Pietiks laist luni. Rakstīšu grāmatu. Lūgums pēc padoma lasītājiem.

Vakar atcerējos vienu aņuku, pat ne aņuku, Comedy Club humoru. Pieiet viens gejiska izskata vīrietis pie otra un jautā: "Поболтаем?" - "Ну хорошо, поболтаем." un abi sāk šūpot gurnus, kājas turot plati.

Sapratu, ka es nodarbojos aptuveni ar to pašu. Es jau tikai sapņoju par to, ka es varētu un būtu spējīgs sarakstīt grāmatu, vai varbūt tomēr?

Lūdzu, atbildiet man uz dažiem jautājumiem:

- Vai tu lasītu grāmatu ko es būtu sarakstījis? Tas būtu kas līdzīgs šim gabalam, tikai, protams, savādāks, garāks, plašāks un iespējams ne tik atklāti brutāls, bet uz to pusi.

- Vai tu pirktu manis sarakstītu "grāmatu" (lieku iekavās, jo taustāmas grāmatas nebūs, tikai teksta versija i-netā)5 par Ls 2,- ?

- Vai ir iespēja, kuru kāds zina, kā dabūt gatavu šādu shēmu: Sūti SMS, saņem kodu, saņem pieeju grāmatas lejuplādei vai lasīšanai i-netā?

Lūdzu atbildiet uz maniem jautājumiem, man tas ļoti palīdzētu. Jau iepriekš pateicos.

Sensācija! Nē, fantastika! Tā, kaut kāda huiņa nostrādāja. Pozitīvās Latvijas piemērs.

Pēc šodienas raksta par maģisko kaut kādu huiņu, kura palīdz dzīvē, es saņēmu trīs komentārus un viens no šiem cilvēkiem man atrakstīja e-pastu ar pateicību un jau acīmredzamu kaut kādas huiņas iedarbību.

Godātais Genādij! Nezinu kā tevi sauc, bet tu sevi prezentēji rakstā kā Genādiju un par Bumbieri man liekas savādi tevi saukt, tāpēc uzrunāšu tevi par Genādiju. Šodien izlasīju tavu rakstu par kaut kādu huiņu, kura palīdz dzīvē un zini, tas man lika aizdomāties. Aizdomāties par to, ka manā dzīvē netrūkst pozitīvo lietu, tikai es tās uztveru kā pašsaprotamas, bet problēmas uztveru saāsināti un sāpīgi. Tas liksies savādi, bet pēc tava raksta es nolēmu, ka uz problēmām arī paskatīšos no pozitīvās puses. Jā, tas skan kaut kā.. populistiski un novazāti, bet padomā pats: Darbā mans priekšnieks no darāmā saprot daudz mazāk nekā es, nu labi, teiksim godīgi - viņš ir idoits, un tas ir labi, jo es varu izpausties, darīt visu pareizi un būt gandarīts par padarīto. Ja arī saņemu no viņa kādu aizrādījumu, tad tikai tāpēc, ka viņš ir greizsirdīgs. Redzi atšķirību? Amplis un idiots no vienas puses, bet greizsirdīgs cilvēks ar saviem trūkumiem no otras.

Līdz šim man riebās cilvēki, kuri bieži lamājās, es uzskatīju, ka tas norāda uz viņu atpalicību un savā ziņā brieduma trūkumu, bet tagad es redzu, ka lamuvārdi nav tas sliktākais. Pieņemsim par piemēru vārdu "Pizdata". Šis, sieviešu dzimumorgānus apzīmējošs vārds/sakne, ir sastopams ļoti daudz lamuvārdos, bet pēc būtības taču šis vārds apzīmē sieviešu dzimumorgānus, es esmu vecis un man patīk sieviešu dzimumorgāni, tas taču ir pozitīvi un labi, vai ne? Otra daļa ir "da", kas krieviski nozīmē jā. Vārds jā jau pēc savas būtības ir pozitīvs un attīstību veicinošs. Vēl paliek "ta". Nevaru neko gudru izdomāt, taču tā jaunā grupa "Ta Ta Ta", tā taču arī ir pozitīva un forša! Es tagad saprotu, ka lamāties nihuja nav slikti, bet pat pozitīvi.

Mani pameta meitene. Viņa teica, ka grib meklēt citu dzīves ceļu, kas darīs viņu laimīgu, taču es domāju, ka tas ir dēļ tā, ka man vairs nestāv. Un tas arī ir pozitīvi, esmu bijis kā apmāts ar meitenēm, dienu un nakti par viņām domāju, pa nakti sapņoju, pa dienu lavījos uz darba tualeti, lai "noņemtu spriedzi" dēļ redzētajām meitenēm. Tas ir nožēlojami - onanēt darba atejā. Taču tagad, kad mani sekss vairs tik ļoti neinteresē, es varēšu pievērsties lietām, kuras man patiesi patīk. Jau bērnībā mani saistīja elektrība un viss ap to, es varēju jaukt ārā elektromotorus un gatavot mašīnītes. Man tas patika līd brīdim, kamēr es iepazinu sievietes ķermeni. Taču tagad, tagad es varēšu realizēt savu sapni, es uzbūvēšu pats savu elektro mašīnīti, vadāmo ar pulti, es zinu, man tas izdosies!

Redzi, Genādij, manas pārvērtības ir acīmredzamas un tas viss tikai pateicoties tev un tavai kaut kādai huiņai!

Man arī prieks, manu mīļo lasītāj, ka tev palīdzēja kaut kāda huiņa, pēc šiem tekstiem es saprotu, ka neesmu nodzīvojis šo dienu velti. Paldies tev!

Mēs pārvarēsim krīzi kopā, tikai uzklausi mani. Pilnīga huiņa.

