Kaut kā vienā mirklī Rīga iedūra sirdī ar mietu – priekšnieks pervelis, kam patīk ap jaunām dāmām gramstīties, dienas un naktis pavadītas ar mūžīgo akcij-dzērienu „Hektors”, kamēr nav iespējams saprast, kur un kāpēc, un ar ko pamosties no rīta, naudas nav nekad un nevienam. Un visam vēl pa virsu acīs un ausīs lej tādas superštelles kā „Latvijas zelta talanti”, tā nu izpārdevu gadu laikā sakrāto mantību – gan lupatas, gan Centrāltirgū sensenos laikos iegādātos 3 latus vērtos diskus, sakravāju mantiņas un devos pasaulē laimi meklēt, par pirmo punktu izvēloties bratwurst un oktoberfest karaļvalsti Berlīni, kura man nemanīti piepeši bija kļuvusi par visas pasaules frīku centru. Nu ko, tā pa smuko jau vairākus mēnešus esmu iestrēgusi starp Merkeles nīšanu, panku anti-fa gājieniem un lēto aļāku. Nesūdzos. Bet pāris lietas tomēr neķer.
Visām jaunām meitenēm māmiņa allaž ir teikusi, lai neļauj puikām līst zem svārkiem. Modernākas māmiņas (kā manējā) vismaz iesaka piekopt drošu seksu – prezervatīvi, tabletītes, visādas citas štellītes, kas izgudrotas, lai nebūtu piepeši jāattopas ar bēbi uz rokām. Taču vienmēr jau var sanākt visādi – klasiskākais variants būtu prezervatīva mūžamizturīgās gumijas negaidīta padošanās hārdkora seksa priekšā vai elegantākais variants – kad iedzerts tik daudz, ka ne tikai neienāk prātā par tādiem sīkumiem kā prezervatīviem iedomāties, bet reizēm pat lielie caurumi atmiņā īsti neļauj nemaz atcerēties, vai sekss ir bijis, kur ir bijis, ar ko un kur nu vēl vai drošs sekss! Bet Rīgā jau kaut kā tomēr vienmēr iznācis no šādiem starpgadījumiem izvairīties, no rīta aizpampušām acīm un kauna izteiksmi sejā ierodoties aptiekā, kur vienmēr strādā viskonservatīvākā paskata omīte, kurai seksa nav bijis kopš piecdesmitajiem un, tiekot pāri nosodošajiem skatiem un sajūtu, ka pat čeks tiek iedots ar lielu pārmetumu, iegādāties tā dēvējamo avārijas kontracepciju. Lai arī ir jau zināms, ka tā ne vienmēr iedarbojas, bet vismaz sirds mierīga, ka viss iespējamais lietas labā ir darīts.
Bet Berlīnē negaidīti attapos, ka esmu ielaidusies internacionālā sakarā – pāris glāzes vīna, neliels flirts, ērta gulta, viss kā filmās! Līdz mirklim, kad bija dzīvē jāizdzird „Houston, I think we have a problem”, kas seksa laikā nekad neko labu nenozīmē. Laikam jau tomēr daži prezervatīvi ir domāti tikai tam, lai astoņgadnieki tos pielietu ar ūdeni un mestu uz galvas omītēm un kaķiem. Tā nu sestdienas rīts sākās ne tikai ar galvu reibinošām paģirām, bet arī ar gājienu uz aptieku, kur manas vājās vācu valodas zināšanas vēl vairāk apgrūtināja kauns, kad kārtējai Frau ar brillēm un vanaga skatienu kā 3. klases latviešu valodas skolotājai, bija jāizskaidro, ka gadījusies tāda problēma un ka vajadzētu tā kā avārijas kontracepciju. Frau cieši palūkojās uz mani, jutu, ka kaklā iestrēgst kamols, un viņa noteica, ka tādas lietas Vācijā pārdod tikai ar recepti. Rokas notirpa un, saķērusi galvu, atgriezos pie nozieguma līdzdalībnieka, lai sūdzētu savas bēdas. Un tā sākās „Gredzenu pavēlnieka” cienīgs ceļojums pa visām Berlīnes aptiekām, naivā cerībā, ka iespējams, kāda no tām kāda izpalīdzīgāka Frau iežēlosies par nabaga austrumeiropiešu meiteni, kura lauzītā vācu valodā mēģina izskaidrot, ka „prezervatīvs – kaput!”. Bet aptiekas jau fiksi bij paspējušas aizslēgt duravas un tā nu neatlika nekas cits, kā vien meklēt tuvāko slimnīcu – kārtējo sterilo labirintu, kurā ienākot, pretī neskrien dežūrējošais eņģelis Stefānija, bet ir tikai simts un viena norāde nesaprotamā valodā. Tā nu papildus visam vēl teju pie katra lodziņa bija atkal un atkal jāstāsta sava problēma, līdz beidzot pēc trešās reizes, kad stāstu jau biju iekalusi galvā kā dzejolīti un kaunu jau sen bija nomainījis vienkārši noguris izmisums, mums paziņoja, ka jādodas uz slimnīcu citā Berlīnes galā.
Metro mūs aizveda uz tuksnesi, kur bija tikai mazās piepilsētu mājiņas, veci cilvēki un neviens, kuram būtu kāda nojēga, kur slimnīca atrodas. Pēc ilgas klejošanas un lamāšanās atradām līdzīga paskata ēku, pie kuras pīpoja nīgra paskata madāma, eleganti stāvot zem zīmes „Smēķēt stingri aizliegts”. Daudzie kuluāri noveda pie izpalīdzīgas madāmas, kura paziņoja, ka viņai nepieciešams arī mans urīns. Nopriecājos, ka pavaicāju, vai man tas jānes viņai atpakaļ, jo noliedzošā atbilde izglāba mani no iespējami neērtās situācijas, kad ierodos cilvēku pilnā telpā ar siltu plastmasas krūzīti, kuru neviens nevēlas pieņemt… Tā nu atstāju trauciņu tualetes kabīnē, nobrīnoties par sistēmu, kad ārstiem jāiet pa tualetēm meklēt tur atstāti urīna paraugi.
Pateicoties EVAK kartei vismaz mani uzreiz neizmeta no slimnīcas telpām, samaksāju 10 eiro par klīnikas pakalpojumiem un devāmies gaidīt rindā kopā ar diviem citiem pārīšiem, kuri arī izskatījās tīri nervozi un neviens no viņiem neizskatījās pēc laimīgiem topošajiem vecākiem. Pēc stundas sēdēšanas un iemigšanas uzgaidāmajā telpā manu uzvārdu nosauca dikti sirms un mīlīgs vācu ārsts, kurš laipni izskaidroja visādas interesantas lietas par to, kā es varu sākt nekontrolējami vemt vai asiņot no šīs brīnumtabletes, klāt vēl piemetinot, ka slimnīcā tādas nepārdod, tā kā mums jāiet uz informācijas centru, kur iedos diennakts aptieku adreses.
Informācijas centrā mūs sagaidīja joprojām īgnā pīpējošā madāma, nobolīdama acis par to, ka atkal jau kādam vajagot diennakts aptieku, iedeva adresi un visbeidzot izgājām laukā jau piķa melnā tumsā.
Aptiekas apmeklējums šķita kā sapņa piepildījums, kaut arī apziņa, ka par vienu mazu tabletīti tiek maksāti 16 eiro šķita nedaudz šķebinoša – varbūt tādēļ tā varot izraisīt nekontrolējamu vemšanu? Bet vācieši jau tomēr arī lāga cilvēki – atverot aptiekas maisiņu, ieraudzīju, ka blakus mazajai tabletītei ielikta arī paciņa papīra salvešu – varbūt tai vemšanai, varbūt asarām, kas to lai zina! Vienīgais, kas palika skaidrs pēc drausmīgākās sestdienas izklaides pēdējo gadu laikā – Berlīnē sekss ir pārāk dārgs. Tad jau labāk ies no rītiem un vakaros skriet. Tas vismaz par brīvu, un bērnus arī nesagādā.
Bumbiereņu kolektīvam ir pievienojušās trīs meitenes.
Meklējām meitenes, atradām. Ja godīgi, tad sākumā man likās, ka nepieteiksies neviena, taču pieteicās sešas un viena uzreiz atteicās. Joks tāds. No visām atlasīju trīs, jo pārliecināja iesniegtie materiāli, ko lasīju vakar pirms gulēt iešanas un.. kautrīgi uzbudinājos un liekas ka to arī sajuta mans degu Genādijs.
Tad nu lūdzu sveikt un lolot jaunpienācējas. Rū - par meteorītiem vairs nerakstīs, bet Hitlera olas un Lady Gaga, varat mani nobārt, nopērt un sabarot ar gliemju kakām, es jūtu vēl neapvaldītu talantu. Berlīniete - dzīvo Vācijā un uzrakstīja ļoti labi un sadzīviski par seksu Vācijā, solījās tā arī turpināt. Man interesē sekss Vācijā jau no bērna kājas un pirmajām video kasetēm. Mazā Lapsa - Ja viņa rakstīs šeit tāpat kā viņa uzrakstīja man e-pastā, bumbierenes.lv būs pamatīgi nodročīts blogs.
Sajutos kā amerikāņu papus. Teksasā. Koka būdā ar vienu gultu un trijām meitām.
-
-
Iespēja jāizmanto.
Meteorīts mani absolūti neinteresē! Bet principa pēc mani sanikno cilvēki, kuru attieksme pret šo pasākumu ir negatīva. Tas štrunts 'iekrita' tavā dārzā? Tu esi opozīcijā(LMT?)? Kas Tev tā nepatīk? Hmm, varbūt tas, ka tu uzķēries? Tur jau pat zīdainim jāsmejas, redzot bedres izmērus un kritiena lenķi. Nerunājot jau par degšanas iespēju, kas apgāž jebkādus fizikas likumus par šo tēmu. Šaubos arī, ka Tev tā rūp Latvijas imidžs ārzemju mediju acīs (kādā forumā lasītais Īrijas latviešu sašutums man vienkārši liekas apbrīnojams). Tava humora izjūta vienkārši NAV attīstījusies pietiekamā daudzumā. Ja tev šķiet, ka mēs tagad esam apsmiekls, tad atceries to reizi, kad aiz uztraukuma pieslapināji zeķbikses visas klases priekšā. "Ko tagad par mums padomās?", "CNN noteikti smejas par mums. :( :emo:". Jā, smejas. Smejas arī Baila cilts Āfrikā. Meteorītu NEKAD vairs neviens neaizmirsīs un par mums smiesies mūžīgi mūžos. Muļķības. Kanādā 'meteorīti' krīt trīs reizes dienā, četras reizes dienā novērojama paranormāla aktivitāte kādā mobīlajā telefonā un reizi nedēļā tiek izskūts rudzu lauks locekļa vai Monas Lizas formā. Ja tevi tas uztrauc, tad..nu tad nav labi. Pasaulē ir arī svarīgākas lietas par Latvijas( Nigger From Baila town - "What's that??") nenozīmīgo jociņu ar meteorītu (What does it taste like?). Kad mediji paziņo, ka klosterī uzietās Hitlera olas nemaz nav Hitlera olas, kas notiek? Nekas. Vismaz nekas īpašs. Fani norauj Hitlera plakātus no sava skapja durvīm un pieliek Lady Gaga. Viss ar to viss arī beidzas. Mums nav ko uztraukties. Mums fanu tāpat nav.
P.S. Iepazīšanās lai paliek citai reizei.
P.S. Iepazīšanās lai paliek citai reizei.
What the Fuck!
