut gan tas izklausās jau nu dikti kārdinoši
manā perversajā prātā), lai viņa atdotos. Arī es esmu runājusies ar savām draudzenēm un
uzklausījusi sūdzības, ka viņām gribās, bet puika tik atmet ar roku vai nomurmina, ka "šodien nē".
Tā kā - piedrāzt Holivudas stereotipus par mūžīgi gribošajiem mačo, kuru
locekļi lec gaisā katru reizi, kad parādi krūštura lencīti. Būtu jau labi, neteikšu, ka sūdzētos,
ja pietiktu man tikai savus mēžģīņu brīnumus parādīt, lai vīrietis būtu gatavs gultā lekt.
Bet pie visa ir jāpiestrādā - jārespektē otra nogurums un jāpadara katru reizi īpašu.
Jo galu galā - vai tad sekss ir kaut kāda sacensība pārīšiem - kurš no mums ir gribošāks?!
Galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte! Tāpēc labāk lieku reizi nopūsties un apēst tāfelīti šokolādes,
kad puika noguris aizmiegt tev blakus - kāpēc samierināties ar ierasto iekšā-ārā kniebienu, lai
arī tas būtu katru dienu, ja vari paciesties un reizi nedēļā izārdīties pa gultu tā, ka pēc tam visu dienu
atceroties detaļas klusi ķiķini pie sevis un jūti, ka sārtums vaigos iesitas.
Dzīšanās pēc seksa tikai tāpēc, lai būtu sekss, noved tikai pie paša jēdziena notrulināšanas -
protams, ka tā ir pakļaušanās mūsu dzīvnieciskajiem instinktiem, baudas gūšana un vēl simtiem
fizioloģisku procesu, bet pamata jau tā ir divu cilvēku vienošanās otram atklāties daudz
intīmāk un dziļāk, nekā jebkuram citam. Un tāpēc, kad kādu esi atradis, tad samierinies,
ja kādreiz jāpakarina savs libido uz pakaramā blakus mēteļiem un šallēm - cilvēki
nav mašīnas un dzīve un porno. Ne katrs santehniķis, kas ienāk "tīrīt tavas trubas"
uzreiz neizģērbsies un neizkniebs turpat uz vannas malas.

Dzīve paliek dzīve - un arī sekss dzīvē ir daudz sarežģītāks un diemžēl arī emocionāli
piesātinātāks, nekā to attēlo filmās, grāmatās un žurnālos - netaisos runāt par jūtām,
jo gaudulīgas sarunas "par mums" nav manā stilā. Bet padalīšos tikai ar to, ka esmu
samierinājusies ar faktu, ka vīrieši tiešām nav seksa-mašīnas, kā arī tas, ka es
grib biežāk, vairāk, dīvaināk un neķītrāk, nekā viņš, nenozīmē, ka esmu nimfomāne.

Tāpēc es novilkšu savu mežģīņu apakšveļu, ielīdīšu vecos bokseršortos, ēdīšu šokolādi un skatīšos
seriālus, ja redzēšu, ka puika vienkārši grib izgulēties. Kurš guļ, tas negrēko.
Un ar seksu arī nenodarbojas.

Cik bieži ir jābūt seksam? (audio versija) Izmēģinam balsis un parunājamies.

Šajā ierakstā runājam par:

• Cik bieži mums ir sekss?
• Studijā superviesis - @nakts.
• Kāpēc mēs ierobežojam sevi seksa biežumā?
• Vai tādā vecumā jau nevajadzētu zināt ko grib no seksa?
• Seksa daudzums un krāpšana?
• Cik liela loma seksā ir komunikācijai?
• utt.

Šis audio ieraksts ir izraisījis savu rezonansi, arī Une raksta par šo tematu.

Ieraksts par seksu (18+). Savādāks nekā Vigantam.

Šo varam novietot arī zem INBV (In Nude Blogerritae Veritas) rubrikas.

Izlasīju, veselu minūti sēdēju ar atvērtu muti. Jā, viņš zina, ka sekss pastāv. Protams, es saprotu, ka par šo jautājumu nevar rakstīt tikai no kniebšanās, drāšanās, jārēšanās un pišanās aspekta, ka arī skolniekiem ir jāzina, kur to mantu, kas stundu laikā ceļas un sāp, bāzt, bet tad es nesaprotu virsrakstā lietoto "18+".

Manuprāt, ir izlaista viena svarīga nianse šajā ābeces tipa seksa aprakstā, proti, var ne tikai nodarboties ar seksu, kaut arī šis izteiksmes variants prevēlē sabiedrībā, jo ir visneitrālakais vārdu salikums, kas apraksta konkrētu nodarbi, bet var arī mīlēties, var drāzties, var uztaisīt ātro kniebienu darba atejā, var būt dusmu sekss, kad sieviete tevi tracina un savādāk nevari aizvērt viņai muti kā tikai iebāžot līdz pašām aknām, var būt atvadu sekss, var būs samierināšanās nokniebiens, var būs žēlsirdīgā piša, var būt izlūkiespraudiens, var būt mežonīgā jāklēšanās, kamēr ir grūtības ar pārvietošanos un jā, var arī nodarboties ar mīlestību. Pēdējais gan ir visekstremālākais, jo vienmēr nes līdzi sekas.

Kad esam noskaidrojuši, ka šai darbībai ko saucam par "nodarboties ar seksu" un kas pēc būtības ir piemītošs fizisks vienveidīgums un kustību daudzveidība ir stipri ierobežota, piemēram, tu vari iekāpt mašīnā daudz vairākos veidos nekā iekļūt sievietē, atklājas, ka procesā piemīt emocijas un sajūtas. Un tieši šis emocionālais fons ir tas, dēļ kā mēs skrienam, sportojam, skujam bārdas, paduses un kājas, krāsojamies, liekam mākslīgos nagus un krāsojam matus (nupat savādi izteicos, bet daļa attiecināma uz sievietēm), lieku reizi iztīram zobus un iesmaržojamies.