Labdien, mani sauc Genādijs Krasnovs, man ir 25.gadi.

Es, tāpat kā lielākā daļa no jums izjūtu krīzes smago slogu. Es strādāju algotā darbā, priekšniecība liek sprunguļus manas attīstības ritenī, maksā smieklīgi mazu naudu par neiedomājami lielu darbu ko es darbu. Mana dzīve ir vienmuļa un drūma, no rīta uz darbu vakarā no darba mājās, paēst, paskatīties trulu seriālu un gulēt, un laika virpulis griežas bez apstājas. Nāk ziema, sāksies apkures sezona un mana jau tā smieklīgā alga būs vēl smieklīgāka, jāsāk izvēlēties ko es ēdu un jālāpa vecie ziemas apavi, lai tie izvelk vēl vienu sezonu. Varbūt līdz pavasarim nemaz neizvilkšu, varbūt mani atlaidīs un es sapūšu pie Daugavas siltumsūkņu trases. Un kur palikuši mani sapņi par skaisto dzīvi, par privātmāju ar lielu suni, par labu, ātru auto?

Domāju, ka lielāko daļu no jums nomoka tādas pašas problēmas, ko darīt? - jūs vaicāsiet. Es jau sen sapratu, ka man dzīvē var palīdzēt tikai kaut kāda huiņa. Neviens man nedāvinās auto, neviens mani nepaņems savā paspārnē un nesponsorēs, neviens man nedos to ko es gribu tikai tāpēc, ka man ir skaistas krūtis. Un es sāku meklēt kaut kādu huiņu. Kaut kādu huiņu, kas nodzēsīs manus parādus bankai, kaut kādu huiņu dēļ kuras es varēšu darīt to ko es gribu un kas man patīk un vēl ar to arī pelnīt naudu. Ne jau pārmērīgi lielu naudu, bet tādu, lai man pietiek. Uz ziniet ko? Es atradu tādu huiņu.

Ja jūs esat jauns cilvēks, kurš ir tendēts uz panākumiem, gaišu prātu, jaunām idejām, tad es varu padalīties tieši ar TEVI šajā huiņā ko es uzmeklēju. Šī huiņa arī tev palīdzēs sasniegt savus sapņus, atbrīvoties no priekšniecības sloga, veiksmīgi plānot savu laiku un resursus.

Viss, kas jums ir jādara, ir jāuzraksta komentārs šim ierakstam un tad jums būs iespēja saņemt šo informācijas huiņu, kura palīdzēs jums, izvedīs no krīzes un attīstīs līdz nebijušiem augstumiem. Gluži kā LU pēc desmit gadiem būs viena no Eiropas vadošajām augstskolām, tāpat arī TU būsi viens no vadošākajiem un talantīgākajiem cilvēkiem Latvijas vēsturē!

Uz zvaigznēm!

No kurienes šādos pāķos ir pediņi?

No rīta galva plīsa pušu. Dzert visīti pilnām krūzēm 30 grādu svelmē laikam nebija prātīgi, iedomājos kā tagad ir Andrim. Līdz brīdim, kad tiku līdz bundžai auksta aliņa, pussprāgušais kaķis manī mēģināja tikt ārā un skrāpēja kuņģa sienas un rīkli. Kad bundža tika iztukšota, kaķis kaut kur nozuda. Mēģināju atcerēties savu ģeniālo manuskriptu, taču “lieliskais darbs” bija pazudis alkohola apziņas dzelmē. Dienas gāja, es mēģināju atkopties un atcerēties vimaz kaut ko no mana plānotā ģeniālā darba. Trešajā dienā es atcerējos par Andri. Viņš tomēr bija tas, kurš iniciēja mana puspuvušā ķermeņa transformāciju no iepuvušā sociālisma uz pirmatnējo valstisko veidojumu. Es nolēmu aizbraukt Andrim pakaļ, viņš noteikti bija palicis turpat, kur es viņu atstāju, laukos Tukuma rajonā, tagad jau novadā ne Degoles pagastā? Biju pārliecināts, ka Andris ir vēl turpat, nabagam vairs nebija ne naudas ne arī gribēšanas vai varēšanas kaut kur iet ar kājām.

Lauki bija nedaudz mainījušies pēdējo simtu stundu laikā, kamēr manis šeit nebija. Pie vecā dārza žoga karājās maisi ar pienu. “Vai tad Andris jau būs iemācījies slaukt govis?” – nosmējos es pie sevis. Kaut arī maisi man likās aizdomīgi, kāpēc maisi, kāpēc uz žoga, kāpēc ne piena kannas? Točna, jopcik, tie tak ir prezervatīvi! Interesanti, no kurienes tie šeit? Vietējie tādas lietas nelieto un arī garāmbraucēju šeit nav bijis gadus divdesmit. Vai tad Andris tik daudz būtu paņēmis līdzi? Pie kūts, gandrīz kails, sēdēja kāds vecis ar garu bārdu, sēdēja viņš uz Andra “Dinamo” krekla un maisīja tam priekšā izklātos miežu graudus. Paskatījos uz veci un tūlīt par viņu aizmirsu, gar mašīnu vieglā gaitā aizgāja Līze. Viņas atkailinātās krūtis liegi šūpojās viņas soļu ritmā, es ciniski izstiepos auto sēdekli, lai apskatītu meiču arī zemāk, uz viņas sulīgajiem un apaļīgajiem gurniem bija uzvilktas.. vīriešu apakšbikses, bokser-šorti. Kas pie velna šeit ir noticis? Esmu šajā krajā nodzīvojis gadus piecpadsmit un vienīgās neķītrās lietas, kas šeit ir notikušas, ir notikušas ar mani.