Sen senos laikos, kad saule vasarās spīdēja ļoti, ļoti, bet ziemas bija bieza sniega pilnas, kādā mazā un tāltālā Latvijas nostūrī dzīvoju es. Bija man tajos laikos viena laba lieta. Tā atradās pie sienas, pareizāk sakot, uz tapetēm uzlīmēta, par ko tēvs, katru reizi to ieraugot, sirdījās. Tas bija plakāts.. Saprotams, ka tas nebija kādas fotomodeles kailfoto, jo tad tēva reakcija droši būtu saprotošāka. Tas bija plakāts, uz kura bija auto. Ak, kā sažņaudzās mana mazā sirsniņa katru dienu uzlūkojot to burvīgo un skaisto mašīnu! Katru dienu es sapņoju, ka kādreiz izaugšu liels un tad es noteikti braukšu ar tādu mašīnu kaut līdz pasaules malai. Tā gāja gads aiz gada, mats aiz mata jau krāsojās sirmā pavedienā, taču tālāk par plakāta vērošanu netiku. Lielie pārmaiņu laiki, lielvētras un lielputeņi nāca un gāja, bet ar katru dienu man kļuva arvien smagāk. Es iekšēji sāku lūzt.. Problēma bija tā, ka man nebija un joprojām nav autovadītāja apliecības. Tā mans sapnis par braukšanu ar plakātā attēloto auto sāka plēnēt līdz brīdim, kad iestājos autoskolā, taču tajā visā man nepatika viena lieta - bija jāmācās. Karoče ar to visu mācīšanos sanāca sūdi vagā, jo es nenoliku eksāmenu, tāpēc, ka, redziet, es nepareizi saprotot ceļazīmes. Spriediet paši.
Beigās vēl jāatzīmē, ka autovadītāja apliecības man joprojām vēl nav un, visticamāk auto plakātā tā arī visu laiku paliks mans nepiepildītais sapnis..
Mums ir nepieciešama meitene!
Būtībā jau nosaukums visu izsaka, precizitātes labad gan jāpiebilst, ka nemeklējam sev kolektīvo meiteni seksam. Ja tagad esi vīlusies, tad tālāk nelasi.
Meklējam autori, kurai pietiktu dūšas rakstot ieturēt tādu pašu stilu kāds jau bumbierenes.lv tas ir. Vai bezstilu. Vai neadekvāto pļūtīšanu. Vai morālo pagrimumu un brutālo stulbumu. Pretī neko nesolām, ja nu vienīgi iespēju izlikt publiskai apskatei savus neķītros dēmonus. Tās nav brutālas izmaiņas, to var uztvert kā paplašināšanos.
Vienkāršoti izsakoties - tiek meklēta meitene, kura vēlētos publicēties šajā vietnē. Ja ir interese, raksti uz bumbierenes@gmail.com ka tu gribi to darīt. Vienkārši izcili būtu arī, ja ar laiku vai vēlāk arī kaut ko uzrakstītu ievērtēšanai.
Bumbierenes el vē gaida tevi savā draudzīgajā kolektīvā. Raksti.. un mēs tev palīdzēsim.
Updated: Sorry, ka tā un, kas nepaspēja, tie nokavēja, bet mūsu meklējumi ir beigušies. Paldies par atsaucību.
Atvainojos par Stendzenieka apsaukāšanu. Idiots esmu es pats.
Un tagad es strauji atvainojos par to rakstu, kurā nopēlu Stendenieku. Taisnība jau vien ir, es no tā neko nesaprotu un man nevajadzēja līst svešā nišā, kurā peld reāli monstri vaļi. Paldies visiem, kuri man norādīja uz savu vietu, pietaisītajām biksēm un rūpīgi salocīto salvetīti pie ieslēgta datora, kam pievienots ārējais HDD ar pornogrāfiska rakstura materiāliem. Un šai atvainošanās nav nekāda sakara ar bo bo galvu un pozitīvisma/smaida kampaņas izvešanu man pietuvinātajā lokā. Īstenībā es pēdējā laikā bieži sajūtos kails, maziņš un nevarīgs. Vai varbūt tie ir kompleksi par pārāk īso un pārāk resno mēli manā mutē.
Un reāli man garšo speķa pīrādziņi un mani tiešām pārņēma filosofiskā atklāsme par Latviju. Reiz viena pazīstama meitene, kura pārvācās uz Oslo teica, ka viņa nekad nav jutusi, ka viņa ir vajadzīga Latvijai. Es pasmīkņāju par viņu un klusējot nosaucu viņu par mīkstmiesīgu bezrakstura būtni, taču tieši šodien es jūtos tā, ka es neesmu Latvijai vajadzīgs. Jo īpaši, ja paceļu balsi pret vispārējās tīksmināšanās objektu kā nu māku. Un es pat neesmu latvietis. Un nevienam neinteresē ko es rakstu, ja vienīgi tas nav par.. nu labi, es jau atkal sev gribēju samelot, vienkārši nevienam neinteresē ko es rakstu un ar visiem šiem sūdiem esmu iedzīvojies kompleksos.
No otras puses, ar mani sliktāk jau vairs nevar būt, esmu sabiedrībai zudis sociopāts ar libido problēmām un iekšējo prasību pēc rakstīšanas. Atliek tikai rakstīt par to kā es kopju savus degu, kā ar slotu mēģinu izdzenāt mazās spiriņas no flīžu šķirbām, fotografēt to visu un publicēt šeit. Blogs tāpat ir sapists. Tāpat kā es. Un, ja godīgi, tad tāpat kā visa valsts, kuru es tāpat mīlu.
Par latvieša identitāti, ārzemju pediņiem un Stendzenieks ir idiots!
Nesen sanāca laiciņš padomāt valstiskā mērogā, ne tikai par krīzi un problēmām budžetā, korumpētajiem idiotiem un pediņiem valdībā, bet drīzāk vairāk par visu latvisko, kas mūsos ir. Par latviski domājošiem, runājot Līdakas kunga vārdiem.
Latvija, latvieši, kādas ir pirmās asociācijas? Govis, adītas jostas, dejojošas un dziedošas meitenes rūtainos lindraciņos, alus, ko pienes savādākā veidā kā Vācijā, bet tomēr kaut kur līdzīgā, tāpat zelta gailis uz apaļā baznīcas jumta un mašīnas ar salonā iespraustiem Krievijas karodziņiem. Personīgi man liekas aizdomīgi tas, ka pirmais šajā sarakstā ir govis. Jā, mūsu pašu brūnaļas, bet tomēr - govis.
Ja jau ir problēmas ar asociācijām, tad kaut kas nav kārtībā ar radušos tēlu un mūsu pašu vērtībām. Vai tiešām mūsu vērtības joprojām ir lauksaimniecība un slaucējas, kuras prot adīt un dziedāt vienā balsī ar tūkstošiem citu viņai līdzīgo? Vai vērtība ir mūsu bijušais diktators, daba, pseido zaļums un izmešu kvotu tirgošana, jo mums nekā nav un nebūs, vai vērtības mainījušās vai pazudušas? Mums trūkst I-D-E-N-T-I-T-Ā-T-E-S, tāpēc arī uz mums skatās kā uz mēsliem. Latvieša identitāte ir vai nu mirusi vai sapuvusi, vai arī digitāli pazudusi.
Ja mūsu dižajam mārketinga guru Stendzeniekam, uz kura publiskajiem atšaudīšanās tekstiem mēs reaģējam tāpat kā masturbētāji reaģē uz Jenna Jameson, palūgtu uztaisīt Latvijas ideju, nu tā, apmēram uz piecām lappusēm un īso variantu uz vienas lapas. Un, lai mēs katram importa pediņam, vienalga, biznesmenim, dziedātājam vai vēl kādam, ar to varētu aizbāzt muti. Lai viņi nedomātu, ka mēs te Latvijā vienkārši izlūdzāmies, vai nozagām naudu un ielikām tērauda durvis. Lai justu tādu garīgumu, maukas, kā dāņu senči savā laikā juta pret kuršiem, sagaidot katru jauno dienu. Bet par to ideju, pateikšu godīgi, izdomāt ir grūti vai pat pilnīgi nereāli, mēs jau esam pārāk apraduši ar to, ka pilnīgi pietiek ar to, ka vari nopelnīt, paēst, bet viss pārējais ir viss viens - vai viens Valdis vai otrs.. Ka tikai tavu purnu nedauza pret galdu. Nejūti, ka tas viss smird pēc kompleksainas bēgšanas no latviskā?
Es gan neesmu ekskluzīvā statusā, lai manī visi klausītos atvērtām mutēm un tecinātu siekalas nemanot, ka pa to laiku viņus kāds puļķē no aizmugures, bet tomēr esmu izdomājis savu mazo reklāmas koncepciju sakarā ar sačakarētajām asociācijām par Latviju. Pirmais, kas ienāca prātā bija: "Latvija būs daiļa un tukla!" Taču vakardienas notikumi man lika vēlreiz pārdomāt šo saukli. Ar draugu iepirkāmies rautam un piegājām pie pīrādziņu nodaļas, tur skaisti gulēja buljona pīrādziņi, gan kantainie, gan trijstūra, gan ar dillēm pildītie. Starp visiem nosauktajiem pīrādziņiem skaisti gulēja arī speķa pīrādziņi. Dēļ nogurušajām acīm gan "speķa pīrādziņi" vietā izlasīju "spēka pīrādziņi". Interesanta pārskatīšanās, kas vedina uz tālākām pārdomām.. Pēc būtības mums garšo speķa pīrādziņi, tā arī varētu būt daļa no asociatīvā tēla par latvisko. Taču lielākā daļa no mums grib kaut nedaudz, bet notievēt un vārds "speķis" neiekļaujas nevienā notievēšanas plānā, taču, aizstājot vārdu "speķa" ar "spēka", tas joprojām paliek tas pats garšīgais speķa pīrādziņš, taču jau ar pavisam citu asociatīvo pamatu un tievēt gribētājs nopirks "Spēka pīrādziņus" daudz labprātāk nekā speķa. Izpaliek iekšējā vēlmju cīņa, kura galu galā salauza Lāčplēsi. Mēs taču nevēlamies, lai ar mums notiktu tas pats..
Un tagad iedomājamies, ka Latvija ir speķa pīrādziņš. Tieši tāds, kāds tas ir, ar pirmo asociāciju rindā - govs. Un, kas notiek, ka mēs Latviju pārsaucam par Spēka pīrādziņu? Vai netiek radītas jaunas vērtības, jaunas asociācijas, kur govij un puķu pļavai vairs nav vietas? Vai tas nebūtu jādara mums pašiem – jākultivē asociatīvais Spēka pīrādziņš mūsos pašos, lai gan mēs, gan visi ārzemju pediņi sajūt, ka šeit ir spēks! Un tādējādi spēks kļūtu par mūsu identitāti.
Nu, Jenna Jameson - Stendzenieka kungs, vari šo pārspēt un izdarīt labāk?
Updated: Atvainošanās par šo rakstu.
Pasaka par to kā vardīte Kika pie seksa tika
Reiz Rīgā dzīvoja kāds biznesmenis. Viņa bizness neprasīja milzīgas prāta spējas, viņš tirgoja karotes. Tirgoja visur, gan Rīgā, gan visā Latvijā gan arī Krievijā un Eiropā. Un tā kā karošu tirdzniecība biznesmenim gāja no rokas, viņš nolēma sev nopirkt sarkanu mersedesu. Biznesmenis izmeklējās visos salonos, sludinājumos, meklēja pat Vācijā un Lietuvā, bet tādu sarkanu mersedesu kādu viņš gribēja, tā arī neatrada. Tā nu vienu dienu pie viņa pieleca vardīte Kika un teica:
-"Pērc mani, es esmu sarkans mersedess!" Biznesmenis nopētīja vardīti Kiku no visām pusēm un apmulsis jautāja: "Ja tu esi sarkans mersedess, tad kāpēc tu esi tik neglīta?"