Un kā, gan savādāk, ja bez emocionālā fona būtu iespējams veikt vienu un to pašu darbību tūkstošiem un tūkstošiem reižu visas dzīves laikā, kā būtu iespējams izbaudīt matiņu uzbužināšanos, pieskāriena trīsas, kad rokas slīd pāri vēderam, kad tu skūpsti vēderu arvien zemāk un zemāk, kad sākumā ieej viņā ar pirkstu un sajūti patīkamo pretestību pamīšus ar pilnīgu ļaušanos, kad sajūtu sava iekārojamā intīmo garšu un gribi vēl, nevis meklē, kur ir mentos vai čupa-čupss, kad no rīta pamosties no neliekas čmaukstināšanas un uzreiz saproti, ka visa dzīve ir izdevusies.. kaut vai tikai šajās desmit minūtēs.. Kā bez emocionālā fona būtu iespējams pārdzīvot kādreizējās nestāvēšanas brīžus un pēc tam mēģināt vēl un vēl?

Sekss ir skaists, to nevar noniecināt, stāstot par to tik salkani un pliekani. Tajās fiziskajā kustībās ir paslēpts kas daudz vairāk, kas neizzūd, neskatoties uz komecializāciju, neskatoties uz to, ka viss par un ap to jau ir atklāts. Skaists ir tas brīdis, kad iegūsti meiteni pirmo reizi, skaisti ir visi tie brīži, kad šo meiteni iegūsti vēl un vēl, skaists ir arī pēdējās reizes brīdis. Skaists ir sekss vārtrūmē, skaists ir sekss, kad pārmāci sekretāri uz viņas galda par nenosūtīto faksu, skaists ir sekss uz tilta Igaunijā un skaists ir protesta sekss Ukrainā.

Vienīgi morālā bagāža. To mums ieliek jau šūpuli, skolā, ģimenē, iebur galva kopā ar augu fizioloģiju un bioķīmiju un no mums ir atkarīgs cik daudz no tā mēs paturam un no cik dadz atsakāmies. Kurš cits, ja ne mēs katrs individuāli izlems vai laizīt anālo atveri ir normāli un ētiski? Un cik daudzi to izlemj, pirms pamēģina? Un šāda aizture ir nepieciešama, lai varētu izlemt, ka tieši to tu gribi, šī morālā bagāža mūs pasargā no nejaušībām.

Skaidrs ir viens, mēs dzīvojam laikā, kad iespējams ir viss, ja loti gribēsi, atradīsi kādu, kura gribēs, lai tu viņā ieej anāli, ja ļoti gribēsi, atradīsi kādu, kurš tevī iebāzīs visu roku, ja ļoti gribēsi, atradīsi arī tādu, kura tevi sagaidīs mājās ar svecīti un vīnu un mugurā būs uzvilkusi sarkanu apakšveļu ar kruzuļiem. Fantastisks laiks ar milzu iespējām, ja tikai nebūtu tik čābīgi ar finansēm..

Mazattīstīts elkonis, neglīto cilvēku un cietumnieku tikšanās, jeb..par #alusmeteoritstweetup05

Pasākuma īsu aprakstu un izklāstu vēl var atrast šeit. Ieradās gan tie, kuri apstiprināja savu ierašanos, gan daži no tiem, kur šaubījās, gan arī kāds no tiem, kuri teica, ka 100% nenāks. Paša tweetup ideja radās pati no sevis, respektīvi, vairāki cilvēki, kuri līdz tam bija pazīstami tikai twitter vidē, gribēja iedzert kopā. Tā radās pirmais #alusmeteoritstweetup par ko visiem pasākuma dalībniekiem bija tikai pozitīvas atsauksmes. Nākošais pasākums tika rīkots ar domu, ka "nevar būt tā, ka twitter vidē varētu trūkt normālu bumbieru". Tāpēc arī oficiālajā pasākuma lapā sākotnēja tika minēti tādi "nepiemēroti" vārdi kā #huj un #bibis. Tie, kuri ir lietas kursā zināja, ka šie nav debesīs vērsti vektori ar nolūku "lamāties tikai tāpēc, ka lamāties", bet gan savstarpēji saistītu notikumu virknes un tēlu "Bibis" es atradu sava jaunākā brāļa pasaku grāmatā par Diegabiksi. Un nevajag domāt, ka bērni nesaprot šo savādo divdomību, saprot. Un, ja bērni saprot, kur var rasties problēma to saprast pieaugušiem twitter lietotājiem? Taču radās.

Jau pirms pasākuma par un ap to klīda savādas negācijas. Nezinu vai dēļ tā, ka pasākuma rīkošanu varēja saistīt ar bumbierenes.lv, kas ir neķītrības, nešķīstības un sliktas valodas meka, ko lielākā daļa lasa, bet par to skaļi nerunā, bet negatīvās vibrācijas bija.

Arī pēc pasākuma pozitīvi vārdi bira tikai no pasākuma dalībniekiem, jo, manuprāt, savādāk nemaz nevarēja būt, pasākums bija izdevies godam, dalībnieki dzēra, smējās, aplaudēja, uzdeva jautājumus un atkal smējās. Neesmu intelektuālis, bet diskusijas, kas izvērtās, zem jostasvietas aizgāja tikai reto reizi un arī kā izņēmums. Taču no malas parādījās tādi izteicieni, ka šis pasākums esot bijis kaut kādu izbijušo cietumnieku tuss. Nezinu kurā klasē es cilvēkus vērtēju pēc izskata, pēc zobu daudzuma, alusvēdera esamības vai matu ērkuļa biezuma. Varbūt es arī esmu neizdevies posms cilvēku bioloģiskajā evolūcijā, bet sava daļa pašcieņas man ir, ko es arī saglabāšu, neskatoties uz to, ka es nedaudz arī sabēdājos.