No šoka ne ar vienu nerunāju, nesveicinājos, gāju meklēt nabaga Andri. Pie mājas sēdēja kāds jauneklis vīriešu stringos, tas ir, divas strīpiņas un kules maisiņš ar uz tā izšūtām zaķīša austiņām. Rīgā šo noteikti uzskatītu par pēdīgo pediņu, bet šeit.. varbūt arī šeit.. ai, kāda starpība, ko šajos laukos dara pediņš?

Man pretī skrēja Andris, gribēju šo paķert par prezervatīviem uz žoga, bet tūlīt aprāvos, Andris bija neskūts, nemazgājies, netīrs un no viņa nelabi smakoja. “Prefinomandogondistus padzina?” bļāva Andris nelābā balsī – “Atbildi man!” Ārā bija neizturams karstums, bet manu ķermeni pārklāja aukstu sviedru šaltis, viņš ir sajucis prātā, ko darīt? Es sev bieži biju uzdevis šo jautājumu, bet tas vēl nekad nav bijis tik piemērots kā šobrīd. Ko darīt, kas šeit ir noticis, no kurienes šādos pāķos ir pediņš, kāpēc meiča skraida apkārt puskaila un kās pie velna ir Prefinomandogondisti?

Es nekad negulētu ar meiteni, ja viņa būtu gulējusi ar melno!

Līdz algas dienai bija atlikusi vēl nedēļa, ledusskapis tukšs no ēdamā un vēl tukšāks no jebkā, kas būtu dzerams alkohols. Fonā skanēja viegls jazziņš un pirksti slīdēja pāri telefona taustiņiem, meklēdami kādu ierakstu telefona grāmatiņā, kas liktu man iziet ārā, ar kādu satikties. Kādu saukt ciemos nebija jēgas, mājās bardaks un jau pieminētajā ledusskapī liela sapelējusi peļķe no kādreiz iztecējušā siera. Smaka neaprakstāma, atgādināja skolas gadus, kad ķīmijas kabinetā pirmo reizi saodām sviestskābi. Sākumā meitenes. Agnesi negribu redzēt, viņa atkal mēģinās mani noskūpstīt savā čmaukstināšanas stilā, čmok, manu jaukum, čmok. Agnesei var zvanīt tikai tad, kad negribi īpaši daudz ko runāt, arī klausīties ne, tikai čmoki čmoki un nokniebties. Taču man gribējās kaut ko.. intelektuālāku vai, gribējās paklausīties ko vēl nedzirdētu, kādu jaunumu, kaut ko gudru. Varētu vēl uzzvanīt Signei, taču viņas pseido pašpietiekamības tīksmināšanās mani galē nost. Man neko no vīriešiem nevajag, man ir labi tāpat, esmu sieviete, kura tendēta uz panākumiem. Bla bla bla, kur paliek viņas tīksmināšanās, kad viņa no manis plēš nost bikses un ķeras pie daikta ar abām rokām? Zane? Varētu, bet viņa nav no tādām meitenēm, kurām pietiek ar pastaigu parkā un Kagora pudeli. Daudz jau viņa neprasa, bet ir tik jauka, ka gribot negribot būs jāņem kredīts, lai ar viņu labi pavadītu laiku vienu vakaru. O! Ideja, Emīls! To psiho es neesmu redzējis veselu mūžību.

- Emīl? Te Genādijs, jā, tas pats, ko dari šovakar, iedzeram pa aliņam?

Emīls ir savs čoms, pašpuka, literāri izsakoties, šobrīd strādā par kaut kādu menedžeri, pieticīgs, naudas varētu nebūt tāpat kā man, taču ar viņu vienmēr ir bijis interesanti. Emīls ir no tiem cilvēkiem, kuriem rodas kaut kāda veida redzējums par lietām, un viņš fanātiski šo ideju apaudzē ar nereāliem faktiem un klajiem izdomājumiem. Satikāmies vecā bārā, turpat, manā rajonā, sākām ar banālām lietām par dzīvi, darbu, skolas gadiem. Mūs acīmredzami tracināja šāda veida banālie jautājumi, taču tas ir pamats jebkādām sarunām, ar ko tad sāks, ko tu domā par femīno pasaules rašanās teoriju? Fakinā pasauļu dzimšana no milzu kosmiskajām vagīnām?

- „Es nekad nevarētu pist veceni, ja zinātu, ka viņu jau ir drāzis kāds melnais!” Sāka Emīls. Ne jau melnādainais, pret nēģeriem man nav nekādu pretenziju, bet melnais, nu, saproti, indieši, pakistānieši un arābi visādi tur.

- „Kā tā? Meitenēm tagad ir modē ar tevis sauktajiem melnajiem tusēt. Viņi esot daudz galantāki par mums, jaukāki, intelektuālāki.”

- „Pis viens balts zirgs viņu intelektu, viņi taču konkrēti smird! Atceries es Iļģuciema kojās dzīvoju? Blakus istabiņā dzīvoja pakestānieši, tas ir pizdec kā es viņus neciešu, tāds srams viņu mājoklī, tāda smaka, jau kāpņu telpā satiekot jātaisa ciet deguns.”

- „Varbūt tās ir kaut kādas vīrakas vai kas?”

- „Man pie dirsas kas tur viņiem smird, ja kaut kas smird, es neeju pārbaudīt vai kāds zem mana balkona ir nolicis kluci vai izmetis vecas zivis, smird un viss! Es vēl saprastu, ka ar nēģeriem tās bābas ņemtos, tie vismaz ir tīrāki. Kaut gan arī no tiem vajadzētu uzmanīties, no nēģeriem nāk visi STS.”

