Redzi, viss ir sūds, viss ir sūds!

Hei, hei, šis ir labais joks, iedomājies, iet blondīne pa ceļu un nomirst trijstūra formā, ha ha, iedomājies, trijstūra formā, ha ha.

*

Autoram, noteikti, ir problēmas ar psihi, pirmkārt, aizspriedumi pret blondīnēm, kas ir galīgi absurdi, jo nevar mērīt cilvēka intelektu pēc matu krāsas un otrkārt, autors ir stulbs, jo joks nemaz nav smieklīgs.

_._._

Kāda ir jūsu attieksme pret aptaujām blogos? 1) Mani tas neinteresē 2) Mani sajūsmina aptaujas blogos 3) Aiz neko darīt, vienmēr kaut ko iebakstu 4) Esmu tas mudaks, kurš vienmēr izvēlas pēdējo aptaujas variantu.

*

Autoram, noteikti, ir problēmas ar psihi, pirmkārt, aptaujas ir veids kā iepazīt savu lasītāju un sniegt viņam vislabāko „pakalpojumu”, otrkārt, pats autors ir idiots, jo veido aptaujas, kurās apsmej aptaujas.

_._._

Aston Martin it kā plānojot laist klajā savu jauno automašīnu, kas izskatīsies vēl glītāk nekā DB9. Sīkākas info pagaidām nav, bet es pamaklēšu vēl.

*

Kretīns tu esi, re, es visu uzreiz atradu googlē, kāpēc raksti kaut ko, ko pats vēl nezini, gribi izlikties krutāks, daunis. Un vispār, kam, nafig, interesē kaut kādi Astoni, labāk būtu kaut ko par japāņu autiņiem uzrakstījis.

_._._

Vispār uzskatu, ka senāk autiņus taisīja skaistākus, tur bija stils un dvēsele.

*

Kad tiksi avārijā, tad redzēsi stilu un dvēseli, pediņ! Neko nesaprot no autiņiem un lečī tikai te, idiots! Visi jaunie autiņi ir ar labu aizsardzību un rūpējas par braucēju. WTF OMFG kāds kretīns!

_._._

Ainars Mielavs gatavojas jaunai koncerttūrei. Interesanti, es gribētu tikt uz viņa konci.

*

Nē, nu kretīns, kurš kaut ko tādu vispār klausās? Cradle Of Filth ir īstā štelle, mīkstais!

_._._

Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, daudzi sāk ņemt no mājām maizītes uz darbu. Lētak, galu galā. Darbadevējs arī savā ziņā priecīgs. Bet, ak skāde! Kolēģi jau nav ar pliku roku ņemami. Viņi, izmantojot Tavu labsirdību (vai arī prombūtni) nepakautrējas dažreiz kādu maizīti “aizņemties”. Ko darīt? Iegādāties kastīti ar atslēgu? Signalizāciju pierīkot? Lieki. Risinājumu piedāvā interneti un tajos tirgojošie. Par desmit dolāriem ir iespējams iegādāties 25 zemāk redzamus maisiņus. Un problēma atrisinās pati no sevis.

*

Nav ko rīt kā cūkai, tad arī kolēģi nezags, un vispār, kas tev žēl? Skopulis aprobežotais, un šis raksts ir nosperts no kakao.lv vot tā, kretīns.

_._._

Ejiet jūs visi dirst!

*

Pats ej dirst, kropli, ko tu te vispār piesārņo savu publisko telpu, labāk ej izlasi kādu grāmatu, izdari kaut ko noderīgu, nevis pļūti te visu laiku, mīkstais, he he!

Pick-up's īsteno latviešu stilā (Video, 16+)

Esi īsts latvietis līdz kauu smadzenēm, bet nezini kā ātri un efektīvi dabūt meiteni? Te būs dažas mūsu unikālās pamacības tieši Tev!

Nevienam nevajadzīgie cilvēki.

Rīts darbā.