Tā bēda bija no sērijas, kad redzi šādu meiteni un sajūti savādu kņudoņu ķermeņa lejasdaļā, ka viņa nekad nebūs tava. Analoģijās runājot, cilvēki nav radīti draudzīgi un katram ir savs kašķītis padomā, tādējādi apliecinot savu esamību.

Neskatoties uz mazajām bēdām un nelielajām negācijām, pasākums tomēr bija izdevies godam, tieši tāpēc veltu pašus labākos vārdus pasākuma sponsoriem: atputasbazes.lv eleganto dzērāju forumam un halis.lv kuriem pietika drosmes nosponsorēt šādu "neformālu" pasākumu un vienkārši labi pavadīt laiku. Visi klanamies, jo visa viņu nauda tika godam nodzerta. Visa. Atsevišķi paldies arī Valdim Melderim par to, ka viņš ieradās un piedalījās diskusijās, tas savā veidā atdzīvināja pasākumu. Es domāju, ka arī pašam Valdim no pasākuma nesametās šķērmi, bet viņš labi pavadīja laiku, pat neskatoties uz to, ka par savu dalību savādā veidā, bet atvainojās.

Nelielam ieskatam, piedāvāju noskatīties nelielu prezentāciju par NEO, kas notika pasākuma laikā:

Kā arī lūdzu ieskatīties #alusmeteoritstweetup05 galerijā.

Es domāju un ļoti ceru, ka alus meteorītu pasākumi notiks vēl un vēl. Nevis kā pretstats kaut kam, bet gan kā kaut kas savs.. tāds interesants un labs veids kā pavadīt savu brīvo laiku nepiespiestā atmosfērā. Obrigado Brasil.

Karaliene bez Anglijas meklē pievilcīgu karali ilgstošām, nopietnām attiecībām. Varbūt varam radīt troņmantnieku kopā?

Labvakar, kaķēni,

 

Atzīšos, ka jūtos kā jaunava pirms randiņa, pēc kura viņa skaidri zina, ka tiks padarīta par pilntiesīgu sievieti. Varētu jau visu kā izsapņotajās sākuma pieredzēs, kur ir zīda palagi, sveču gaisma, rožu ziedlapiņas, brutālas sāpes un 45gadu vecumā sekojošas vizītes pie Dr.Freida pielūdzēja, jo pirmā seksuālā pieredze ir uz mūžu traumējusi jūsu libido, un jums patīk tikai, ja nodara neciešamas sāpes. Bet nē!

 

Šoreiz vēl nē! Es mazliet pastāstīšu par sevi, bet tikai mazliet. Tā, lai jūs nenobītos un arī par daudz nesasapņotos, bet tikai saprastu, kas par putnu lapsu es īsti esmu.  Turklāt Bumbieris tā vēlējās un viņa vēlmes man pašlaik ir likums.

 

Garmataina tumšmate, zaļganām acīm, samērā īsa, beidzot pilngadīga, asu mēli un visnotaļ samaitātu prātu. Man teica, ka prātīgāk varētu būt jums neatklāt savu īsto izskatu, bet man patīk apziņa, ka domā tieši par mani, sitot kulaciņā (ou, un viņi tā darot, hihihi). Patīk slikts, degradējošs humors, vēlams par citas rases vai vismaz pie citas reliģijas piederīgajiem. Nav arī nekādas vainas sieviešu izsmiešanai, un man tas patīk pat vairāk par žīdu jokiem. Māku būt pieklājīga lēdija, ja nepieciešams radīt šādu iespaidu un māku arī būt vulgāra un neķītra, ja tas ir vajadzīgs vai ja to vēlos. Jebkurā gadījumā daru tā, lai viss būtu manās interesēs, un Šlesers nobītos kā maza sieviete, ja zinātu par manu eksistenci, jo es pārņemtu visus viņa padotos viens un divi ar pāris kvalitatīvajiem bj-iem (paņemt aiz vaidziņa, ja dzīvo laukos un neskaties porno aizjūru valodās). Vai vismaz tā man ir teikuši ;)

 

Labi, pietiks te ar jums flirtēt, es domāju, ka jums pietiks informācijas par mani un gan jau tāpat mēs iepazīsimies un sadraudzēsimies.

Bučas un uz tikšanos pēc pāris dienām, kad apskatīšu pāris sev interesējošus jautājumiņus, jo man beidzot sāk parādīties laiks un vēlme to darīt,

 

 Vulpes Vulpes

 

meitenes par TO nerunā?!

Laikam jau būtu loģiski šo jauno ierakstu sākt ar to, ka, lai arī cik glaimojoša manai meitenes sirsniņai nešķistu debate par to, vai esmu vai neesmu īsta, tomēr vēlos paziņot, ka neesmu Bumbiera bagātīgās fantāzijas auglis - esmu tikpat īsta kā Merkele vai paģiru izsalkums. Turklāt, tā kā esmu nolēmusi uz komentāriem neatbildēt, lai saglabātu intrigu un netīši neiesaistītos neauglīgās diskusijās, tad ziniet, ka komentāru kuluāros var maldīties "berlīnietes" alter-ego un viltvārži.