-"Varbūt arī neglīta, toties kā braucu!" teica vardīte Kika ar lepnumu balsī.
-"Un kā tad tu brauc?" jautāja vēl apmulsušāks biznesmenis.
-"Lec tik virsū, izmēģini!"
Biznesmenis, kā jau bagāts cilvēks būdams, bija paprāvs savos izmēros, taču, nedaudz padomājis, apsēdās uz vardītes Kikas, bet uz priekšu kā nebrauca tā nebrauca. Pēc kāda brīža biznesmenis piecēlās un jautāja vardītei Kikai: "Kāpēc tad mēs nekur nebraucām?"
-"Tāpēc, ka man tikko bija sekss ar re-fre-že-rāāāāāā-toruuuuūūūū."
Esam pieradinājuši bomžot pat suņus.
"Mēs esam atbildīgi par tiem ko esam pieradinājuši" - šī, manuprāt, ir visbiežāk citētā frāze no literārajiem darbiem un tā pat ieliek kloķi Koelju "Ja tu kaut ko ļoti gribi, visa pasaule sadodas rokās, lai tas piepildītos". Un šī popularitāte ir pat izskaidrojama, ja pirmo citātu, nedaudz piedomājot, var pat izprast, tad otrais ir vienkārši populistisks zombēšanas klasiskākais paņēmiens. Tavas vēlmes ir svarīgas, ja tu kaut ko gribi, tad tu to arī vari dabūt. Tie ir meli. Redzi, es visu apzinīgo mūžu esmu gribējis ielīst biksītēs Demijai Mūrai. Protams, šī vēlme nav samērojama ar pseido lielajām un gaišajām domām par nabadzīgo bērnu pabarošanu, mieru visā pasaulē un kājas protēzi avārijā cietušajai kaimiņu tantei. Taču šī ir mana vēlme un kur ir visas tās rokas, kas man tā vien vēlas palīdzēt? Es nebūtu pretī arī kādai apstākļu sakritībai no sērijas "paslīdēju un uzkritu reizes piecdesmit", ja vien Demija kādreiz atbrauktu uz Latviju. Es pat spēru soli pretī visiem tiem, kuri grib man palīdzēt. Demija ar savu seksa rotaļu puisīti Kačeru atpūtās Nicā tajā laikā, kad es arī biju tur. Un ko tu domā? Es pat no attāluma neredzēju Demiju. Pat Brūsu Villisu ne. Un ko man tagad darīt, gaidīt vēl kādu nākošo mistisko izdevību? Tas neder, Demija arī noveco.
Man ir grūti attiecināt to pieradināšanas citātu uz cilvēkiem. Iespējams, ka vienkārši tāpēc, ka man nepatīk cilvēki. Tie ir savtīgi, egoistiski un kretīniski un tikai 10% no tiem ir gudri. Savādāka lietu kārtība ir ar dzīvniekiem. Mēs atbildam par saviem lopiņiem. Ja kaķītis izaug un vairs nav tas mīlīgais, jaukais mincītis, kāds bija bērnībā, bet tā vietā grauž tavus Armani ādas kurpes un čurā tajās, tev nav tiesību viņu izmest. Taču tiem kretīniem ir nospļauties par nedrīkstēšanu. Viņi arī nospļaujas uz to, ka, ne tikai pamet savus lopiņus, bet pat vel sliktāk, salauž viņu raksturu. Ja to pašu čurājošo runci izmet uz ielas, tas atradīs sev vietu zem saules, izkaros to ar saplēstām ausīm uz saskrāpētu degunu un saglabās savu spēcīgo identitāti. Taču sliktāk ir tad, kad dzīvnieku pārveido pretēji savam dabiskajam stāvoklim. Suns ir labākais cilvēka draugs. Sunim ir jāskrien, vējā ausīm plīvojot, rotaļīgi jāgrauž tava jaunā nopirktā bumba, jādzenā sētas kaķi, jārej un jāluncina asti, kad viņu baro. Taču piespiest suni ubagot ir zem jebkādas cilvēka kritikas. Salauzt lopa raksturu līdz tādam stāvoklim, kad suns ar nolaistām ausīm sēž blakus savam saimniekam, skatās asfaltā un smilkst pie paaugstināta balss toņa ir zemiski. Un kur ir tās pasaules rokas, lai palīdzētu sunītim atgūt dzīvesprieku, atsākt luncināt asti un nebēdnīgi skriet pakaļ braucošām automašīnām? Tas man būtu pat lielāks gandarījums par Demijas apakšbiksēm. Un vēl es pārfrāzētu Ekziperī: "Mēs esam atbildīgi par visiem salauztajiem raksturiem un savu idiotismu".
Sāpes, kauns, dusmas un nokosts krūšu gals.
Ar Lieni iepazinos universitātē, es sēdēju viņai aiz muguras C grupas priekšmetā. Viņa pirmā sāka, godīgi, es tajā vietā uzvedos kā baklažāns pēc pirmā sala. Nedēļu pirms eksāmena man vajadzēja vismaz vienu reizi izlasīt kāda apzinīga cilvēka lekciju pierakstus un kuram es vēl to prasīšu, ja ne meitenei, kura ik pa brīdim slepus skatās uz aizmuguri un smaida man.. Līdz ar pierakstu klades nodošanu, Liene laipni piedāvāja arī mutiski pastāstīt par visu ko mums ir mācījuši pusgada laikā. Es piekritu. Mēs sēdējām kafūzī, es strēbu jau kuro viskija glāzi šajā dienā, bet viņa dzēra kumelīšu tēju bez cukura. Tajā brīdī man tas likās piemīlīgi, ne kurš katrs var dzert kumelīšu tēju bez cukura, vismaz es nevaru.
Glāzes saturs mani bija iesildījis līdz stāvoklim, kad ir jātiek mājās un jāliekas slīpi, savādāk būs vemšana, krišana un iespējamas nepatikšanas. Īpaši neaizdomājoties, piedāvāju viņai mani izglītot tālāk pie manis mājās. Tas nebija piedāvājums ar visām no tām izrietošajām sekām, tas bija drīzāk impulsīvs vārdu virknējums, vienīgais, kas bija dotajā brīdī uz mēles. Viņa piekrita un arī visu ceļu līdz mājām turpināja čalot. Tas bija kaut kas saistīts ar makroekonomiku. Sabiedriskā transporta trokšņi un kuņģa satura noturēšana sevī mani tobrīd interesēja daudz vairāk, taču viņas balss tembrs mani uzrunāja, tā bija sava veida dūjošana pirms salda miega.
Mājās es piedāvāju Lienei iedzert, viņa laipni atteicās un prasīja vai man neesot kumelīšu tējiņas. Nekā vairāk par melno man nebija, es sataisīju melno tēju bez cukura, ielēju sev glāzē vēl grādīgo un izstiepos gultā. Dzēruma miegs atnāk nemanot, kā miglas vāls veļas pāri tavas sagurušajam ķermenim, un es aizmigu ar visu glāzi rokās.
Mani pamodināja Liene. Man nekad nav bijušas nekādas pretenzijas pret sieviešu iniciatīvu seksa jautājumos, bet tas likās kaut kā dīvaini. Viņa mani pat nebija izģērbusi. Līdz ceļiem novilktas bikses, uzrauts džemperis un viņa man virsū, kā jātniece.
-"Ē, ko tu dari, Lien..?" es noburbināju pa pusei miega, pa pusei dzēruma stāvoklī.
-"Aizveries.." viņa man pieliekusies iečukstēja ausī.. Acīmredzot meitene drīz taisījās beigt, jo sāka kustēties daudz plašākā amplitūdā un lielākā ātrumā vienlaicīgi ar mēli braucot man gar kaklu un laizot krūšu galiņus. Pazīstams labpatikas vilnis pārskrēja pār meitenes ķermeni un es jau sāku labpatikā smaidīt, bet tad viņa man iekoda. Iepriekš biju dzirdējis, ka meitenes orgasma brīžos kaut kur stipri kož, bet viņas kodiena rādiusā trāpījās mans krūšu galiņš. Sāpes ielauzās tieši smadzenēs. Vienā kustībā es nometu Lieni uz grīdas un pielecu kājās, taču aizmirsu par biksēm, kas bija nolaistas tikai līdz ceļiem, sapinos tajās un nokritu tieši pret galda malu.
Pamodos es slimnīcā ar sašūtu un apbintētu krūšu galu un divām šuvēm uz galvas. Jau pēc dažām dienām es varēju doties atkal uz universitāti. Pati pirmā lekcija ko apmeklēju bija tas pats C grupas priekšmets uz ko gāja arī Liene. Pašas Lienes gan nebija, taču pārējie studenti kaut kā aizdomīgi skatījās uz mani un par kaut ko sačukstējās un klusi smējās. Kā par skādi, mani izsauca auditorijas priekšā. Es gan mēģināju attaisnoties ar slimību, taču pasniedzējs bija uzstājīgs un teica, ka neko grūtu jau tāpat nejautāšot. Kautrīgs cilvēks būdams, es vienmēr nedaudz piesarkstu, kad ir publiski jārunā. No zāles kāds asprātis izkliedza: "Kas ir, Liene Tev arī degunā iekoda, ka tik sarkans esi?". Visa auditorija sāka līdz asarām smieties.
Manu ķermeni pārņēma neizmērojams kauns un dusmas vienlaicīgi. Kājas bija kā pienaglotas pie koka grīdas, es stāvēju un smagi elpodams gaidīju, kas notiks. Acīmredzot, no paaugstinātā asinsspiediena, no krūšu gala atkal sāka sūkties asinis..sārtais pleķis izspiedās uz džempera. Auditorija smējās vēl skaļāk. Tikai pēc kāda mirķļa es spēju izkustēties un devos prom.
-"Kā tas ar jautājumiem?" man nopakaļus iebļāvās pasniedzējs.
-"Ej dirst, kropli!"
To priekšmetu makroekonomikā es tā arī nenoliku..
Kā viņi varēja zināt, ka cūkas reāli ēd cilvēka gaļu?
Tā bija kā atklāsme, gluži kā filmās, kad jauka un seksīga meitene beigu beigās izrādās pats velns. Ar visiem ragiem, nagiem, asti un sašķeltu mēli. Īstenībā tā mana atklāsme bija nedaudz komiskāka. Redzi, man ir ļoti spilgti sapņi, tur es nereti izsapņoju pavisam citu dzīvi, it kā dzīve būtu sadalījusies divos tecējumos brīdī, kad es satiku savu sievu un es ļoti detalizēti sapņoju par to paralēlo dzīves plūdumu, kur es neesmu precējies, kur esmu veiksmīgs biznesmenis un mīlējos ar nepilngadīgām modelēm. Citreiz sapņi ir tik īsti, ka es vēl kādu pusstundu nevaru saprast, kur es atrodos un kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka gandrīz katru rītu pamostos vai nu ar stāvošu locekli, sapņu iespaidā, vai nu jau beidzis, ar peļķīti uz saķepušajām vēdera spalvām. Tā es vienu rītu pamodos un nobijos no sava mīļuma, tas ir, es uz brīdi nesapratu, ka tā ir mana sieva, es domāju, ka esmu ar viņu pārgulējis un tā ir pavisam cita, sveša, resna sieviete. Es klusām apģērbos un lavījos prom, apstājos es tikai pie sava suņa pagalmā, tad miegs atkāpās un es ļoti ilgi smējos par savu reakciju. Un raudāju.