Mičs nebija nekāds kautrīgais zēns, kaut arī nekad neizcēlās ar publisku uzstāšanos un masu pasākumos bija no tiem, kuri sēž pie bāra un dzer, pētot runātājus un dancotājus. Neskatoties uz to, viņš bija pietiekoši daudz lasījis grāmatas un ieguvis savu dzīves pieredzi, lai varētu iesaistīties gandrīz jebkurā diskusijā un nākt klajā ar saviem argumentiem un pamatojumiem. Arī ar meitenēm, gan augstskolā, gan vēlāk arī kolektīvā viņš vienmēr varēja padiskutēt par kādiem problēmjautājumiem vai gluži tāpat, ne par ko, par ko nu meitenes mīlēja parunāt, par saviem draugiem, par veikaliem, par mašīnām, lūpu krāsām un liekajiem kilogramiem. Vienīgā Miča nelaime bija tā, ka viņš nemācēja uzvesties ar meitenēm, kuras viņam patiesi patīk. Ceļgali kļuva ļengani, valoda raustījās, iesvīda paduses un visi viņa izvēlētie temati likās tukši, nepiemēroti un truli. Ja godīgi, tad Mičs, tādos gadījumos, pats sevi uzskatīja par truli. Viņš vienmēr vakaros analizēja ko bija teicis, kā skatījies, ko varēja izdarīt savādāk.. Parasti gan viņš nonāca pie secinājuma pēc paprāva tilpuma iztukšošanas: „Neliec tu tās vagīnas uz pjedestāla, Mič, neliec! Viņas tak ir tādas pašas meitenes kā citas, lūk tavam čomam viņa nemaz nepatīk, neliec viņai justies augstākai par tevi, viņa nedrīkst sajust vadības grožus savās rokās, apvārdo viņu kā tu māki, lai viņa attopas tikai tad, kad izsmērēsi viņai savu spermu starp krūtīm..” Tādi vakari beidzās ar pamatīgu sevis apvārdošanu, saņemšanos un apņemšanos vagīnas nelikt uz pjedestāla.

Mičs jau bija pieradis uz darbu iet ar kājām. Viņam bija problēmas ar pamošanos, tāpēc, pusstunda pavadīta sabiedriskajā transportā un desmit minūtes pastaigas pa rīta dzestro gaisu viņam nāca tikai par labu. Vienu rītu viņš, ejot gar veikalu skatlogiem, pamanīja satriecošu meiteni. Tā viņam šķita. Miču pārņēma tā savādā siltuma strāvojums un meitene sāka dūmakaini spīdēt. Viņas gaišā āda un garie, blondie mati bija savādā oreolā tīti. Mičs ieurbās skatlogā un nevarēja atraut acis no šīs vīzijas. „Kusties, pediņ, ko tu lūri”, Mičs izgrūda caur zobiem.

Pirmā reize.

Visu dienu Mičs nejutās kā savā ādā, dīdījās, aizmirsa savus darāmos darbus un ik pa brīdim atcerējās par pasakaini skaisto meiteni. Mājupceļš Mičam bija pa citu ceļu, taču viņš izmeta loku, lai ar vienu acu kaktiņu kaut vēl vienu reizīti paskatīties uz savu sapņu tēlu. Mičs jau nojauta, ka šo meiteni viņš redzēs vēl un vēl un, pārsvarā, savos sapņos, no kuriem viņš pamodīsies slapjā un lipīgā zaņķī vai arī cauri lielajam stikla skatlogam. Ejot gulēt, Mičs nolēma, ka noteikti iepazīsies ar šo meiteni rīt no rīta, lai vai kas tur būtu. Uz rīta pusi apņemšanās izčabēja kā nebijusi, dūša papēžos, kājas trīc, ar katru soli šaubas cīnās ar plānprātīgo apņemšanos. Mičs jau gandrīz pagāja garām veikalam ar lielo skatlogu, taču pēdējā brīdī, ar lielu švunku iemetās veikalā. – „Jums te viss sievietēm, jeb večiem ar kaut kas ir?” Mičs skaļi noburbulēja. Un tikai tad pamanīja, ka Viņas nebija veikalā, viņas vietā bija maza, čirkaina tumšmate ar vīzdegunīgiem sejas vaibstiem. Mičs nopirka kaut kādu pudelīti, kas līdzinājās dušas želejai, saburzīja čeku, iegrūda to kabatā un, nokārtu galvu devās uz darbu. Tikai pēcpusdienā viņš pamanīja, ka uz čeka bija pārdevējas vārds un uzvārds. BINGO!