Man ļoti patiktos radīt ilūziju, ka rakstu savus mazos rakstiņus gluži kā Kerija Bredšova - sēžot pie sava laptopa ar cigareti pirkstos, malkojot "Cosmopolitain" kokteilīšus, tērpta puscaurspīdīgos naktskreklos, bet realitāte allaž ir nedaudz skaudrāka - smēķis gan pirkstos ir, bet dzīvoklis ir tik auksts, ka kokteilīšu vietā ir tēja/kafija/lēts vinārs vai karstvīns, bet caurspīdīgo naktskreklu (kura manā garderobē nemaz nav - vilšanās visiem perveļiem) nomainījušas vilnas zeķes un silts, pūkains halāts - nu seksīgi bez gala. Taču tur jau ir interneta burvība - varat jau iztēloties mani kā īstenu bārbiju, kura uzkrāso lūpas un ietērpjas tīkliņzeķēs, lai tapinātu kārtējo bloga ierakstu.

Pēdējā laikā man ir bijis daudz sarunu par un ap dažādām seksuālām fantāzijām, kad man tika uzdoti jautājumi par to, kādas dīvainas lietas man sagādā baudu un kādi ir mani dīvainie fetiši. Īstenībā nedaudz apjuku - laikam jau pie vainas tas, ka visi iepriekšējie sakari ir bijuši vai nu tik lielā pālī, ka runāšana par tādām lietām nekad nenāk prātā, jo parastais pēcpāļa kniebiena kodekss pieprasa to, lai par to vairs nekad netiktu runāts (kas notiek vafelē, tas paliek vafelē?) vai arī sakari bijuši ir tādiem puišiem, kuriem vispār runāšana nav stiprākā puse. Tā nu uz šiem jautājumiem īsti nespēju atbildēt, jo īsti neko pārāk frīkainu nespēju izdomāt, jo laikam jau manas dīvainības vairāk ielavās ikdienas dzīvē, nevis gultā - piemēram, nespēju paciest, ja tualetes papīra rullis tiek uzlikts uz otru pusi, cilvēki, kas šķauda vairāk kā trīs reizes pēc kārtas mani noved izmisumā, un nespēju aizmigt, ja neesmu pirms gulētiešanas izmazgājusi virtuvi. Tāpēc jutos tīri pārliecināta, ka mazie sīkumiņi, kuri gultā man šķiet patīkami jau nekas pārāk dīvains nav - galu galā mana fantāzija nav kļūt par Ziemassvētku vecīša mazo palīdzi vai neķītro apkopēju. Taču izrādās, ka arī tādi sīkumi kā košana un vēl šis tas var tikt iztulkots kā kaut kas dīvains. Bet tomēr atklāju, ka labāk ir atmest kaunu (mana recepte - no sākuma iztriekt pusi pudeles ruma, tad mēle raisās ne tikai uz runāšanu vien...) pie malas un šaut tik vaļā - beigu beigās var attapties ar visu kaklu zilumos, bet ļoti apmierināta! Tālākos sīkumos neiedziļināšos, jo lēdija par savām uzvarām nerunā.

Kārtējo reizi arī saskāros ar dīvaino dubultstandartu, kas attiecas uz bijušo partneru skaitu sievietēm un vīriešiem - kaut kā tomēr joprojām puisis ar daudz kniebieniem ir īsts mačo,

bet meitene ar daudziem bijušajiem - mauka. Neviens jau acīs nesaka, bet padomā. Taču arī pati

par sevi varu teikt - tomēr kaut kāds skaita limits arī man ir, kad domāju par vīriešu varoņdarbiem - kad puisis paziņo, ka viņam ir bijis vairāk jau 20 meiteņu pāris gadu laikā, man tomēr arī gribas nosvilpties (ja vien es to prastu) un izkliegt: "Mauka!"

Varbūt pie vainas ir amerikāņu popkultūras pērles "American pie" stilā, kur allaž tiek afišēts, ka

sievietes ir kārdinātājas, kuras nabaga nogribējušamies puišeļiem nedod.

Varu pačukstēt noslēpumu, kuru tomēr sievietēm patīk paturēt pie sevis - meitenēm arī gribas kniebties! Bet tāpēc, ka valda dīvainais uzskats, ka meitenes seksu grib tikai tāpēc, lai pēc tam puisi ievilinātu attiecību cietumā, gaidītu turēšanos rociņās un salkanas iesaukas kā "zaķītis" un vēl citi derdzīgi dzīvnieciņi, ir tīri grūti atrast vienkāršus sakarus. Cik daudzus vakarus neesmu pavadījusi ar savām draudzenēm, triecot vīnu, klausoties agresīvu beibju mūziku un besoties par to, cik nenormāli gribas seksu! Tika pat slēgtas derības, kura pirmā beidzot dabūs atkal nokniebties. Bet redz kā - vai nu visi puiši ir "savējie", kuri tevi jau uzskata par tādu draugu, ka aizmirst pat to, ka kož aliņus kopā ar būtni ar lieliskākajām krūtīm pasaulē, vai arī viņi domā, ka "nē, nē, šitā jau pēc tam mani gribēs pie vecākiem vest!" Meli! Stereotipi nogalina meiteņu tiesību uz mežonīgiem vienas nakts sakariem (vai tad es vainīga, ka nespēju pārģērbties par 15-gadnieci bez morālās nostājas un gorīties itāļu sekstūristu priekšā?)!

Var jau būt, ka domāju citādāk, kā daudzas meitenes, bet mani vairāk atbaida, kad vīrietis

izmanto "m..." vārdu - un nē, es nedomāju "mauka", bet gan "mīlēties" - un, ejot pa ielu, saņem mani aiz rociņas. Galu galā, neesam vairs 3. klasē, kad pa gaiteni varēja pārvietoties tikai ķeroties pie blakus sēdētāja sviedrainās ķepas.

Tā kā, meitenes un zēni, brašie oktobrēni - nav ko turēt sveci zem pūra! Tumsā visādas interesantas štellītes var atrast - vajag tikai tieši paprasīt! Kaut gan nezinu pārāk daudz puišus, kurus tomēr līdz nāvei nepārbiedētu teksts no meitenes lūpām: "Novelc bikses, mazais, esmu nogribējusies!"