- „Kā tā visi STS?” Es biju patiesā neizpratnē par šādu pagriezienu, taču aizrautīgi klausījos, tieši šādu ideju dēļ man Emīls arī patika.

- „Tu taču zini, ka AIDS ir mērkaķu slimība? Mērkaķi AIDS pārdzīvo tāpat kā cilvēks gripu. Bet mērkaķu slimība cilvēkam ir vakars. Un kā tu domā, kā cilvēki dabūja mērkaķu slimību?”

- „Emm, pat nezinu.”

- „Tie nēģeri drāza tos mērkaķus! Kā es tev saku. Un pa Discovery stāstīja, ka mērkaķi esot ļoti stipri, viens cilvēks neko nevar izdarīt mērkaķim. Tātad, nēģeri mērkaķus drāza baros.”

- „Interesanta teorija tev sanākusi, he”

- „ Kā es tev saku, baros! Tas nav tas pats, kas ziemeļnieki drāza savas aitiņas vai kaziņas, šie ta pa kluso, kaunoties, bet nēģeri baros, iedomājies, trīs gabali tur nabaga mērkaķi, bet ceturtais drāž, no turienes arī visas slimības.”

- „Kāpēc tu domā, ka ziemeļnieki aitas pa vienam drāza, tam taču arī nevajadzētu būt viegli?”

- „Beidz izlikties, ka tu nezini! Vaļinki, gumijas zābaki.. Pieej no aizmugures, iebāz aitas kājas gumijniekos blakus savām kājām un viss, aita nevar ne iespert, ne aizmukt! Bet mērkaķus, iedomājies!? Franču zinātnieki esot atklājuši, ka pasaulē plosās jauns AIDS paveids – gorillu. Iedomājies, sūda gorilla, kā tai var iespraust vispār? Var redzēt, ka nēģeriem seksa tradīcijas un iekāre tikai attīstās..”

- „Tu sākumā teici, ka visi STS no turienes, bet runā tikai par AIDS.”

- „A es pis ko vēl tie nēģeri tur piš? Bet tā jau man nav nekas pret nēģeriem, normāli cilvēki, bet vot tie melnie, tas ir pizdec, sūda arābi, bļin, neciešu!”

Vēlāk vakarā es tomēr piezvanīju Agnesei un piekodināju, lai nekādā gadījumā never vaļā ledusskapi. Čmoki - čmoki pēc pusstundas bija klāt.

Jauna pamācība muļķiem kā komentēt blogger.com vietnēs

Esmu jau rakstījis kā komentēt blogger.com vietnēs, bet tā kā esmu pamainījis komentēšanas metodi, domāju, ka visiem par to ir jāzina.

Tātad, Tu, manu mīlo muļķīt, esi izlasījis manu nepārspējami gudro, atjautīgo un dzīvespriecīgo rakstu un Tevī ir dzimusi kāda emocija. Neatstāj to pie sevis, padalies.

Sākumam "ieej" rakstā, tā nav tik patīkama kā ieet sievietē, bet daļa burvības tajā ir. Ieet var vai nu uzspiežot uz raksta nosaukuma, vai šeit:

Tālākās darbības ir vienkāršas, raksti savu rakstāmo tur, kur ir rakstīt "Tavs ahūnais teksts", ieraksti vārdu tur, kur es esmu uzrakstījis "vārds", atstāj e-pastu un spied tur, kur esmu

uzrakstījis "Spied":

Ja ir vēl kādi jautājumi, raksti.

Ja neko nesaprati, bet emocijas ir palikušas, spied uz emocijām.. Nu, tur kur izcili vai kaka :) Ceru, ka saprati, kas ir jādara un Tev vairs nebūs jāsavaldās, lai jūsmotu par manu spozmi.

P.S. Piedodiet par šķībo Paint'u, esmu galīgi pipelē :)

Pirmskaušanas un pēckaušanas dzīvnieku apdullināšana un protesti

Esmu nedaudz izrauts no konteksta un par likumprojektu uzzināju tikai šodien, bet tā kā es savu dzīvi līdz pilngadībai nodzīvoju laukos, varu padalīties ar reālu pieredzi un pie reizes nodemonstrēt, ka es turu roku uz pulsa un esmu enerģisks jaunietis no laukiem, bet pirmrindnieks sabiedriskās dzīves attīstības tendencēs.

Pirms nianšu iztirzāšanas, pievērsīšu Jūsu uzmanību uz to, ka likumprojekts tika pieņemts konsultējoties ar tādām pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru organizācijām un citām iesaistītajām institūcijām, kā Biedrība „Latvijas gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācija”, SIA „OLAN SAMI”, Rīgas Musulmaņu draudze (Iman), SIA „Viesuļi”, Pārtikas un veterinārais dienests. Tātad - visas iesaistītās puses ir devušas savas pozitīvās konsultācijas, taču neviena no šīm organizācijām nebija kā eksperts, jo eksperti kā tādi netika piesaistīti. Vispārējas konsultācijas, a ļa, Jā, tā to lopu var nomušīt, jā.. Jā, pie mums tā ir pieņemts un mēs drīz būsim visur!

Palasot anotāciju, varam noprast, ka dzīvnieku pēckaušanas apdullināšana veicināšot eksportu, palielināšot kautuvju jaudu un nodrošina tirgus attīstību. Vai Latvija jau sen ir pārgājusi uz Čihuahua masveida audzēšanu gaļas un ādas ražošanas nolūkiem? No Latvijas lauksaimniecības audzētajiem dzīvniekiem nav nozīmes kā tu to lopiņu nobeidz, gaļa no tā nemaina savas īpašības. Vai iedur sirdī tai aitiņai, vai pārgriez rīkli, tā, uzsprausta uz iesma, garšos tieši tāpat. Tātad - kas tie par murgiem par eksportu tirgus attīstību?