Šoreiz Mičs jutās neērti pat rakstot spīdošajai meitenei.

- Zaķīt, Tu?

- Nē, šoreiz, noteikti, būsi kļūdījies.

- Kā nu kļūdījies, es taču Tevi redzēju kā pagājušajā vasarā Tu nospēri kāpostu no mana dārza un ļepatodama aizskrēji pie kaimiņa.

- He he, zaķītis kārs uz kāpostiņu? Bet nē, tā nebiju es.

- Neliedzies nu, es Tevi noskatīju no mugurpuses, tādu dibenu es nevarētu sajaukt ne ar vienu citu dibenu :) Vispār jau es saprotu kāpēc Tu liedzies, nekas nesanāks, no soda Tev neizbēgt :)

- Un kā tu mani sodīsi?

- Iespundēšu būrī un garlaikošu ar savu personību :D

- Miesisku sodu nebūs? :P

Vakarā meitene bija veikalā un pat pamanīja Miču pa veikala skatlogu un pasmaidīja. „Nomierinies, pediņ, nomierinies, tas vēl neko nenozīmē, strādā tālāk un pat nemēģini neko sačakarēt”.

Atkal pilnmēness.

- Vai sniegsi man apskāvienu? Nesaproti nepareizi, nekā piedauzīga, vienkārši man gribas Tev apskaut, stipri, stipri.

- Ko, tagad?

- Droši jau, ka ne tagad, pie izdevības, kā tad būs?

- Pie izdevības :)

- Drīkst palūgt Tevi līdz tai izdevībai saudzēt mani un staigāt apkārt maisveidīgos paltrakos?

- Ko???

- To es atļaušos nepaskaidrot.

- Drīkst arī man pajautāt – Kāpēc Tu tā, sagribēji no manis apskavienu?

- Tu jau, noteikti, esi pamanījusi, ka es esmu šausmīgi kautrīgs. Nav jau tā, ka es vispār tāds būtu, man tas tā ir tikai pret meitenēm, kuras man ir pārāk stipri iepatikušās, saproti? Es pat centos apspiest savas simpātijas, taču tad, kad Tevis veselu nedēļu nebija, es sapratu, ka esmu sasodīti sailgojies. Kad atkal Tevi ieraudzīju, Tavu smaidu.. man nežēlīgi sagribējās Tevi apskaut, kaut tādā veidā Tevi sajust, Tavu siltumu, smaržu. Zinu, ka bumbulēju te tagad kaut ko salkani romantisku, bet ar katru dienu gribas sajust Tevi arvien stiprāk, sajust, ka esi īsta, nevis tikai fantastiski skaista bilde.

- ...Pārlasīju divas reizes, esmu samulsusi. Nezinu, romantiski vai nē, bet es ļoti ceru, ka Tu nespēlējies ar vārdiem.

- Lai nu ar kuru, bet ar Tevi es nemaz nevarētu spēlēties, pati redzi, ka es visu daru nepareizi, atklājos Tev, neatstājot vietu noslēpumainībai vai rotaļai ko noteikti vajadzētu darīt. Vienkārši esmu tāds radījums, ka patiesas simpātijas neprotu slēpt, man tā ir ļoti reti. Un ceru, ka man tomēr izdosies pavadīt ar Tevi kādu laiku.. ceru, ka piekritīsi.

- Padomāsim par to laika pavadīšanu.. laikam jau man nekas nebūtu pret :)

Viss savās vietās.