Esmu par civilizētu alkohola lietošanu.

Tikai tas, kurš nav dzēris šņabi ar padomju skolniecēm var protestēt pret alu.

Ir ziemeļņieku un dienvidnieku alkohola lietošanas teorija – ziemeļnieki dzer daudz un stipros dzērienus, bet dienvidnieki dzer maz un vīnu. Taču, ja salīdzinam socializācijas iemaņas un kautrīguma līmeni, izrādās, ka dienvidnieki ir atvērti un viegli komunikācijā, turpretī ziemeļnieki vairāk ir intraverti, uz sevi vērsti un noslēgti.

Cilvēki sāk lietot alkoholu brīdī, kad viņi zaudē savu bērnišķīgumu, kas palīdz kontaktēties ar citiem cilvēkiem, bet, tai pat laikā, nepieciešamība pēc kontakta tikai aug. Lielākoties dēļ dzimumtieksmes palielināšanās. Vienkāršāk runājot, kad meitenēm un puišiem ir nepieciešamība iepazīties un veidot pieaugušas komunikāciju grupas.

Lielākā daļa jauniešu meiteņu savaldzināšanas etapā stāsta viņām par kloķvārpstas uzbūvi. Ja godīgi, tad es vienmēr tā esmu darījis. Taču meitenēm nevajag informāciju, bet emocijas, ko tās var saņemt no komunikācijas partnera. Meitenes reti kad komunikācijā meklē informāciju, drīzāk viņām ir nepieciešams dalīties savās emocijās. Un emocijas kā reiz ir paslēptas aiz kautrīguma plīvura.

Kad divas draudzenes satiekas, par ko viņas runā? Lūk par ko:

- Klausies, kā es vakar sadusmojos uz savu priekšnieci!

- Kā tad?

- Lūk kā: mani pilnīgi visu sāka kratīt!

- O!!! Bet Tu paklausies kā vakar mani iepriecināja mans puisis!

- Kā?

- Man pat šermuļi pār kauliem pārskrēja!

- O!!!

Taču viņas jau ir draudzenes un kautrīguma barjera ir pārvarēta jau sen. Mazpazīstami cilvēki grib, bet nevar dalīties ar savām emocijām. Sievietes barojas no emocijām, viņām tā ir nepieciešamība. Vīriešiem arī to vajag, bet mazākos apmēros.

Alkohols ir zāles pret kautrīgumu. Tieši tāpēc alcohols ir neaizstājams komunikācijas pirmajā etapā, piemēram, jau mierīgu sirdi vari stāstīt meitenei par kloķvārpstas uzbūvi un viņa klausīsies un, ja būsi pietiekoši atraktīvs, klausīsies ar ieinteresētību un emocijām. Un vēl alcohols ir nepieciešams draudzības apliecināšanai. Bez alkohola ir grūti pateikt labu vārdu labam cilvēkam. Traucē kautrīgums.

Par pierādīju tam, ka alkoholu sāk lietot dēļ kautrības var būt viens piemērs – neviens cilvēks alkoholu pirmo reizi nepamēģina viens savā virtuvē. Visi pirmo reizi pamēģina kompānijā, komunikācijas atvieglošanai.

Aktīva socializācija ir noderīga visās un visām nozarēm. Tā palielinās iedzīvotāju laimes indekss. Alkohols palīdz socializācijai un tieši tāpēc tas ir noderīgs visai sabiedrībai, īpaši jau ziemeļņiekiem. Vienīgais jautājums ir par daudzumu. Un šeit sākas problēmas. Stipros alkoholiskos dzērienus ir grūdi dozēt. Komunicēt gribas ilgi, bet ilgi dzert šņabi nozīmē viennozīmīgu pieliešanos līdz izkrišanai nokrišņos. Un no tā cieš arī komunikācija, piemēram, stāsts par kloķvārpstu kļūst drūms, raustīts un nereti pat agresīvs.

Alus un vīns ir daudz labāki šādām situācijām, tos var dzert cik ilgi vien vēlies, visas tās divas, trīs, četras stundas, kas mums nepieciešamas dvēseles sirdsmieram no komunikācijas. Jāņem arī vērā tas, ka no šņabja mēs nodzeramies un līdz ar šo apstākli zaudē jēgu jebkāda alkohola sociālā priekšrocība.

Tā kā mēs dzīvojam grūtos laikos un, ņemot vērā visa PR-izēšanu, iesaku uzburt sekojošu nacionālo ideju:

1. Šņabis – dzēriens veciem smerdeļiem un mudakiem.
2. Glamūrīgas meitenes dzer glamūrīgu vīnu.
3. Veiksmīgie uzņēmēji dzer dārgu vīnu.
4. Reāli bumbieri dzer reālu alu.

Un reklamēt šo ideju TV. Atvieglot alus un vīna reklāmas televīzijā, novirzīt līdzekļus šņabja antireklāmai.

Ja tu gribi iespert man pa seju par šo ideju, piesakies uz #alusmeteoritstweetup05

Piedāvājumi, dīvaini komplimenti un kā meiteni gultā iedabūt

Berlīne nudien ir piedāvājumu pilsēta - atceros savu pirmo šoku, kad vēl jauna, naiva un nevainīga sēdēju Porto, kad man un pāris draudzenēm klāt pienāca virinātājtipa vīrietis burvīgā mētelī un, pavēris to kā spārnus, atklāja mūsu acīm veselu lielveikala piedāvājumu - sākot no haša un beidzot ar dažādiem ķīmiskajiem pulverīšiem. Bet šeit jau ir ierasts, kad, stāvot pie luksofora, biežāk var dzirdēt nevis jautājumu "Cik pulkstens?", bet gan "Negribi nopirkt zālīti?"