Gadus desmit atpakaļ viņa bija ļoti skaista sieviete, ne gluži top modele, bet ļoti izskatīga un prātīga meitene. Es pats vēl biju jauns un šo glītās meitenes prātīgumu novērtēju tik ļoti, ka metos ceļos un lūdzu kļūt par savu sievu. Viņa piekrita. Bļjadj. Tas, kurš teica, ka pēc laulībām tu sev uz pieres uzspied sievas kurpes zīmogu, nebija melojis ne brīdi. Un ne jau īsti kurpē bija tā problēma, bet tajā, ka kurpe kļuva arvien smagāka, tajā atradās arvien vairāk kādreiz skaistās sievietes smago tauku.
Lai arī neesmu cilvēkmīlis, tomēr esmu ļoti toleranta persona, es saprotu, ka ir savas medicīniskas problēmas, kas liek cilvēkam pieņemties svarā, ir dažādi mentālie pārdzīvojumi, zaudējumu sāpes un tā tālāk un noteikti, ka kaut kur es arī esmu vainīgs, bet.. Sakiet, policista kungs..
-„Zariņš”
-”Policista kungs, Zariņš, vai es esmu vainīgs, ka viņa sāka smirdēt pēc cūku barības?”
-„Paskaidrojiet sīkāk, lūdzu!”
-„Esat kādreiz dzīvojis laukos? Labi, nav svarīgi. Kad biju mazs, mēs laukos cūkas barojām ar vārītiem kartupeļiem ar mizu, sajauktiem kopā ar plaucētiem miltiem. Tā kombinācija rada ļoti savdabīgu smaku. Un mana sieva sāka smirdēt tieši pēc vārītiem kartupeļiem ar mizu, kas sajaukti kopā ar plaucētiem miltiem. Un viņa gribēja ar mani mīlēties. Es vēl kaut kā pacietu to, ka viņa uz tausti neatšķīrās no matrača un es īsti nesapratu ar ko es mīlējos, ar savu sievu, vai es netieku tālāk par viņas kājām, bet to smaku es nekādi vairs nevarēju paciest.”
-„Kā jūs to izdarījāt?”
-„Es jau stāstīju par tiem sapņiem, tas arī notika no rīta, es nesapratu kas notiek un kas ir šīs sieviete man blakus. Un es atradu virtuvē katlu ar vārītiem kartupeļiem ar mizu un plaucētiem miltiem. Tagad es saprotu, ka to visu biju sagādājis es pats, taču tajā brīdī es domāju, ka šī tūļīgā sieviete par mani ņirgājas un es viņu tajā putrā noslīcināju.”
-„Un kur ir jūsu sievas līķis?”
-„Sabaroju cūkām. Kā filmā. Starp citu, kā jūs domājat, Zariņa kungs, kā filmas veidotāji varēja zināt, ka cūkas reāli ēd cilvēka gaļu?”
...tikai ceturtdienas vakaros sajust dzīvi.
Tā bija Māra ideja, viņš vienmēr smējās par Holivudas filmās rādītajām anonīmo atkarībnieku grupām. Savācas sirgstošie, klausās viens otrā, aplaudē par cilvēka atklāsmēm, lai cik neglītas tās arī nebūtu. Tikai mūsu gadījumā tā nebija atkarība no kā mēs visi gribējām ārstēties, drīzāk skumjas. Sākotnēji tie bijām tikai trīs cilvēki, kuri savācās ceturtdienas vakaros un "uzstājās" par visu, kas sāp, par visu, kas apbēdina, par visu, kas sadusmo. Māris sākumā vēl smējās, ka nesanāk mums te kaut kāda sekta vai "Fight Club" līdzīgs scenārijs, taču ar laiku viņa domas mainījās un viņš nopietni piestrādāja pie šīs idejas. Pēc pusgada mūsu "klubiņā" jau bija kādi 50-60 patstāvīgie dalībnieki. Un tas palīdzēja.
Sabiedrība piespiež tev būt stipram, nelokāmam, tu nedrīksti publiski izrādīt savu vājumu. Iespējams, ka neviens tev arī nepārmetīs, neaizrādīs, taču redzēs, ka esi vājš, redzēs, ka esi ar emocijām apveltīts un kam ko tādu vajag? Tevi izmantos un vēlāk arī pazemos. Sabiedrībai vairs neinteresē cilvēks tā renesanses laika izpratnē, šodien tu esi tikai mehānisma sastāvdaļa, kurai ir jāpilda savas funkcijas, nekādas nobīdes darbībā nav pieļaujamas.
Tāda izrunāšanās, kur nekādas sociālas sekas nedraud, kā arī citu cilvēku nelaimes un bēdu uzklausīšana kaut kādā veidā noņem slogu. Tu paturi iespēju būt cilvēks, tu paturi iespēju būt bēdīgs, paturi iespēju izlādēt emocijas, taču tai pat laikā tu esi tā paša mehānisma sastāvdaļa. Šādas izlādes palīdz funkcionēt. Mūsu sarunās parādījās daži interesanti jautājumi. Solīda izskata vīrietis baltā uzvalkā runāja par draudzību. Būsiet pamanījuši, ka cilvēki ap 40 gadiem saka, ka ir grūti uzsākt jaunas attiecības? Ne tikai intīmas attiecības, bet arī draudzības attiecības. Tas ir ļoti liels retums, kad cilvēki tādā vecumā sadraudzējas. Vīrietis baltā uzvalkā teica, ka tas pat nav atkarīgs no vecuma, drīzāk no apstākļiem. Sadraudzējas skolās un universitātēs, retāk darbos. Un tieši darbi, attiecības, bērni atšķir no draugiem, maz pamazām cilvēks atkal paliek viens. Ja tā ir dabā iekārtots, tad kāpēc tik bieži gribas sajust draudzīgu apskāvienu, ne sievas, ne bērnu, bet tieši draudzīgu apskāvienu, kāpēc? Vīrietis baltā uzvalkā varēja sajust, ka viņam ir vismaz 50-60 draugu. Kaut vai tikai ceturtdienās.
Puisis ap 25-27 gadiem nevarēja sev atrast mīļāko. "Vai tas ir tik daudz prasīts, lai kāda izskatīga un jauka meitene būtu mana mīļākā?" puisis vienmēr sašutis jautāja. Viņš negribēja citu draudzeni, viņš bija precējies un negrasījās pamest savu sievu, taču izjuta vitālu nepieciešamību pēc mīļākās. Lai asinis riņķo, lai dzīve ir labāka. "Vai tad mēs nedzīvojam šeit, lai būtu laimīgi? Tas mani darītu laimīgu. Un kas tur ir slikts vai peļams? Kāpēc no tā ir jātaisa tāda traģēdija? Kāpēc meitene vienmēr, uzzinot, ka viņa ir mīļākā, kļūst kā traka? Un kāpēc neviena nepiekrīt, ja es uzreiz atklāju savus nodomus?"
Arī šī bija problēma, nebūt ne mazāka problēma kā cilvēkam, kurš zaudēja savu tuvinieku un nāca izraudāties. Katram cilvēkam sava problēma šķiet pati svarīgākā. Un tā arī ir. Sabiedrība ir sagrupējusi bēdas un problēmas to prioritātēs, bet kā to var darīt?
Un kas ar mani, kāpēc es tur gāju? Lai sajustu. Lai sajustu dzīvi, tas ir vienīgais prātīgais veids kā nekaitējot sev to izdarīt, caur citu problēmām, sāpēm un traģēdijām. Bez pārmērībām, bez galējībām, tikai ceturtdienu vakaros sajust dzīvi.
Pasakas par vardīti Kiku.
1) Vienu dienu uz Rīgu ieradās varde vārdā Kika un paziņoja visiem, ka viņa ir cilvēkēdājs. Ļaudis pārbijušies skrēja kur nu kurais, glābdamies no vardes cilvēkēdāja, tikai Rīgas reģionā dislocētās patruļpolicijas vienība "Alfa" darbinieki nenobijās un noķēra vardi Kiku.
- "Kur tu liki kaulus, cilvēkēdāj?"
- "Kādus kaulus?" brīnījās varde.
- "Ja tu ēd cilvēkus, tad ir jāpaliek pāri kauliem, saki, kur tie ir!?"
Varde parādīja meža virzienā un aizleca pa priekšu "Alfas" darbiniekiem. "Šeit", teica varde un visi sāka rakt. Raka ilgi jo ilgi, bet nekādus kaulus neatrada. "Vēl dziļāk", teica varde, sēžot jaunizraktās bedres maliņā. "Alfas" darbinieki turpināja rakt un nepamanīja kā apbēra ar zemi vardi Kiku. "Cilvēkēdājs aizmucis!" visi sāka kliegt un metās meklēt vardi. Pa to laiku varde izrakās no zemes un aizleca prom. Pavisam citā virzienā.
2) Vienu dienu mežā varde Kika izleca priekšā medniekam un teica: "Sveiks, es esmu lācis!" Mednieks ļoti sapriecājās. Viņš ļoti ilgi bija gājis medībās, daudz zvērus bija nošāvis, bet ar lāci viņam kaut kā neveicās. Mednieks sapriecājās, novilka no pleca savu divstobreni un šāva uz Kiku. Ja Kika būtu lācis, tad mednieks būtu trāpījis tieši sirdī, taču Kika bija daudz mazāka, un mednieks aizšāva garām.
Varde Kika nobijās un teica: "Beidz, es neesmu lācis, es esmu varde Kika!"
Mednieks sākumā kļuva bēdīgs, taču tad sadusmojās un ar vārdiem "ak tu nekrietnā, melīgā varde", trieca vardei ar divstobrenes laidni. Kika bija ļoti ātra un paspēja aizlekt prom, taču mednieks trāpīja pa akmeni un salauza savu divstobreni. Kika, daudz nedomājot, aizlaidās no negantā mednieka, taču tas apsolījās, ka atradīs nekrietno melīgo vardi un atriebsies.
Ļaudis mēļo, ka mednieks vēl šobaltdien staigā pa mežu, pieiet pie katras vardes un jautā: "Varde, vai tu neesi lācis?"
Padomi mūsdienu sievietēm kā būt modernām. Atbildes uz lasītāju seksa jautājumiem.
Jaunizveidotajā bloga e-pastā bumbierenes@gmail.com (kārtīgam blogerim ir jābūt e-pastam gmailā), saņēmu kādas meitenes jautājumus. Īstenībā es uzbudinājos saņemot šos jautājumus, nemaz nerunājot, ka uzbudinājos vēl vairāk, sniedzot atbildes uz tiem. Īstenībā nezinu cik saspiestam ir jābūt cilvēkam, lai man lūgtu padomus, bet es esmu padomu lielmestrs, neskatoties uz to, ka esmu devis padomus publiski tikai par divām, trim tēmām. Lai nu kā, visu šo nejēdzību atkal sagrupēju sadaļā "padomi" un no tā visa sanāca padomi mūsdienu sievietēm kā būt modernām:
J: Ko darīt, ja mans jaunais draugs pieprasa orālo seksu?
A: Sperma palīdz notievēt un piešķir ādai maigu spīdumu, kā arī uzlabojas matu un nagu kvalitāte. Nesaprotu kāpēc par šo zina visi vīrieši un zina tik maz sieviešu? Tā vietā, lai uzdotu šādus jautājumus, labāk veic viņam minetu divas reizes dienā.
J: Mans draugs pārāk bieži tusē ar saviem čomiem, tas ir normāli?
A: Tas ir pilnīgi normāli, vīrietis pēc dabas ir mednieks un nekas nespēj relaksēt vīrieti labāk par jaunu meiteņu medīšanu kolēģu pavadībā. Esi ievērojusi cik laimīgs ir tavs vīrietis brīžos, kad atgriežas no medībām savās mājās? Arī pauzes attiecībās liek sailgoties vienam pēc otra un pārtraukums attiecībās uz 2-3 dienām dod tev laiku pamatīgi sakopt māju vīrieša gaidās. Nākošo reizi, kad tavs vīrietis būs pazudis uz dažām dienām un atgriezīsies mājās ar smaidu uz lūpām, sagaidi viņu ar sakoptu māju un minetu.