Atceros kā mans krusttēvs laukos kāva cūkas un govis. Viņš bija kā Mocarts lopu galināšanā, divas asas kustības un cūka gar zemi. Padomju laikos viņš strādāja par kalēju un no tiem laikiem viņam bija saglabājies neliela izmēra metāla āmurs. Neliels, bet smags. Ar āmuru pa pieri un centimetrus piecpadsmit garais nazis paribē tieši zem priekškājas. Viņš vienmēr vīpsnāja par to, ka jaunie izmanto garos nažus un dur zem kakla, tieši aiz krūškurvja sirdī. Diez, ko viņš teiktu par tiem, kuri cūkas šāva nost? Bija mums reiz gadījums, kad bises stobru cūkai iebāza tieši ausī un bladāc, cūka gar zemi. Veči aiziet uz bēdām ieraut pa sotaciņam, bet cūķis pa to laiku jau ir prom. Meklēja ilgi līdz atrada meža malā. Kurš gan zināja, ka cūka ar izšautām smadzenēm ir spējīga dzīvot? Pārējie veči ņerrāja šāvēju, jo jāšauj esot nevis ausī, bet gan aiz auss, acs virzienā. Tēvs man stāstīja, ka lopus kautuvēs galējot nost ar elektrību un lopiņi ļoti smagi aptaisoties. Domāju gan.

Tad nu mani pārņem jautājums - kas ir mazāk sāpīgi lopam, ar kuvaldu pa pieri un nazis sirdī, lode smadzenēs vai daždesmit sekundes garš elektrības lādiņš? Tā vien liekas, ka pēdējie divi varianti, respektīvi, dzīvniekus kāva nost visnesāpīgāk lopam, senākos laikos, pirms tam visam bija ķērušies klāt likumdevēji. Vēl ir jautājums par liellopu kaušanu ar rīkles griešanas metodi. Lielam bullim tā īsti pat iedurt nevar, tāpēc mūsējie vienmēr grieza rīkli. Miega artērija pušu un lopiņš paģībst līdz nomirst. Esiet kādreiz nodevuši asinis? Strauji pieceļoties griežas galva un acīs tumšs.. lopam ir tāpat, tikai daudzas reizes izteiksmīgāk. Rīkles griešanā var sāpēt pats griešanas moments, ne noasiņošana, tā ir kā paātrināta aizmigšana. Varbūt šaušanas brīdī arī sāp lodes iziešanas cauri moments, nezinu.

Ja esi uzmanīgi lasījis līdzi, esmu nonācis pie secinājuma, ka sabiedrībā pieņemtās dzīvnieku nogalināšanas metodes (ar elektrību) ir dzīvniekam vismokošākās. Respektīvi, jaunais likumprojekts atvieglo dzīvnieku ciešanas, nevis pastiprina.

Tik tālu viss ir skaisti, bet.. protestētāji par dzīvnieku tiesībām ādas jakās? Tirgus attīstība? Eksporta veicināšana? Darba vietu saglabāšana? Tas jau ir marazms latviešu gaumē ar nelielu korupcijas, pafosa, idiotisma un pohuisma pieskaņu.

Veltījums krīzei!

Nu galīgi vairs neiet tās lietas uz priekšu,

Un šajā sakarā lūk, ko es teikšu:

Man pilnīgi pie kājas, ko par mani domā -

vai katru dienu esmu labā omā

vai nedēļu veca desmaize man atkal somā.

Tāpat nav nozīmes tam visam visuresošajam sviestam,

ka pilnībai ir gals un tam visam tagad jābūt grieztam,

spiestam, ar vazelīnu iezieķētam slidenam un nepatiesuma absorbētam.

Tas nekas, ka visur piesauc sasodītās krīzes,

Un atbildīgajiem ciet jau sen aizgājušas dīzes,

Kas noved pie bankrotējošas hipofīzes

Kuras mēs ikdienā klājam sev zem kājām

kā greznas itāļu grīdas flīzes

un sabiedrībā paši par to skaļi ierēcam,

bet vakarā zem spilvena skaļi raudādami brēcam.

-Nafig - piekāšu visu, piekāšu, ka pilnīgi viss ir slikti.

Jau ģimenēs visi savā starpā sāk strīdēties un rīvēties,

jo vispārējā grebļa ietekmē sociālie konflikti

arvien vairāk inkubē, eksplodē un paralizē mūs

mūsu valstī, uz ielas, darbā un pat mājās..

Pat grūti atbildēt, kur tagad ir mūsu mājas –

vai tās, par kurām katru mēnesi ir jāmaksā bankai anormāli hipo,

vai līzingā pirms gada ņemtā mašīna, kas diemžēl vairs neripo,

jo nav kapeiku, par ko ieliet bākā ziemeļnieku zupu.

Vai tomēr valsts, kas tevi izģērbj pliku

un tad atlaiž uz visām debespusēm???

Man pilnīgs pofig par to, ko katru dienu iespiež presē,

jo tas ir veids kā mūs visus masē, topī, drasē

Tikai tāpēc, ka redziet faking piķis nenāk kasē.

Un mazāk bērnu ik gadu ienāk skolas klasē,

un arvien mazāk zīmogu tiek vēlēšanās spiesti pasē.

Bet kuru tas interesē?- mani, tevi, viņu, viņus

miljonāru simtnieciņus?

Tagad dominē indivīds un materiālās vērtības,

kas biezajai kliķei rada ikdienas ērtības.

Tiem mājās viss no Versačes, Gucci, Prada un Escada

Bet turpat aiz stūra kāds nupat jau mirst no bada.