Turklāt nav nepieciešams arī īsti satraukties par narkodīleru meklēšanu - pietiek ar parastu pastaigu parkā, lai viņi paši atnāktu un piedāvātu visu, ko vien sirds un nākotne rehabilitācijas centrā vēlas.

Tomēr piedāvājumi pirkt narkotikas nav tik uzjautrinoši un traumējoši kā tie, kurus var saņemt no turku puikām, kuriem ir pārāk maz kauna un pārāk daudz naudiņas no kebabu pārdošanas -
Helovīna balles laikā, kurā nepieturējos pie meiteņu kodeksa "Helovīns ir vienīgā diena gadā, kad vari saģērbties kā mauka, un neviens nedrīkst par to neko teikt!", tāpat saņēmu dažādus jaukus
piedāvājumus no vairākiem puišiem:
a) ātrs kniebiens vannas istabā
b) pavadīt nakti kopā kaut kur citur
c) mežonīgs sekss, par kuru man tiks samaksāts

No sākuma biju šokā, it sevišķi tad, kad viens puisis neatlaidās tiktāl, ka sajutos kā izsolē - cena tika paaugstināta un paaugstināta, līdz beigās viņš saķēra mani aiz rokas un piedāvāja vairāk kā 500 dolārus par nakti - nudien īstens Ričards Gīrs ar falafeli rokās. Tiesa, tā kā Džūlija Robertsa man allaž ir likusies derdzīga, kārtējo reizi sameloju, ka esmu precēta, kas reizēm turku puišus tomēr attur.

Tā nu nepievērsos prostitūcijas karjerai (kaut arī apziņa, ka, atmetot lepnumu un jebkādu pašcieņu, vienas nakts laikā varētu nopelnīt gandrīz tikpat daudz kā mēneša laikā ar savu parasto darbu bija diezgan kārdinoša), jo laikam jau tomēr naudas vietā mani kā jau jebkuru citu meiteni vairāk uzrunā komplimenti. Un Berlīne ir arī dīvaināko komplimentu pilsēta.

Laikam jau nudien tādas klišejas kā "Tu izskaties kā eņģelis, kas nokritis no debesīm!" vai "Tu esi skaistākā meitene pasaulē!" ir priekš gejiem. Vai arī es vienkārši esmu gana dīvaina, lai tādi uz mani neiedarbotos, jo atklāju, ka mani ievilkt gultā var pašos dīvainākajos veidos (piedzirdīšana, protams, neskaitās, jo tā iedarbojas uz jebkuru meiteni):

1) "Tev ir asinsizplūdums labajā acī."
"Ak Dievs, stulbās kontaktlēcas!"
"Nē, man liekas, ka tas izskatās seksīgi."

Stāsta morāle: izsaki meitenei komplimentu par kaut ko, ko viņa pati uzskata par pilnīgi pretīgu,
un sekss ir garantēts.

2) "Tavs vēders ir tik mīksts kā spilvens!"
"Dirsa! Es zinu, ka man jāievēro diēta..."
"Nekādā gadījumā, es dievinu tavu vēderu!"

Stāsta morāle: visas meitenes, lai arī kā sev un citiem melo, grib izskatīties kā Photoshop radītās

mākslīgās skaistules uz visi-raksti-ir-par-to-kā-sasniegt-orgasmu-žurnāla "Cosmo". Izsaki meitenei komplimentu par to, ko viņa pati uzskata par savu trūkumu, un sekss ir garantēts.

3) "Tavi mati izskatās savādāk! Tu esi pamainījusi frizūru?"

Stāsta morāle: klasiskais variants - ievēro sīkumus, nepieļauj mana tēva kļūdu, kad tā vietā, lai ievērotu māmiņas jaunos ilgviļņus, viņš izteica kompimentu par viņas jauno kleitu. Kleita patiesībā bija viņas vecie rītasvārki.

Jā, daudziem latviešu puišiem ir ko pamācīties no berlīniešiem - tā vietā, lai meiteni piedzirdītu un beigās dabūtu ātru kniebienu, kura laikā viņa var izvemties, aizmigt, sajaukt tevi ar Deividu Haselhofu vai dies' pas' vēl sākt nekontrolējami smieties par tavu vīrišķo mantību, varētu pamēģināt izteikt sviestainus komplimentus - moš iedarbojas.

Bet kuram gan es meloju - esmu pēdējais cilvēks, kura padomos klausīties, ja gribas dabūt seksu. Manas pavedināšanas tehnikas aprobežojas ar peļķu glāstīšanu pilnīgā pārvafelē, viskija iztriekšanu, uzdzerot alu, izkrišanu no gultas un klasisko izslēgšanos flirtēšanas laikā.

Tāpēc, ka pilna mute ar vāverīti.

Gribēju uzrakstīt par to cik kaķim ir labi, kad tas ieritinās siltā dūnu segā, cik patīkami, kad kaķis, noskrējies pakaļ folija kamolītim uzkāpj tev uz krūtīm, murrā un ar ķepiņām mīņājās kā mazs kaķēns mātes pupu piena meklējumos. Gribēju uzrakstīt par to cik labi ir grauzējam, kad tas uzvij sev migu no svaiga siena un piespiežas savai dzīvesbiedrei. Gribēju uzrakstīt cik labi ir vēlā vakarā braukāt ar mašīnu pa pilsētu un vērot naksnīgo Rīgu ar visu labo un slikto, kas tajā ir un blāvajām ielu apgaismojuma uguntiņām. Bet nevaru.