J: Mans draugs uzstājīgi piedāvā seksu trijatā ar manu draudzeni.
A: Tas nozīmē tikai un vienīgi to, ka tavs vīrietis tevi tik ļoti mīl, ka ar tevi pašu viņam fiziski nepietiek, viņš tevi tik ļoti grib, ka grib arī tavu draudzeni. Ja tavas jūtas pret savu vīrieti ir kaut vai uz pusi tik stipras kā viņējās pret tevi, tad tu pati piedāvāsi seksu trijatā ar savu draudzeni, vai seksu tikai ar tavu draudzeni, vai vēl labāk ar divām savām draudzenēm, tas viņam būs patīkams pārsteigums.
J: Kā ir ar priekšspēli, vai tas ir pārāk daudz prasīts no vīrieša?
A: Tas ir pārāk daudz prasīts no vīrieša, tā vietā, lai mocītu viņu intuīcijas pārbaudes spēlēm, kurā vietā tev ir labi un kuru no krūtīm labāk, lai noskūpsta, labāk veic viņam minetu. Un kas vainas minetam kā priekšspēlei? Abiem labi..
J: Kāpēc vīrietis tik ilgi meklē klitoru un ir nepietiekoši maigs pret to?
A: Liec savam vīrietim sadraudzēties ar savu klitoru. Uzfilmē viņam kā tu pašapmierinies vai vēl labāk, kā tu apmierinies ar savu draudzeni, tā viņš iepazīs gan tavu gan tavas draudzenes klitoru un daudz labāk draudzēsies ar tiem. Pirms pasniedz savam vīrietim šo video, pagatavo garšīgas vakariņas un iededz svecīties. Un pēc tam uztaisi minetu.
J: Manam vīrietim vienmēr ir orgasms. Viņš beidz un tūlīt aizmieg nemaznedomājot par manu labsajūtu, ko man darīt?
A: Es īsti neizprotu šī jautājuma būtību.
Pasakas par ļauno pūķi un Kārlīti - sunīti.
1) Reiz senos laikos dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Zigmārs. Zigmāram bija savāds ieradums, viņš staigāja apkārt un visu, kas viņam iepatikās, viņš sabāza sev kabatās. Iet Zigmārs, skatās, aizkosts ābols mētājas, viņš iebāž to sev kabatā. Iet Zigmārs, skatās, izkaltis vistas stilbiņš mētājas, viņš iebāž sev to kabatā. Iet Zigmārs, skatās, sarkanais ķieģelis mētājās, viņš iebāž sev to kabatā.
Vienu dienu pretī Zigmāram iet ļaunais pūķis un grib Zigmāru apēst.
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - vistas stilbiņu, tas ir garšīgāks!"
Apēd pūķis vistas stilbiņu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tas jau bija vecs un sakaltis vistas stilbiņš, tāpat es tevi ēdīšu!"
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - ābolu, tas ir garšīgāks!"
Apēd pūķis ābolu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tā jau bija tikai pusīte no ābola, tāpat es tevi ēdīšu!"
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - burvju ķieģelīti, no tā tu ilgi būsi paēdis!"
Paņem pūķis ķieģeli, hrum hrum, hrum hrum, hrum hrum, un aizmirsa par Zigmāru...
2) Māmiņa ne par ko negribēja nopirkt Kārlītim sunīti. Tā nu vienu dienu Kārlītim nācās pārvērsties par sunīti. Sākumā Kārlītis pārvērtās par pūdeli, skaistu jo skaistu pūdeli un sāka skraidīt apkārt mammai. Visi skatās uz skaisto pūdeli un apbrīno, izsaka komplimentus mammai, prasa, kur nopirka, par cik, un vai negrib šo sunīti pārdot..
Taču ielas otrā pusē parādījās cita mamma ar lielu jo lielu sanbernāru un visi metās apbrīnot šo sanbernāru. Un tad Kārlītis arī pārvērtās par sanbernāru, tikai divas reizes lielāku par to, redzēto. Un visi atkal sāka apskaust Kārļa mammu, visi teica, ka tāds suns ir jāved uz izstādi un, ka tas tur noteikti iegūs pirmo vietu.
Taču mamma zināja, ka suņkopība tur nav pie vainas, viņa zināja, ka tas ir viņas Kārlītis, viņas mīļais, vienīgais Kārlītis. Un neveda mamma Kārlīti uz izstādi, bet aizveda uz virtuvi, izķeksēja no zupas bļodas smadzeņu kaulu un apbalvoja ar to savu brīnišķo suni par to, ka viņš ir pats labākais uz visas pasaules!
DANGER – Be aware of flying kuļoks!
Latviešu mentalitātei laikam tomēr nav robežu. Spilgts piemērs bija šorīt vairāk kā uzskatāmā formātā: karoče paņeslasj.. agrs rīts.. 7.45.. 7.tramvajs.. virziens nafig kaut kur uz centra pusi.. Pienāk kārtējā osta, kurā uz klāja sakāpj cilvēki, pēc kuru sejas izteiksmes pat es ar savu mazo prāta spēju varu nolasīt, ka tie dodas nevis uz darbu, bet gan uz katorgas spaidiem. Pietuvojoties nākošajai ostai redzu, ka jau pirms uzkāpšanas uz tramvaja klāja divas kundzes ap 65 gadiem sāk psiholoģisko prāta cīņu, jo laikam viena otrai ko pirms tam bija izdarījusi – izņēmusi pēdējo sviesta paciņu no otras veikala groza, vai arī nelegāli pieslēgusies otras elektro/TV/I-neta kabelim. Karoče, skatījās viena uz otru kā bullis uz slaucamrīku. A es vispār neko, es ieraujos vēl vairāk savā nožēlojamā letiņa „neviens nekur neiejaukšanās” maskā, bet slepus ar acs kaktiņu turpinu šamējās sečīt.
Tad nu abas kāpj uz tramvaja klāja pa vienām un tām pašām durvīm un tālāk seko kaujas manevru nākamais solis – monitorēšana. Ar acu skatieniem abas noskanē tramvaja pirmo klāju. Un kā par brīnumu uzskanē, ka ir viena brīva vieta palikusi. Trīs reizes varam minēt, kas notika tālāk.. Protams, abas nemaņā lielā galopā startēja ieņemt vienīgo sēdvietu visā tramvaja „visumā”. Man pat liekas, ka Usains Bolts paliktu galīgā ēnā, ja 100m sprintā piedalītos abas tantiņas, bet aiz finiša līnijas būtu tikai viens krēsls. Kā sacīt, pavisam cita motivācija. Bet nu laižam tālāk. Tā nu es skatos, kā abas kundzes jož pa tramvaja klāju, turklāt abas skrēja vienlīdz ātri, kas mani arī izbrīnīja, jo ne viena, ne otra kundze neizrādīja nekādas padošanās pazīmes.. Te pēkšņi pirms sēdvietas atlikušas vairs tikai kādas trīs sēdvietu solu rindas.. un viss.. kā jūs domājat, kura tantiņa vinnēja šajā hell-of-a-run? Okei, karoče.. nelaužat prātu – tāpat neuzminēsiet!
Nē, nu es vispār nesaprotu, kāpēc es uzdevu to stulbo jautājumu.. Olrait leidīz - vinnēja tā tantiņa, kurai bija iepirkumu maisiņš un kuru viņa meta līdz tai liktenīgajai sēdvietai, jo, acīmredzot, tantiņa atcerējās fizikas stundas, kurās mācīja, ka mazāks ķermenis kustās ātrāk par lielu. Tātad, ķeselīti viņa meta, turklāt izskatījās, ka šis nebija pirmais viņas metiens, vismaz precizitāte par to liecināja. Tad līdz ar aizmetienu otra kundzīte saprata, ka kauja ir zaudēta, taču ar to viss vēl nebeidzās. Kad tantiņa „metējs” bija apsēdusies un savu ķeselīti-veserīti bija paņēmusi savā klēpī, otra tantiņa nostājās tieši blakus un tā nu abas pāris minūtes neelpojot (dusmu, vai gaisa trūkuma pēc sejas savilkās arvien dusmīgākās un sarkanākās grimasēs) skatījās viena uz otru. Tā kā parasti cilvēki tramvajā bezmērķīgi kaut kur lupī, tad šajā gadījumā abām tantiņām bija uz ko skatienus vērst visa sava sapņu brauciena garumā. Savukārt man atlika vien pabrīnīties par to high level of meistarība, snaudoša enerģija un neatlaidība, kas mājo laikam jau, ka katrā padzīvojušā cilvēkā. Ieteikums atrodoties sabiedriskajā transportā DANGER – Be aware of flying kuļoks!
Pasakas par Jānīti un muļķa Pēterīti.
Šim rītam divas pasaciņas:
1) Reiz dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Jānis. Vienu dienu viņš pārvērtās par jaunu bērziņu. Stāvēja Jānītis ceļa malā un šūpoja savas lapiņas. Vienu dienu garām Jānītim gāja viens tūrists, skatās uz jauno bērziņu un domā: "Vai cik skaists bērziņš, būs jānocērt". Jānītis stāv, šūpo savas lapiņas, skatās, ka tūrists izvelk no somas cirvīti un grasās šo nocirst. Jānītis kā sagrāba tūristu aiz kājām ar saviem zariņiem, pacēla gaisā un ar mazu bērza žagariņu sit pa dibenu tūristam un saka: "tev nebūs bērzu nocirst, tev nebūs egli nocirst, tev nebūs pīlādzi nocirst, tev nebūs ābeli nocirst, tev nebūs bumbieri nocirst, tev nebūs lazdu nocirst, tev nebūs liepu nocirst... Jānītis da-aaaaaaa-udz kokus zināja.
2) Reiz dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Pēteris. Viņš bija muļķītis. Vienu dienu muļķītis sāka kāpt kokā.
- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica mamma.
- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica policists.
- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica kosmonauts.
- "Nekāp kokā, nokritīsi", teica ANO Ģenerālsekretārs.
Taču muļķītis Pēterītis neklausījās, kāpa viņš kokā augstu jo augstu, kāpa līdz māju jumtiem, kāpa līdz mākoņiem, kāpa līdz satelītiem un šatliem. Un nokrita. Nokrīt muļķītis, guļ. Pie viņa pieskrien skaista jo skaista meitenīte, skatās uz viņu, tausta. Muļķītis atver acis, skatās uz meiteni un saka "Precies ar mani!"
- "Kāds tu esi muļķītis, tu taču tikko nokriti, tev tagad uz ātrajiem vajag, operācija jātaisa, bet tu precēties gribi"
- "Es iemīlējos tevī jau tad, kad kāpu kokā"
- "Bet es iemīlējos tevī tad, kad tu kriti lejā, taču es nevaru ar tevi precēties, mani nākošnedēļ pūķis apēdīs!"
- "Kāds vēl pūķis?"
- "Viņš dzīvo Himalajos un piedraudēja, ka izdedzinās apkārtējos ciemus, ja ANO Ģenerālsekretārs man viņu neizbaros"
Skaistā meitene izrādījās ANO Ģenerālsekretāra meita.
Saskaitās muļķītis, paķēra divus kruķus, jo no kritiena bija salauzis abas kājas, un devās uz Himalajiem pie pūķa.
Atnāca muļķītis pie pūķa un saka: "Tu neēdīsi manu skaisto meiteni!"
Pūķis ļoti ilgi smējās. "Ha ha ha, mani ir mēģinājuši varoņi noslaktēt, ha ha, man gribēja galvu nocirst, ha ha, gribēja uzspridzināt, pat ar prettanku raķeti ir šāvuši, ha ha ha ha, bet vēl neviens mani nav mēģinājis nosist ar kruķiem, ha ha ha". Smējās pūķis līdz nāvei. Taču nenomira. No smiekliem izlaida visu gaisu un kļuva tik liels kā istabas sunītis.