Pie kājas visa bezgalīgi izkropļotā sistēma,

ka nav naudas, pārtikas un dzīves baudas.

Apnicis ir skaitīt kapeikas, lai varu izvilkt dzīvību,

līdz nākamajai algas dienai skaitīt dienas, minūtes un stundas.

Apnicis degradējoši sēdēt iesprostotam četrās sienās,

jo nevaru vairs iziet tautā, teātrī, vai muzeja dienās,

un galerijās klausīties lirisku autoru dzeju, vai sēdēt koncertā

un, sasodīts, atļauties uzpūteni ar pienu desertā..

Bet pietiek! Vienreiz pietiek močīt mums

ar svarīgiem papīriem pa smadzenēm,

un žilbinošām reklāmām pa radzenēm.

Ir vajadzīgs jauns sākums, nākums, pienākums,

no kā mums visiem radīsies ienākums un uzplaukums,

un sirdī taps jauns uzsaukums,

kas nebūs naidīgs ne man, ne tev,

ne savam tuvākajam!

Sastrēgumā

Man patīk Busuļa dziesma, vienkārši Eirovīzijas klausītāji bija pārāk prasti, lai izbaudīt šo skaisto skaņdarbu. Un man patīk seriāls Doctor Who, vakar skatījos sēriju ar šādu nosaukumu. Seši gadi sastrēgumā - mierīgi, kaķu vīra sieviete jau dzemdēja mazus kaķēnus un otrs pārītis, nonākot galapunktā, jau plāno savu bērnu laist skolā.

Ir savādi, ka tik mazā pilsētā kāda ir Rīga, mums tik daudz kas saistās ar sastrēgumiem. Protams, nav jau tā, ka kāds plānotu dzemdēt bērnu mašīnā uz Krasta ielas, bet ir vērojamas savādas sentimenta pazīmes. Tā vien liekas, ka sastrēgumi ir mūsu Napoleona sindroms, Rīga taču ir mazā Parīze un kā tad Parīze bez korķiem? Sakarā ar maršruta izmaiņām, esmu spiests uz centru braukt pa Krasta ielu. Mašīnu plūsma no Salaspils puses grib tikt uz Pārdaugavu un ļaudis izmanto Akmens un Vanšu tiltus tajā laikā, kad no rītiem Salu tilts Pārdaugavas virzienā ir absolūti tukšs. Kāpēc nevarētu braukt pa tukšo tiltu? Liekas, ka tas pats sentiments, kā savādāk varēs ilgāk pasēdēt savā mīļajā mašīnā, iedzert rīta Actimel un izrādīt pārējiem satiksmes dalībniekiem uzrakstus uz savas mašīnas. "Jaucu pedāļus", "Labākais braucējs pasaulē". Viens pakaļ otram vienā rindā vienā ātrumā.

Tas man lika aizdomāties par saviem skolas gadiem, kad mēs visi domājām, ka mācāmies lielā skolā. Mēs klasē bijām 12 cilvēki no kuriem skolēna vārdu varēja valkāt labi, ja pieci. Mums bija sava pašpārvalde, klases vecākais un datorzāle ar vecajām Bekām. Mani cienīja datorzāles meistars, jo es mācēju uztaisīt programmu, kura rēķināja kvadrātsakni. Mums bija arī dežūras skolas virtuvē, kuras visi gaidīja ar lielu nepacietību, jo nebija jāmācās. Man nepatika dežūras virtuvē, ne jau tāpēc, ka bija jātīra seši spaiņi kartupeļu, bet tāpēc, ka es nemācēju neko izdarīt tādu, par ko mani cienītu pavārīte. Tāpēc es vienmēr sēdēju ar izlobītām acīm pie kartupeļu spaiņa un tīrīju tos.

Ja es tagad mācētu programmēt tā kā es tagad māku gatavot, pavārīte mani cienītu. Kas manā dzīvē ir tik kardināli mainījies, ka es esmu apgriezis savas prasmes pilnīgi pretējās sliedēs? Un kas ir noticis bērnībā ar to cilvēku, kurš cītīgi turpina braukt pāri Akmens tiltam un ir uzlīmējis uz savas mašīnas uzrakstu, ka viņš ir labākais braucējs pasaule?

Ibio, ko tu ar to domāji?

Piektdienas vakars.. Sēžu bārā kopā ar vēl dažiem ciliņiem, kuri laikam lietas ne vienmēr izprot tāpat kā es un tādēļ mums diezgan bieži sanāk stičkas savā starpā. Ne jau tā, ka sanāk, bet vairāk sanāk kā nesanāk, jo ja nesanāk, tad kā lai zina, ka sanāk, loģiski – vai ne? Nu vot, ibio, man arī tā liekas, kaut gan, ja liekas, tad var sasisties. Karoče zīmējiet savu uzmanību uz to, ka ļoti bieži mani kolēģi man uzdod jautājumus, kurus viņi nemaz neuzdod, vai vismaz pie sevis domā, ka neuzdod, bet patiesībā uzdod un tas reāli besī ārā. Besī ārā ne jau tāpēc, ka uzdod, bet tāpēc, ka uzdod stulbus jautājumus, turklāt tāda taipa, uz kuriem atbildes paši zina. Aizdomājos – laikam grib pārbaudīt manu stulbuma līmeni. Hhmm..jā, man pašam arī būtu interesanti to uzzināt. Piemēram, tajā pašā dienā bārā viens man jautā: „Tu zini, ka tu esi idiots?” Ibio, ko tu ar to domāji? – gribēju pajautāt pretī, bet uz brīdi noturējos.. mana dūre jau bija sažņaugta tik cieši, ka sajutu kā tā pulsē.. tik stipri, ka šķita tūdaļ aiz spiediena kauli sakusīs vienā veselā .. Es mirkli pasēdēju, iedzēru, uzvilku kājās zeķes un tad saku tam tipam, seju savilkdams negantā vieplī: „Kāpēc man būtu jāzina, tas, ko tu domā, ka es nezinu, taču patiesībā, tu zini, ka es zinu to, ko tu zini un tagad tu gribi, lai es to zinu tikai tāpēc, ka tu jautā, vai es to zinu?” Šis apklusa.. es aizdomājos – laikam neprecīzi izteicos, bet labi, novilku zeķes un dzeru tālāk.