Gribēju uzrakstīt par to kā fizisks darbs padara cilvēku gaišāku, ne filosofiskās pārdomas, ne skraidīšana ofisā, bet vienkāršas lietas, kā piemēram, lapu grābšana un smiltsērkšķu lasīšana. Gribēju uzrakstīt par to kā bērnībā mežā strādāju, par motorzāģa un skaidu smaržu, par dedzinātu egļu zaru smaržu, par zābakiem ar dzelzs purngaliem un par skābu kāpostu zupu ar sīpoliem, pārnākot mājās. Bet nevaru.

Gribēju uzrakstīt par svaigi slaukta piena smaržu un garšu, par pirmpienu, par visiem tiem rītiem, kad agri cēlos augšā un gāju slaukt govi, kura mani modināja ar asu astes vēzienu, kas nakti ir gulējusi lielā pļeckā, sejā, par to kā ar zābaku dzenāju cūkas, kamēr tīrīju aizgaldu un cūkas tajā brīdī man grauza purngalu un koda biksēs, par to kā es vēmu no pārpūles, kamēr ar iskapti pļāvu pāraugušo āboliņu, man vajadzēja turēt līdzi vīriem. Bet nevaru.

Gribēju uzrakstīt par pirmajām intīmajām attiecībām svaigi pļautā siena kaudzē šķūnī, par to cik dziļi mēs abi iegrimām sienā un nevarējām tikt ārā, par to rudmataino meiteni, kura mani cienāja ar sarkanajām jānogām un es viņai pretī devu pienu, jo nekā cita man nebija, gribēju uzrakstīt par to cik tas viss bija labi, vienkārši un skaisti. Bet nevaru.

Reblogoju Bonkajs: alusmeteoritstweetup

Reblogots no šejienes.

Atbildot uz kaismīgajām lasītāju (lasīt: “pielūdzēju”) vēstulēm publicēju milzīgu publicitāti ieguvušā alusmeteoritstweetup orgkomitejas kopbildi (no kreisās:

@Nakts, @Ga4a, @Soulslave, @Bumbieris,@Bonkajs):

Nav pagājusi pat nedēļa, kad esmu beidzot atkopies no alusmeteoritstweetup graujošās iedarbības uz organismu.

Lūk alusmeteoritstweetup piedāvāto projektu secīgs izklāsts:

• NEO – Network Engine Optimization. Revolucionārs gīkaino frīku rīks, kas nepārprotami pārspēj nu jau norietā esošo SEO. Diskusijas par šo izpalika, jo NEO piemēri darbībā pārspēj gaidīto.
• Džips un Dainis Ozols – Taisnības labad jāatzīst, ka uz šo prezentāciju orgkomiteja nebija pilnā sastāvā. Tomēr tas nemazināja @Ga4a prezentācijas spēku, izklāstu un vētraino noslēgumu. No smiešanās vēders man sāp joprojām.
• Apinītis – Tikai alusmeteoritstweetup ir iespējams dzert Tērvetnieku un tajā pašā laikā ieslīgt diskusijā, kuras tēma – ”Apinītis owns Optima līnija alus vienā setā”

Īpašs paldies @nakts par viesmīlību

Mans degu Genādijs izkakāja man sirsniņu. Ārprātīgi mīļi foto.

Es necienu savu lasītāju. Es solīju, ka rakstīšu par to kā es pavadu laiku ar savu degu Genādiju, bet tā vietā rakstu kaut kādas apgrūtinošas muļķības par varas puļķa nodošanu un sociāli kognitīvām teorījām. Kuram normālam cilvēkam tas interesē? Saprotu un ticu - nevienam. Tieši tāpēc daudz nevilcināšos un publicēšu bildes kā es ar Genādiju pavadu savu brīvo laiku.

Šeit mēs no rīta pamostamies

Šeit rakstam bumbierenes.lv

Šeit skatāmies sliktas kvalitātes porno

Šeit Genādijam palika slikti no porno kvalitātes

Un tad es aizgāju uz tualeti. Nē ne tiem mērķiem ko jūs tagad domājat savās neķītrajās galvās. Lai nu kā, es aizgāju uz tualeti un, izejot ārā ieraudzīju, ka Genādijs man ir izkakājis sirsniņu. Ārprāts cik mīļi!!!

Varas puļķa nodošana, jeb ks tu esi internetā?

Mareku satiku pavisam nejauši, skrienot no pusdienām atpakaļ uz darbu. Sarunājām vakarā saskrieties, pasēdēt bārā, pasūkt aliņu un papļāpāt. Man patika, ka izpalika klišejiskie - kā iet, ar ko nodarbojies, kā privātā dzīve, precējies vēl neesi? Ne man ne viņam neinteresēja šie vispārējie jautājumi, sociālais fons. Un par to es vienmēr Mareku esmu cienījis, viņu arī interesēja labas idejas un cilvēki, ne fons, nekādas sociāli kognitīvās teorijas iezīmju.

Mareks ieradās ar kādu desmit minūšu nokavēšanos un izskatījās kā vidusmēra cilvēks pēc nogurdinošas darba dienas - noguris. Viņš bija augumā garāks par mani un jau tas vien manī izraisīja kaut kādu bijības devu, ar centimetrus desmit gariem, izspūrušiem matiem un pieredzes nogurdinātām acīm. Malkojot alu, pārcilājām kopīgi pazīstamos cilvēkus un to rakstura iezīmju iedarbību uz tālāko likteni. Mareks atcerējās vairāk cilvēkus nekā es pirmajā brīdī, un arī zināja par viņiem vairāk, zināja kurš kur un par ko strādā, kā ir iegrozījusies dzīve.

-"Klau, Marek, ja jau tu tā par visiem visu zini, tad jau esi kļuvis sociāli aktīvs, cik atceros tu tāds nebiji, mūždien biji pārņemts ar savām idejām, jaunām programmām.."