Paņēma muļķītis pūķi pie sevis, lai māju sargā. Un nospēlēja kārtīgas kāzas ar skaisto meiteni. Un priecājās kāzās daudzas tautas, priecājās visa ANO un priecājās ANO Ģenerālsekretārs. Priecājās gan..
Kurš atstāj tik briesmīgu smaku tajā atejā?
Mans darbā ierašanās laiks nav regulārs, dažreiz es ierodos 7:30, bet dažreiz kavēju un ierodos desmit, piecpadsmit minūtes pāri deviņiem. Tajos rītos, kad ierodos agri, man rodas izmeklēšanas vērts kāzuss - nežēlīgi piedirsta tualete. Ja es darbā esmu pirmais un apsargs iet uz citu tualeti, tad aizdomas krīt uz apkopēju. Tikai nesaprotu, kāpēc tualeti vispirms iztīrīt un tad piedirst, kāpēc nevar otrādi?
Tā nu vienu rītu ierados darbā ātrāk, pastāvēju mirkli pie mašīnas, uzsmēķēju un paklausījos kaut kādu krievu šlāgeri, skaļi, pie atvērtā auto durvīm. Tad, kad devos uz tualeti, mazajā virtuvītē jau bija divas kolēģītes. Abas izskatīgas meitenes nedaudz jaunākas par mani. Nekādas attiecības man ar viņām nebija, šad un tad nedaudz parunājos, pasmējos, apspriedu priekšniecību vai iedzēru šampi. Mūsu savstarpējās attiecības varēja nosaukt par neitrālām, kā jau ar vairākumu kolēģu. Šajā rītā viena no meitenēm bija par kaut ko manāmi sašutusi, kaut kas ar puisi, sastrīdējās laikam. Tā nu es, sēžot uz poda un prātojot manis radīto kāzusu par šmucīgo apkopēju, nedaudz paklausījos ko viņas runā un vēlāk biju spiests piebiedroties viņu sarunai.
- Klausies, Genādij, tu esi jāklis.
- Ēmm, nu, pat nezinu ko teikt, paldies laikam.
- Mēs pamanījām kā tu parasti ej pīpēt ar to pārdevēju no blakus veikala. Ko par to saka tava draudzene?
- Nezinu ko viņa teiktu, es neuzskatu, ka tas ir aprunāšanas vērts.
- Nu bet tomēr, ko viņa teiktu, viņa nav no greizsirdīgajām? Es, piemēram, tev izskrāpētu acis, ja uzzinātu. Un ko tu teiktu, ja ieraudzītu savu meiteni tā pīpējam ar kādu svešu veci?
- Zini, mūsu attiecībās valda uzticēšanās..
- Tātad jūs viens otru krāpjat?
Šādas filosofiskās sarunas no paša rīta mani nogurdina vairāk nekā pohas. Kamēr meitenes vārījās savā starpā un mēģināja man iepūderēt smadzenes, ka esmu jāklis un man ir kaut kādas attiecības ar to meiteni un, ka mana meitene arī mani noteikti krāpj, es ieraudzīju apkopēju, viņa klusītiņām atvēra durvis un ielavījās tualetē. Lieta tāda, ka apkopējas mums strādā pēc darba un no rīta viņai šeit nevajadzēja būt. Pēc minūtēm trim, kad apkopēja bija aizlavījusies prom, es ātri ieskrēju tualetē un sāku ostīt gaisu. Nekas nesmirdēja. Es mirkli uzkavējos turpat, prātodams par šīs smakas izcelsmes avotu un atcerējos, ka manas neitrālās attiecības ar kolēģiem izčabēja turpat virtuvītē, brīdī, kad viņas mani nosauca par jākli. Es atgriezos.
- Saki, Genādij, kāpēc tu esi tāds savādnieks, tā vien liekas, ka tev nav jūtu kā tādu, staigā te tāds, visu laiku sapņains, nerunā ar mums, augstprātīgs jūties?
- Par to greizsirdību, neapvainojies, bet es domāju, ka tā ir mīkstčaulības pazīme, tā ir sevis pazemošana uz graušana nemaz nerunājot par uzticības trūkumu, kas ātri vai vēlu novedīs līdz attiecību galam. Un jūsu gadījumā, ņemot vērā jebkādas pašcieņas trūkumu, tas beigsies ar skandalozu, pretīgi smakojošu galu. Visas šīs problēmas jums sagādā raizes, kā rezultātā bojājas aknas un jūsu sūdi smird. Un es vēl vainoju nabaga apkopēju, tagad es zinu, kurš tik briesmīgi dirš tajā atejā no rītiem, būtu kaunējušās, abas.
Viena no meitenēm sāka raudāt. Mans kāzuss tika atrisināts. Lieki piebilst, ka tagad viņas ar mani nesveicinās un kurš vainīgs? Viss ko es gribēju bija tikai tīra tualete rīta agrumā.
Desmit iemelsi kāpēc nelietot twitter.com vai nemaz nesākt.
1) Twitteris pēc savas būtības, kā jebkurš cits sociālais tīkls ir laika rīma. Gribot negribot tiec ierauts tajā tvītošanā, retvītošanā un komunikācijā kā vidusskolas gados biju atkarīgs no čatiem. IRC, inbox.lv čats vēlāk arī draugiem.lv Nevar teikt, ka no tā visa nebūtu nekādas jēgas, no iepriekš nosauktajiem ir iegūti daži paziņas un pat daži draugi, tas nav mazsvarīgi, taču kopumā tās ir milzu kaudzes bezjēdzīgi nosista laika darba vietā un mājās ar pamatīgu liekulības un mēslu piegaršu. Pie tam, ja tad es vēl biju mazs zaļoksnis, tad tagad jūtos dīvaini, gaidot, kad mani kāds retvītos, ja esmu pateicis ko pseido intelektuāli aizraujošu vai kāds klikšķinās uz maniem jaunizceptajiem rakstiem.
2) Atdeve no twitter nav nozīmīga. Šeit ir nianses. Ja raksts ir par pašiem blogeriem vai twitter lietotājiem un ir ar nozākājošu raksturu (man tā netīšām sanāk), tad uz linku klikšķina 100 - 150 cilvēku no 370 sekotājiem, taču, ja raksts ir no manas sērijas, mana žanra, respektīvi, viss mans, tad atdeve ir no 30 līdz 40 klikšķiem.
3) Ja labi sanāk, twitter popularitāti nevajag. Ja esi uzrakstījis ko patiesi labu, paši twitter lietotāji iemetīs linku ar sajūsmas saucieniem un tas dos lielāku lasītāju pieplūdumu nekā to daru es pats. Varbūt es vienkārsī esmu kretīns, kurš raksta tikai par sev interesējošām tēmām un manas intereses nav tik triviālas kā lielākās daļas twitter lietotāju, taču tāds ir mans novērojums. Ignorēt twitter arī nevajadzētu, jo tā popularitāti nevar noliegt, bet, ja dari ko labu, tas pats atradīs ceļu uz savu lasītāju.
4) Ja tu neesi meitene, tad tev noteikti ir jāraksta kaut kas par tehnoloģijām vai mārketingu, respektīvi, ja nezini ko no sevis izsaka google wave vai seo vai tev nav sava apple izstrādājuma, tad tev tur īsti nav ko darīt, neatradīsi savus domubiedrus. Meitenes ir nedaudz priviliģētākā stāvoklī, viņas var arī vienkārši izlikt linkus uz skaistām bildītēm un viss notiks :)
5) Twitter lietotāji Latvijā vēl nav izlēmuši kādiem mērķiem izmanto šo sociālo tīklu, viena daļa izmanto korporatīvajiem mērķiem, viena daļa nodarbojas ar profesionālā ūdens (mārketinga) stumdīšanu, trešā daļa vienkārši pļāpā ko ir ēduši vai cik šodien salst kājas un cik vakar izdzerts. Šo varētu mehāniski labot, sagrupējot sekojamos ar twitter klientu palīdzību, taču tas ir tas pats, kas nodalīt dzīvi no dzīves, darbu no kolēģiem utt.
6) Sākt lietot twitter tikai tāpēc, ka to izmanto arī panorāma vai Toms Grēviņš un varētu aizsūtīt kaut kādu tekstu ko izlasīs pa radio pa TV visai Latvijai.. nu piedodiet, šiem cilvēkiem noteikti ir problēmas dziļākas nekā caurums Latvijas budžetā.
7) Man ir jādara tas, kas man ir jādara. Es esmu rakstnieks, vai vismaz cenšos tāds kļūt un mana līšana visādās sociālajās aktivitātēs traucē manai rakstīšanai, to varat izsecināt paši, ka no pēdējiem 10-15 maniem rakstiem normāls, lasāms, mans raksts ir tikai viens vai divi. Tas ir nožēlojami, ja es nebūtu šo pamanījis tagad, vēlāk twitteris būtu sačakarējis manu rakstnieka karjeru pirms tā vispār vēl ir sākusies.
8) Twex - sekss twitterī, ir mīts. Ja kāds tikai ar twitter palīdzību sakoļīs kādu meiteni, es viņam noteikti uzsaukšu divlitrīgo Piebalgas aliņu apmaiņā pret stāstu kā tas notika. Un tas nav tikai uz seksu attiecināms, tas ir, ja tu nevari aizrunāt meiteni, tad nesanāks arī jebkāda veida normāla komunikācija. Twitter nav komunikācijas rīks, tas ir ziņošanas, izplatīšanas un ego apliecināšanās rīks.
9) Tā ir atkarība. Tev to vajag? Pamēģini, bet brīdī, kad sāksi uztraukties par to vai tevi kāds retvītos, vai kāds lasa ko tu raksti vai sabēdāsies tad, kad kāds tev vairs nesekos, beidz.
10) Nereāli nogurdina visādu saldējumu, laimu, auto riepu, humpalu u.c. uzņēmumu kontu bloķēšana. Viņi negrib jums sekot, viņi grib, lai jūs viņiem sekotu un viņi varētu iebarot kārtējo tev nevajadzīgo drazu. Izņēmums ir Bites konts. Tas komunicē, kaut gan šokolādes kasti no viņiem tā arī neizspiedu :) Ak jā, vēl ir kaudzēm Britney got fucked un citas drazas, bet to mērķi jau ir tādi paši kā mūsu uzņēmumu - iebarot nevajadzīgo un noslaukt naudu. Pie šās porno kaudzītes arī bija viens izņēmums, bija interesanti sekot līdzi īstai porno aktrisei. Tas bija neaizmirstams piedzīvojums :)
Vai būs sekss aptiekā?
Izlasot Konrāda mīlas stāstu, es atcerējos arī savējo, man tādu noteikti ir vairāk, tas ir, neveiksmīgo mīlas stāstu.
Tas viss notika vēl tajā laikā, kad mēs ar čomu regulāri gājām uz treniņiem, sporta zālē cilāt svarus. Kuri ar šo lietu ir nodarbojušies sapratīs, ka svaru cilāšana ir atkarīga no noskaņojuma, garastāvokļa un milzu vēlmes pacelt vairāk nekā iepriekšējo reizi. Tas viss mums ietvēra arī savas tradīcijas, vienmēr prasīt, lai iedod skapīšu atslēgas pie loga, pirkt ūdeni turpat klubā, neskatoties uz to, ka tur tas ir reizes divas dārgāks. Tradīcija bija arī pēc treniņa pasēdēt pie galdiņa, izdzert proteīnu kokteili un aizbraukt uz veikalu nopirkt 100% apelsīnu sulu. To veikalos var reti redzēt, pārsvarā jau tā ir kaut kāda atšķaidīta susla.