Tad pēc kāda brīža bārā iepeld kāda jauka būtne, kas bija tik jauka, ka man piepeši gribējās atbrīvoties no spiedīgajām apģērba daļām. Viņa piepeld pie mana galdiņa, nedaudz noliecas, es automātiski ievērtēju dekoltē dziļumu un, protams, pārējos pribambasus, jau tūdaļ sāksim bazāru un te piepeši viens ērzelis no bāra otrā gala rupjā balsī man sauc: „tu – jā, tu, idiņ, es gribu, lai tu viņai izmaksā aliņu!” Es, protams, uz pauzes. Pēc mirkļa attopos, un viņam aiz laipnības šim saucu atpakaļ: „Ibio, ko tu ar to domāji?” Nu šamējais, kā jau krutais mēns būdams, atkārto to pašu frāzi. Es neko daudz nestresodams, iedzēru pāris malkus, atkal uzvilku zeķes, aizgāju līdz tam tipam bāra otrā galā, sažņaudzu abas dūres kaujas pozā, nedaudz atliecos atpakaļ, atvēzējos un.. jautāju: „Klau, kāpēc tu esi tik nelaipns?” Šamējais no mana jautājuma teju no krēsla nogāzās – es savukārt nodomāju, cik tomēr mūsdienās neaudzināti cilvēki.. Un tas amplis grib, lai es gribu to pašu, ko grib viņš, kaut gan tajā brīdī es patiešām gribu to, ko arī tas amplis grib, bet viņš pats neapzinājās, ka viņš patiešām grib, lai es gribu.

Hhmm.. tiešām savādi ir tie cilvēki..

Man arī ir savs veltījums cilvēkiem no cilvēkiem!

Es tagad nedaudz, čukstus, atzīšos - es nesaprotu to cilvekiemnocilvekiem.lv ideju, domu, nesošo vadmitīvu, messidžu un mērķi. Tas būtu nekas, jo es reti ko labi un skaidri saprotu un, ja tās lapas/idejas veidošanā nebūtu iesaistīta Marta, es to vispār palaistu gar ausīm.

Sēdēju, bolīdams acis lasīju, skatījos, klausījos, nedaudz šausminājos un smaidīju, bet esmu nonācis līdz secinājumam - tās lapas veidotāji vienkārši grib dzīvot labākā pasaulē. Ne jau ziņas, ne sensācijas, ne revolūcijas, vienkārši cilvēcīgums tiešā veidā. Un vai tad mēs visi to negribam? Apzinos, ka es esmu viens no tiem, kurš cilvēcību civēkos vēlas visvairāk. Jā, es rakstu visādas preteklības par zudušiem cilvēkiem, taču tā ir tā izlāde, kas man atļauj būt tik labam cilvēkam, cilvēcīgam. Un tādu starp mums ir daudz, iedomājieties, ja visi ziņu portālu komentētāji būtu tik kretīniski kā savos tekstos, pa Rīgas ielām staigātu nevaldāmu zombiju bari bruņojušies ar tējkarotēm smadzeņu strēbšanai.

Es sapratu mērķi, es daru cilvēkus labākus ar saviem ziņojumiem, tāpat kā cilvekiemnocilvekiem.lv mans mērķis ir tāds pats kā viņiem. Un šajā sakarā man visiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem ir savs ziņojums kā vilvēkiem no cilvēkiem, lai visi kļūtu labāki un cilvēcīgāki:

Sensacionālā tiktaku diēta. Tievēsim jautri.

Nevarēju noturēties nepārpublicējot šo "rakstu", tiešām, gada sensācija!

Vakar uzstādīju savu personīgo rekordu kafijas dzeršanā, 'tiktaku' un bumbieru ēšanā. Rezultāts ir 9 krūzes, 3 kārbiņas un 7 bumbieri. Ņemot vērā, ka tas ir vienīgais, ko mans kuņģis vakar ir redzējis, par pašsajūtu nesūdzos. Te nelieli aprēķini.

Dienas norma, pieņemsim, ir 2000 kcal. 1 dražeja - 2 kcal. Kārbiņā ir 34 dražejas.
34 x 3 = 102 ;
102 x 2 = 204 ;

Eh, te arī mani aprēķini beidzas, jo ne uz bumbieriem, ne kafijas kaloriju daudzums nav uzrādīts. Šodien man nav ne 'tiktaku', ne arīdzan bumbieru, mani gaida bads.

Paldies, aplausus nevajag.

Ar ko es esmu sliktāks, jūs, mērgļi, ar ko?