-"Arī tagad neesmu, tiesa, vairāk komunicēju ar šiem internetā, facebook, twitter, draugos, skype, kur nu kurais. Vispār man liekas, ka internets, lai arī lieliski palīdz komunicēt, tomēr attālina cilvēkus, ja ne attālina, tad vismaz atsvešina. Nesen mēs te savācāmies bariņš ar cilvēkiem, domubiedriem, viens otru dzīvē pat redzējuši nebijām. Protams, ka mēs lieliski sapratāmies, jokojām, smējāmies, kā nekā vienā grupā un sarakstījušies jau kādu laiku bijām. Bet pēcāk.. zini, dīvaina sajūta, kā ar sievietēm, pēc tam, kad esi pateicis viņai par savām jūtām, varas stafete tiek nodota viņu rokās. Pēc šī stratēģiski neizbēgamā gājiena tev jau ir jārēķinās ar viņas vēlmēm un laikiem un tu pats paliec otrā plānā. Idejiski jau nav nekā slikta, atrasties sievietes otrā plānā, taču tas maina attiecības pašos pamatos, rodas savāda pašapmierināta augstprātība, neizskaidrojama, taču mulsinoša. Un zini, tāpat bija arī ar tiem kolēģiem, ne visiem, protams, bet bija. Neesam jau pediņi un nepuļķējam viens otru ar varas kociņiem, taču.. brīdī, kad cilvēks atklājas, viņš pagriež savu ievainojamo pusi. Kamēr esi tur, internetā, tu vari būt brutāls vecis, kurš rīta kafijas vietā izdzer 0.7 un uzsēdina sev uz sejas nemazgātu sievieti, taču reālā kontaktā daļa šī farsa zūd un nereti kāds tevī ir vīlies. Ne jau tā, ka kāds teiktu, ka esi idiots un sola iesist pa degunu, bet tomēr, plīvurs nokrīt un nu jau tev ir kaut kādas saistības, nemanāmi diedziņi, kuri nu jau uzspiež tev uzvedības kritērijus, kuriem ir jāatbilst tavai patiesajai būtībai. Un tajā brīdī anonīmā interneta burvība uzliek slogu."

-"Es parasti internetā tikai ar meitenēm iepazīstos."

-"Man arī bija tāds posms, bet tur jau ir vieglāk noturēt buras, notēlo teātri līdz galam, līdz gultai, ja tas ir tavs plānotais tikšanās gals, taču, tikko tu viņai atklāj savas jūtas, tāpat parādās varas puļķa nodošana, tāpat parādās neredzami diedziņi ar kuriem tev ir jārēķinās un kas iespaido tevi pašu, to, kas esi, to, kas vēlies būt.."

-"Domā šī situācija tikai internetā darbojas?"

-"A huj viņu zina, tik plaši es vēl neesmu domājis. Un ko domā tu?"

Milzu kaija - Baklāns?

Divas dienas spīdēja saule un no debesīm nekrita nekāds draņķis, nolēmu izlīst no savas sociopātiskās čaulas un iziet cilvēkos. Atceros, ka kādreiz tas man palīdzēja pret sezonas maiņas grūtsirdību. Sevis sistematizēšana un ielaišanās jaunā piedzīvojumā ar pretējā dzimuma pārstāvi. Pirmo es jau biju sakārtojis, nomazgāju mašīnu, salasīju smilts ērkšķus un nopirku abonementu uz sporta zāli.

Sarunāju randiņu, iegāju dušā, notrimmēju matus, noskuvu bārdu, uzvilku savas labākās džīnas, kurpes, neskatoties uz aukstumu ārā, uzvilku melnu kreklu un mēteli. Nopētīju sevi spogulī, papozēju ar ādas jaku un tomēr uzvilku mēteli. Iesmaržojos ar pēdējām smaržu atliekām un ierāvu 100.gr konjaka. Saviebos, nodrebinājos, iebāzu zobos smēķi un devos uz sabiedrisko transportu. Vienmēr, kad dodos ar sabiedrisko, ausīs iebāžu austiņas un klausos Bobu Mārleju. Pieturā pie manis piegāja jauna meitene, pēc izskata skolniece, ar jodu un tinti sasmērētiem pirkstiem un apgrauztiem nagiem. Kaut ko runāja un žestikulēja. Viņai nācās visu atkārtot, jo neko nedzirdēju. Meitene prasīja latu. Brīžos, kad esmu sistematizējis savu dzīvi, mani nomāc labvēlīgais sentiments, es atcerējos savus skolas gadus, atcerējos meiteni, kurā biju ieķēries un šī skolniece kaut kādā ziņā atgādināja to meiteni no manas senās pagātnes. Es atcerējos, ka man makā atrodas vairākas viena lata monētas, tās man veikalā atdeva, kad pirku to pretīgo konjaku. Starp visām monētām bija arī viena sevišķā monēta, ar pūci, kas drīzāk atgādina Repšes stringus. Sameklēju monētu un iedevu meitenei: "Tā ir domāta, lai tev dzīvē veicas labāk nekā man." Meitene manāmi apmulsa un aizgāja. Pašapmierināti nosmīnēju par savu augstvērtīgo padomu, izmetu izsmēķi un iekāpu tuvojošos tramvajā.

Izkāpis centrā brīdi pastāvēju, iedomājos vai nevajag nopirkt meitenei ziedus, bet tad pārskaitīju vienlatniekus makā un atlikušās dienas līdz algai un ļoti ātri atmetu šo banālo ideju par lakstiem. Kad līdz tikšanās vietai palika vairs tikai kādi metri simts, man uz galvas un pleca uzdirsa milzu kaija. Šķidrie mēsli tecēja pa maniem noskūtajiem galvas rugājiem un gar ausīm pilēja uz svaigi gludinātā mēteļa. Še nu tev bija - lai tev dzīvē veicas labāk nekā man..