Lieki teikt, ka pēc tam, kad esi sadzēries to proteīnu kokteili, kaut kas sakāpj galvā, tu kļūsti bravūrīgs, visu varošs, gluži kā Betmens ar Švarcīša bicepsu. Lielveikalā bija arī aptieka, kurā strādāja viena piemīlīga izskata blondīne. Sākumā mēs uz viņu tikai uzkrītoši lūrējām un skaļi aprunājām. „Skat, skat, kāda žube!” „Vau! Jā, tik piemīlīga un jauka, es viņu labprāt..”. Tagad es domāju, ka šāda bravurīga izturēšanās arī bija viena no Švarcīša efekta izpausmēm. Vairāku nedēļu garumā mēs viņu tā publiski skaļi aplaizījām un visu šo laiku aptiekārīte nelikās ne zinis. Domāju, ka mēs nebijām vienīgie, kuri tā.. kā nekā sporta zāle bija turpat blakus.
Pēc ilga laika mēs tomēr saņēmāmies un iegājām pašā aptiekā ar nolūku nopirkt vitamīnus kaulu stingrībai. Mēs izprašņājām aptiekārīti kuri vitamīni ir labākie, lielījāmies, ka mūsu organismam ir jāiztur liela slodze un mums vajag ko nopietnu. Es pie reizes arī nopirku divas paciņas prezervatīvu, melno, un, bāžot tos kabatā, daudznozīmīgi uzsmaidīju aptiekārītei un piemiedzu ar aci.
Vairāku dienu garumā es kalu plānus kā šos prezervatīvus likt lietā, neko gudru neizdomāju, nolēmu, ka rīkošos atraktīvi turpat uz vietas, pēc nepieciešamības. Stingri nolēmu tikai vienu, man ir jāiet vienam, divatā tur nekas nesanāks.
Pa ceļam uz aptieku nolēmu turēties pie pārbaudītā mačo stila, ja jau ņemam uz pompa, tad ņemam līdz galam. Ar smaidu uz lūpām iegāju aptiekā un daudznozīmīgi nostājos pie vitamīnu plaukta. Ilgi nebija jāgaida līdz es sadzirdēju: „Jums kaut kā palīdzēt?” – „Jā, lūdzu, es te vitamīnus sev meklēju, man vajadzētu kaut ko tādu stiprāku, kā nekā, man kā sportistam, ir sava nepieciešamība, Vitiron man ir par vāju.” Meitene man parādīja vienu burciņu un teica, ka šie vitamīni esot vislabākie cilvēkiem ar paaugstinātu fizisko slodzi. Vitamīnus es īpaši nepētīju, taču pieklusinātā balsī jautāju vai viņa nevarētu man iedot vēl kādu paciņu prezervatīvu, iepriekšējie esot beigušies un šos es labprāt iztērētu kopā ar viņu. Jaukā aptiekārīte pasmaidīja un, nedaudz pārspīlēti šūpojot gurnus, devās aiz letes, nolika man priekšā divas prezervatīvu paciņas, melno, kā iepriekš. Es jau nopriecājos, ka viņa mani ir atcerējusies un ir atzinusi manu gaumi uz prezervatīviem par labu esam, tālākais jau tikai tehnikas jautājums. „Pagājušo reizi jūs šos ņēmāt, tagad tos pašus?”, meitene joprojām smaidīja un skatījās man tieši acīs. „Jā, derēja kā uzlieti”, es ar lepnumu balsī paziņoju. „Tā jau domāju, ka jums šie derēs kā uzlieti, kā nekā „XS” izmērs.” Es jutu kā asinis sakāpj smadzenēs un seja manāmi piesarkst, es paķēru savus iepirkumus, nometu kaut kādu naudas zīmi uz galda un aši devos prom. Jau aizverot durvis es dzirdēju jaukās aptiekārītes skaļos, neapvaldītos un dzidros smieklus.
Rubrikā: In Nude Bloggeritae Veritas #1 "kenguruu.wordpress.com"
Raksts: Kāpēc mēs esam tādi stulbeņi? Palasiet gan...
Vispirms nepieciešams atzīmēt autora lielāko kļūdu – vispārinājumu, jo tas, ka viņš jūtas piečakarēts, nebūt nenozīmē, ka „mēs” visi tādi esam.
Apraksts.
Klasiskās vaimanologijas ne tas labākais piemērs, autors raksta par vispārēji sasāpējušām tēmām, divos vārdos – valsts (jeb autora vārdiem – valsts ir „mēs”) sūkā.
Kopumā raksts atklāj ārkārtīgi fantastisko un patīkami burvīgo „nezinīša” tēlu, jo patiesībā nekā cita kā plika jautājuma „kāpēc” tur nav. ..bet varbūt, ka tas pat ir labi.. vismaz priekš autora.
Okei, braucam iekšā..
Vai temats tika atklāts?
Te sākotnēji vispār jāpadomā, vai šajā rakstā vispār ir temats, jo autors vispārējos vilcienos apraksta visu slikto, kas mūsu valstī ir, un beigās (par lielu pārsteigumu) nonāk pie secinājuma, ka mums viss ir slikti tāpēc, ka viss vienmēr ir bijis slikti un tā īsti nekad arī nav bijis labi. Iespējams, ka secinājums nav tas pat sliktākais, taču aiz vispārējam latvju klauzulām tiek maskēta paša autora sāpe. Uzskatu, ka šī pieeja ir nepareiza. Raksta autors ir apmaldījies sevī, viņš ir viens, bet „viņi” ir visur.. viņš sauc pēc atbalsta no kaimiņu, valdības un lauksaimnieku jauno traktoru puses (kaut gan no lauksaimniecības viņš varētu zināt tikpat daudz, cik āzis no slaukšanas), iekšēju sāpju pārņemts viņš kliedz pēc taisnīguma, ak vai manu vai! Atliek vien domāt, ka dotā autora „nezinīša” sindroms ir ārkārtīgi un/vai nepanesami smags, gluži tāpat kā vecais zābaciņš. Pareizi būtu sākt ar personisko problēmas pusi, respektīvi, jāatklāj, kas pašam nav labi. Piemēram, kolēģis piemāva pilnas gliemežnīcas, ka no kafijas klizmas āda kļūst tumšāka bez iedeguma, taču beigu beigās āda ir vel bālāka un rezultātā ir vēl arī sačakarēts pakaļas izejas elements. Vai kas mazāk triviāls – veļas mašīna atsakās mazgāt vecās brīvdienu apenes. Un tad nāk jautājums – „kāpēc”? Tātad iegaumējam - stāsta uzbūvei vajadzētu sākties ar personīgo atklāsmi un līganu pāreju no kafijas klizmas līdz dārgajiem traktoriem laukos un valdības vainojamību tajā. Tas ir zināms jau no Sokrāta laikiem, ka tikai caur sevis izzināšanu jeb paidagoģiju ir iespējams domāt par ārējām lietām. Tādējādi, ja arī autoram likās, ka tur bija temats, tad tas netika atklāts.
Konklūžens – autoram patiešām ir savas problēmas, un viņš vēlas, lai tās viņa vietā atrisinātu citi, ar kuriem viņam nav izveidojušās jaukas attiecības - ģimenes locekļi, kaimiņi, valdība, sētas sunītis, marsieši.. Kas zina, varbūt viņi arī palīdzēs :)
Bumbierenes.lv turpmāk jauna rubrika - In Nuda Bloggeritae Veritas. Mēs jūs izģērbsim un parādisim citiem.
Lai pierādītu savu sociālo aktivitāti, un mani neviens nesāktu uzskatīt par savādo vientuļnieku vai pat maniakālo dzērāju mājās, turpmāk bumbierenes.lv būs jauna rubrika - In Nuda Bloggeritae Veritas. Lai šī rubrika varētu dzīvot, kā vienmēr tiks ieguldīts milzu darbs un laika resursi un vienu reizi nedēļā tiks izsekots kāds bloggeris vai viņa raksts savā blogā un tas viss tiks analītiski iztirzāts un izķidāts. Kas līdzīgs Parisashiltones prožektoram tikai par mums pašiem tuvajiem, vietējiem blogeriem. Ar analītisko iztirzāšanu man varētu būt problēmas, tāpēc es nemaz necentīšos to darīt pareizi, vienkārši darīšu. Variet mani uzskatīt par vietējās blogosfēras sociālās dzīves atspoguļotāju. Un pēc tam, lai tikai kāds pamēģina domāt, ka es dzeru mājās viens!
Savādāk nekam nevajadzētu mainīties, būs garāki un īsāki story un, principā, man pie dirsas, ka jums žēl Ls 2 par grāmatu, es tāpat to rakstu.
Viss atklāti ko es domāju par blogiem un blogeriem, kuros kaut reizi esmu iegriezies.
Jau iepriekš atzīstos, ka esmu nožēlojams tārpiņš ar mazvērtības kompleksiem un ar nosliecēm sevi iepļaukāt ar garu lineālu pa seju sabiedriskajā tualetē.
1) Artūrs Mednis - Redzēju viņu pa gabalu tweetupā #1 likās, ka viņš būs nedaudz garāks. Pirms tam piekritu viedoklim, ka viņš ir Šlesera samazinātais variants, bet tagad kaut kādas asociācijas ar Napoleonu. Nekā ļauna. Uzskatu, ka viņš ir izpratis savu lauciņu, kurā darbojas un darbojas tajā ļoti cītīgi. Noteikti ir darbaholiķis. Taču kaut kā viņam pietrūkst, jā, runā par tēmu, jā, ir ļoti aktīvs, taču viņam pietrūkst tā vadoņa gēna, viņš var sasaukt tautu ar kūciņām, bet ne ar dakšām.
2) Krizdabz - Redzējis neesmu. Vai esmu un neatceros, tā gadās. Vēl nedēļu atpakaļ biju sliktākās domās par viņu. Nē, ne sliktākās, ja vienīgi monstrozs gīks ir kas slikts monstrozam gīkam. Ja godīgi, nesaprotu kāpēc viņš dara to ko dara, neatstāj lietaskoka cilvēka iespaidu, varbūt tāpēc, ka apmuļļā kādu lietu līdz nemaņai, bet tā arī neko nepasaka konkrēti. Un vēl viņš ir ruds. Man ir personiskie aizspriedumi pret rudiem cilvēkiem. Taču nedēļu atpakaļ kaut kā paskatījos uz viņu ar citām acīm un ieraudzīju normālu čali. Viņa blogu tāpat nelasīšu.
3) Nombre - Īsti nav viedokļa, liekas, ka viņš saprot ko dara un viss ir štokos.
4) Miks Latvis - Cik saprotu, tad ir pieskaitāms pie true bloggeriem, lai ko tas arī nenozīmētu. Vispār nesaprotu to trīšanos par true bloggeriem un pārējiem leimiem. Neredzu konkrētu tēmu par ko viņš rakstītu, neredzu rakstura stingrību, neredzu nesību un neredzu kaut kādu konsekvenci, taču redzu citu cilvēku "respektu" pret viņa rakstīto. Domāju, ka viņš ir kā ceļa zīme uz lauku ceļa, it kā ir, bet man vienalga.
5) Ingars Rudzītis - Grib nopārdot pienu prezervatīvu pakās, taču aizmirst pateikt, ka tā piens bojājas daudz ātrāk. Vai vieglāk būtu saprast - tukšu salmu kūlējs. Pat nē, lielkūlējs. Varbūt arī ir normāls čalis, bet es neizprotu to procesu (par tiem salmem).
6) Nobody - Kad raksta par to, kas viņam cilvēcīgi interesē, viņš ir labs. Tiešām labs.
7) Činčix - Domāju, ka viņa ir ģeniāla, taču sasodīti slinka.