Acis atveras kā ierūsējušas ūdens slūžas, ausis kairina netīkama čarkstoņa kā netīra vara caurule rīvējas pret betona sienu, mutē sajūtu gadsimtiem krājušās mēslu nogulas. Esmu pamodies. Ūdens lāses grabina baložu apdirsto palodzi, aiz loga ir nenosakāmais laiks, it kā Dievs gatavotu kārtējo cilvēces grēku apslīkšanas festivālu, pelēks, slapjš, apmierināta ūdens čāpstināšana, cilvēki klīst aiz loga paslēpušies zem lietussargiem un kapucēm un nelabā balsī rej viens uz otru. Kaut kur noteikti ir šķirsts, bet tur vairs vieta tikai aitām, baložiem, blaktīm un mēslu vabolēm. Es nepiederu ārpasaulei. Nepiederu kopš tā brīža, kad pazaudēju sapņus par labāku dzīvi, izglītība, labs darbs, laba mašīna, skaistas sievietes. Tā ir civilizācijas pliekanā blakne – tukšie sapņi. Pat ne tukšie, drīzāk safabricētie, gluži kā KIA vai DACIA, štancēti rindiņā un visi sliktā kvalitātē. Ko nozīmē cilvēku pirmsnāves vārdi – nodzīvo labu dzīvi? Vai KIA, vai tomēr ietriekt to mēslu kokā un izbaudīt sekundes simto daļu sajūsmas? Es neatceros kurā no kokiem es trāpīju, vai tas bija pirmais darbs, kurā es skraidīju kā Taizemiešu ielasmeita, vai otrais, kurā es neko nedarīju, vai tomēr attiecības, kurās es iestigu līdz pat zodam. Varbūt tāpēc no rītiem manā mutē ir tie duļķainie mēsli?

Uz balkona margas sēdēja putns, ne zvirbulis, ne balodis, kaut kas pa vidu, un slēpās no lietus. – „Pisies nahuj, tu, uzblīdušais dirsēj! Es aizbāzīšu tavu prieka caurumu ar paša galvu, izdrāztais jākli!” Es kliedzu uz slapjo putnu, bet no manas mutes nāca tikai putaini apslāpēta maušana. – „Lops, vēl ir tikai rīts, bet tu jau pielējies!” Varbūt jau ir vakars.. Es pastiepu roku un sataustīju pudeles kakliņu. Atceros, kad pirmo reizi dzēru šņabi, man dedzināja rīkli un es jau vēmu no pāris izdzertām graņonkām. Tagad jau ir pārāk vēlu, tagad tas ir man dīzelis un es esmu viens traki dūmojošs vāģītis. –„Pļar ļar ļar, mērglis!”

- „Hallo! Jā, sveiki, Katrīna, man vajadzētu meiteni uz šo vakaru, jā, tas atkal esmu es. Nē, esmu tikko pamodies, viss būs labi. Jā, Katrīna, mana saulīte, viss būs labi!”

- „Привет, не ожидал что это буду опять я?”

- „Negaidīju gan, bet tas ir mans patīkamais pārsteigums, nebūs vajadzīga liekā muldēšana, zinu, ka esi meitene pēc izsaukuma un es varētu būt pilnīgi mēms un ar vienu kāju, galveinais, lai būtu loceklis, bet tomēr, es nevaru drāzt pilnīgi nepazīstamu sievieti, kaut nedaudz, bet jāiepazīst.”

- „Я смотрю ты сегодня есчё совсем свеженький, хоть сегодня встанет маленький твой хуёчек?”

- „Ja tev nebūtu tik tvirts dupsītis, es tev iekrāmētu pa ģīmi, goda vārds, he he.”

Viņai tiešām bija tik tvirts dupsis, tas tik spēcīgi atleca no maniem gurniem, ka manās acīs tas sāka mirdzēt kā rīta saule. Bam, bam, bam.. viņa kunkst tik ļoti mākslīgi, uzspīlēti, tikai tik daudz, lai vienīgā skaņa nebūtu gaisa kustība viņas vagīnā. Tas uzbudina laikam tikai kritušus cilvēkus, un es esmu to priekšgalā. Nav darba, nav nekādu sociālo kontaktu, nav draugu, viss ir nodzerts un nozaudēts un es mierinu sevi ar domu, ka man to arī nevajag. Kam man draugi, kuri pazūd, kad pie horizonta parādās apaļāks dupsītis un lielāki ciči, kam darbs, kurš tevi iztukšo un piepilda ar piezemētības un nolemtības sajūtu, kam liekulīgie kolēģi, kam sociālais statuss, kam laba mašīna, kam šis tukšais sapņu vagons, ar ko es esmu sliktāks par jebkuru no jums, ar ko, jūs, liekulīgi tukšie mērgļi!? Es uz mirkli atjēdzos, ka es to visu bļāvu pilnā skaļumā, istabu piepildīja ne tikai bam, bam, bam un šļup, šļup, šļup, bet arī manas balss tembrs un viņas kunksti, patiesāki nekā jebkad esmu dzirdējis no sabiedrības meitenēm smalkās apakšbiksēs. Es biju viņu sagrābis aiz matiem un grūdos viņā kā bumba basketbola grozā, pie tam atlecu no viņas dibena ātrāk nekā tā pati bumba no asfalta. Es beidzu. Es jau vairāk kā gadu nebiju beidzis, alkohols ir nogurdinājis manu organismu, es vairs nebiju spējīgs beigt, taču tagad es beidzu, tik spēcīgi beidzu, ka no maniem lūpu kaktiņiem izlauzās nezvēra cienīgs gārdziens, es uz brīdi pazaudēju samaņu.

Viņa gulēja man blakus, apķērusies, un glaudīja galvu.

- „Ну ты и ебанашка, я такого от тебя не ожидала, это был лучший трах за последние два года, кто бы мог подумать, такой спившийся идиот а настолько хорош, тварюгa”.

- „ Nesabojā šo skaisto mirkli, pisies prom!”

Es izdzēru atlikušo pudeles saturu un atslēdzos, kamēr viņa vēl nebija paspējusi saģērbties. Ar ko es esmu sliktāks, ar ko?