8) Skujiņš - Neiespringstot raksta par to, par ko pats vēlas, nepiespiesti, brīvi un labi. Ja arī ir gīks, tad labi maskējas. Un pareizi vien dara.
9) Krist2ps - Raksta ilgi. Bezmērķīgi, taču nebūt ne slikti.
10) Krishjohn - Tā varētu būt patiesa cilvēka dienasgrāmata. Tādā gadījumā viņam ir garlaicīga dzīve, tāpat kā man, tikai es redzu spilgtākus sapņus.
11) BlackHalt - Pilnīgi psihs lops :) Nesaprotu no kurienes viņam rodas puse no viņa idejām, lasu, pusi nesaprotu, bet klusībā apbrīnoju kā mazas meitenes savus tētus.
12) Jeremy - Arī pēc tam, kad viņš man paskaidroja, kāpēc viņš ir tāda amfetamīnus salietojusies un kretinējoša būtne, viņš man tāpat nepatīk. Ok, dažas no viņa idejām ir labas, pat ļoti labas, bet veids kā viņš to pasniedz un pasniedz sevi to visu sačakarē jau saknē. Par pediņu lieku reizi nesaukšu, šaubos vai viņš labosies.
13) Melnamamba - Kad viņa kaut ko uzraksta, daudzi cilvēki lasa, es arī. Lasu un nesaprotu kāpēc, vai man nepietiek to sievišķo spriedelējumu ikdienā? Un jums nepietiek?
14) Edijs Majors - Pilnīgi psihs. Varbūt pārāk skaļš un mēdz kretinēt ar savām podjebkām, bet viņš man patīk, gan kā raksta, gan kāds cilvēks ir. Labprāt aizietu ar viņu iedzert.
15) Maksims - Viņam ir ļoti skaista sieva :)
16) Aiztiec - kaut kur nozudis. Talantīgs, nedaudz pārķer ar SEO lietošanu, bet daži viņa raksti ir konvulsīvus smieklus izraisoši.
17) Baltais runcis - Neatstāj iespaidu, ka tas viss viņu interesē, tā vien liekas, ka raksta priekš citiem, izņemot, kad pieslēdzas agresīvā vaimanoloģija. Diemžēl, neko sliktāku nevaru pateikt.
18) Dabbler - Patiesi domāju, ka viņš iznieko savu talantu. Varbūt maldos, taču viņa tekstos pavīd krampis, bet viņš pie tā nepiestrādā. Varbūt baidās? Neticu, ka slinks.
19) Merelina - Pilnīgi un galīgi neciešu es to kuci :) Un varētu iemīlēties :)
20) Bonkajs - Viņš klusībā ir bumbieris :) Miss Zuu - Viņa man atklāja, ka esmu latents gejs un baidos no iekšējā pediņa sevī. Absolūti ģeniāla meitene, tikai slinka.
Tikai uzrakstot šo visu es sapratu, ka nav tā, ka es kādu ļoti ļoti neieredzētu. Vairāk ir vienalga. Cerēju, ka sarakstīšu, ka visi ir idioti un visi smird, taču tā nav, nemaz tik ļauns neesmu.
Domā ko sveicini, varbūt tu kļūsi par idiotu viņa acīs!
Cilvēku sveicināšana ir ļoti delikāta lieta, jo, spriežot pēc tās, var daudz ko secināt par sveicinātāju. Tāpēc es īpaši neaizraujos ar sveicināšanu, bet galīgi izbēgt no tās arī nevaru, jo strādāju pietiekoši lielā kolektīvā. Sanāk ik pa brīdim kādam pateikt "Labdien" vai "Sveiki" vai "Čau", taču divu gadu laikā es tā arī neesmu sapratis ko kuram kolēģim teikt. Citiem es vienkārši pamāju ar galvu un izliekos, ka eju garām steidzoties, vai man bieži zvana telefons. Daudz jau man vairs nav ko zaudēt, jo kolēģi tāpat mani uzskata par dīvainu čali.. kāds esot palaidis baumas, ka es esmu tas, kurš raksta tajās neķītrajās un sodomiskajās Bumbierenēs. Taču viņi nezina, ka arī es esmu izsecinājis šo to par viņu sveicināšanas stilu un manieri un klūsībā, lielāko daļu no viņiem, uzskatu par idiotiem.
Vienā no retajām pozitīvajām dienām es, garām ejot, pasveicināju apkopēju. Tāda paliela, maskulīna tante ar dažām tumšām ūsinām zem deguna. Nezinu kāpēc es viņu sveicināju, es tobrīd neko īpaši nedomāju, smaidīdams pagāju garām un izmetu "Здрасте!" Kad nācu atpakaļ no smēķēšanas viņa man piegāja klāt, īstenībā diezgan draudīgi aizšķērsoja ceļu, un jautāja kāpēc es viņu esot šodien pasveicinājis. Es apmulsu no viņas milzīgo krūšu tuvuma manam degunam un kaut ko noburkšķēju, ka.. kāpēc gan ne, man ir labs garīgais.. Turpmāko nedēļu viņa mani secīgi sveicināja un ar dedzinošu skatienu gaidīja, ka es viņai atmetīšu sveicienu. Es jau biju piemirsis mūsu (manis un viņas milzu mātišķo krūšu) tikšanos un pirmo sveicienu un kaut kur zemapziņā pierakstīju viņu pie visiem tiem cilvēkiem darba kolektīvā, kurus man ir kaut kā jāsveicina.
Nepamanīju īsto brīdi, kad tas sākās, bet es attapos, ka es viņu sveicinu, bet viņa nē. Un ne tikai nesveicina, bet pat nicinoši aizgriež skatienu no manis, pat naidīgi, kā princese, kuru atļāvās pasveicināt kaut kāds netīrs plencis. Mana lielā apkopēja dziļi sirdī izrādījās augstdzimusi princese. Es arī viņu beidzu sveicināt un viņa sāka uz mani lūrēt vēl niknāk, kā es tā uzdrīkstējos!? Un tagad katru rītu es jūtos kā idiots, kad viņu ieraugu.
Tas tikai maziņš piemērs par to, ka mēs esam atbildīgi par saviem sveicieniem. Domā ko sveicini, varbūt viņš tevi uzskata par idiotu.
Dzīves sapnī..
Šis nav jauns gabals, bet kāds no manis sarakstītajiem vecajiem un, iespējams, arī publicētajiem. Saldi, salkani un iespējams pat tukši, bet tas, vairāk vai mazāk, ir pierādījums sev, ka es māku rakstīt ne tikai par vēmekļiem un asinīm anālajā atverē.
Brīdī, kad pār grēku zemi Dēmons laidās, es apjēdzu, ka esmu neatgriezeniski piedzēries. Ietinoties nebeidzamā dūmu mākonī es malkoju kārtējo viskija devu, kas apdedzina manu dvēseli un vedina mani uz pārdomām. Šīs pārdomas ir no tām, kuras vēlāk lasot sevi vari redzēt pilnīgi kailu un patiesu, bez sabiedrības aizspriedumiem, kas uzspiež savu taisnību.
Kādu vietu mēs ieņemam pasaules laika ritējumā? Vai patiesi ir tā, kā spriež prātīgie zinātnieki vērtējot lietas caur savu pragmatiskuma prizmu? Vai tiešām mēs esam radības kronis? Vai tomēr esam tikai loloti bērni kāda neredzamās rokās?
Vai kāds mums ļauj dzīvot dzīvi ar vieglas vainas sajūtu, sniedz sievietes maigumu, viņas bālo ādu un izlaistos matus uz svaigi uzklātiem melniem ķīniešu palagiem, kas vijās kā tūkstošiem indīgu čūsku, kas paralizē mūsu gribu? Vai tas mūs ietin reibinošā magoņu mīklā, sniedz tās neapvaldāmās emocijas, ko mēs dēvējam par mīlestību, vai tomēr to visu radām, izveidojam un kultivējam mēs paši?
Vairumam no mums patīk dzīvot ilūzijās, jo tās sniedz lielu apmierinājumu. Mūsu personīgā "paradīze" mūs stimulē un rada pārākuma sajūtu. Sun Czi grāmatā „Kara māksla” teica: Nav veselīgi, kad migla apskauj manu prātu un nodomus tā, ka es pats tos lāgā neredzu. Tā nav pareiza vieta, kur tai miglai ir jāatrodas. Manus nodomus nedrīkst redzēt pretinieks... nevis es pats. Tad, kad migla būs izdabūta no savas galvas, rīcība un nodomi būs apzināti un skaidri, tad es varēšu ietīt tos dūmakā un paslēpt no pretinieka”. Vai šajā gadījumā par pretinieku nevarētu uzskatīt nevis kādu vienu konkrētu personu, bet gan cilvēci kopumā? Vai tad mēs nenostādam sevi pretī visai pasaulei, vai tomēr esam absolūta daļa no kādas nenoteiktas vienības? Arvien vairāk liekas, ka mēs tomēr izvēlamies nevis cīnīties, bet gan paši sevi ietīt miglā – tā ir vieglāk!
Paskatījos uz cilvēkiem uz ielas. Viņi visi par kaut ko domā. Viņiem ir darīšanas, darbs, pasaules jaunumi, viņi domā, ka tā ir viņu pasaule. Bet viņu pasaule ir – citi cilvēki. Izņemot cilvēkus, nekā nav. Visu darbu, bankas, korporācijas, priekšniekus – to visu ir radījuši cilvēki. Cilvēki strādā nevis cits ar citu, bet ar to un tā ietvaros, ko viņi radījuši. Viņi domā, ka viņu pasaule – tas ir transports, veikals, laukums, tas ir dzīvoklis, tas ir televizors, tā ir kūpināta vista, tas ir internets, tie ir žurnāli, tie ir klubi, tas ir sekss, tas ir šņabis. Bet cilvēki – tas ir tikai tā, starp citu. Kā piedeva, viņi pat traucē. Neviens nesaprot, ka viņu pasaule ir - cilvēki.
Frīdrihs-Vilhelms Vēbers teica, ka: “Pusdomāšana ved pie velna, pilna domāšana ved pie Dieva”. Neesmu nekāds reliģiozais fanātiķis, kas aicinātu uz sprediķi un piesauktu pasaules galu, bet tomēr aizdomājos par to, vai ietinot sevi miglā, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet patīkama, nomierinoša un glābiņu sniedzoša, mēs nekultivējam tieši šo pusdomāšanu?
Kaut kas tomēr manī brēc no sāpēm un vilšanās, ka visa pasaule ietilpst vārda mīlestība radītajā gaisā. Mīlestība ieņem vidažādākās formas un veidus, tā stipros padara vēl stiprākus un vājākus vēl vājākus. Lai arī mīlestība nespēj pasargāt no nāves,tā vismaz spēj samierināt ar dzīvi. Vienkārši elpot ir pietiekami, lai mēs vienmēr būtu laimīgi, lai baudītu dzīvi. Būt dzīvam ir pietiekami. Just prieku būt dzīvam, prieku mīlēt… Sākot ar šo dienu, paud savu mīlestību katrā vārdā, ko saki, katrā darbībā, ko veic. Katru darbību savā dzīvē pārvērt par mīlestības un prieka rituālu... Šodien kļūsti, kas patiesībā esi un izpaud savas sirds skaistumu lielākajā cilvēka mākslas darbā: savas DZĪVES SAPNĪ.
Man ir apnicis gaidīt tavas mēles konvulsijas, vienu dienu es aizlidošu tāpat kā tu, tikai ne uz augšu, bet uz leju. Citu dienu es baidīšos ar savu skropstu vēzienu izbaidīt to putnu, kas mīt tavā sirdī, es baidos pieskarties tev, jo tu esi manas fantāzijas radīta un vari izgaist, bet es riskēju un triecoties pret dzīves klinšaino sienu es saprotu, ka spēju mīlēt..