Mičs lidoja. Pasakaina sajūta, visa pasaule acīmredzami mainās, kad tev ir labi, lietutiņš nevis mērcē, bet atsvaidzina, vējiņš nav auksts, bet ir patīkami dzestrs un pat putni vairs nekrāmē savas baltās, toksiskās čupas uz, pie darba novietotā, riteņa. Miča galvā grozījās atmiņas par Endija Vorhola izstādes apmeklējumu. Viņš arī, noteikti, radīja savus darbus tādā pašā lidojumā esot. Savādāk nevar būt, gaišie toņi, neparastās idejas, arī Mičs gribēja radīt. Ar to radīšanu gan vienmēr ir bijis grūti, jo viss, ko mičs radīja bija ar drūmas nolemtības pieskaņu, taču šoreiz tas viņu neuztrauca, viņš bija domas pārņemts. Viņas glezna. Jā, Mičs uztaisīs Viņas gleznu. Un Mičs jau nav nekāds mīkstais, lai kaut ko mālētu ar krāsām un uz audekla, vai ne, Mič? Viņa ir paliekoša. Mičs vīlēja krāsainos vadus un no skaidām salipināja viņas gleznu uz koka dēļa, visu nolakoja trīs reizes un gar maliņu nopina misiņa vadu bizītes. Tas nevar būt tā pat, šim pasākumam ir jāatmaksājas. Cik Viņa tomēr ir skaista..

- „Neuztver to pārāk nopietni, man vienkārši gribējās tevi iepriecināt, es te nedaudz paniekojos un uztaisīju tavu portretu, saņem kā labu dāvanu”.

- „Vai, Mič, nu nevajadzēja jau tā. Tu esi šausmīgi mīļš.”

- „Vai par savu mīļumu es saņemšu nu jau solīto apskāvienu?”

- „Hi hi, kur tad nu es vairs likšos?”

Viņas iedotais skūpsts svilināja Mičam vaigu. Lepnība ne pie kā laba nenoved, taču Mičs bija lepns ar sevi, viņš bija ticis līdz pirmajam kontaktam un vēl neko nebija sačakarējis. „Brašulis tu esi, Mič, reāls vecis. Jeb tomēr nē, tu taču pat nepaprasīji, kad viņai ir brīvs laiks, idiņš, nu nekas, vakarā uzrakstīšu”.

- Kad Tev ir kāds brīvs laiciņš, varbūt mēs varam kaut kur aiziet?

Atbildes nebija ne vakarā, ne arī no rīta. Mičs zināja, ka nedrīkst viņu traucēt tagad, varbūt viņa ir aizņemta un viņš tikai traucēs, tā nav labi, gan jau atbildēs, gan jau.. Miča roka jau uzsita SMS uz Viņas numuru, taču telefons tika nolikts maliņā, „nē, vēl nē, neesi mīkstais, gaidi”.

- Drīkst paprasīt, kāpēc Tu neatbildēji uz manu jautājumu?

Klusums. Sasodītais klusums. „Kāpēc viņas tā dara? Jopcik”. Mičs nevarēja saprast, kāpēc tas notiek un cik ilgi gaidīt. Mičs jau nojauta, ka gaidīt nevajag nemaz un arī maršruts uz darbu ir jāizvēlas cits, lai nevajadzētu redzēt Viņu.

Pārvērtības.

Mičs jau vairākus mēnešus negāja gar viņas darbu. Draugiem.lv profilu viņš nobloķēja pats, lai paspētu pirmais, jo viņš jau zināja, ka to izdarīs viņa. Dzīve iegāja ierastajās sliedēs, tikai kaut kā pieklusināti, bez kaut kādiem panākumiem vai tieksmēm pēc attīstības. Viss kļuva pliekani un vienaldzīgi. Mičam tā nebija pirmā reize, taču parasti viņš atkopjas diezgan ātri, šoreiz gan bija nedaudz savādāk, šoreiz frustrācija ievilkās. Mičs nedēļām neskuvās, staigāja tajās pašās drēbēs. „Kāda jēga? Tāpat viss ir dirsā!”. Rīts bija pelēks un drēgns, tas tik ļoti līdzinājās Mičam, ka viņš saplūda ar gaisā esošo dūmaku. Nodūris acis viņš brida pa ierasto ceļu uz darbu un attapās, ka viņš stāv pretī veikala skatlogam un skatās. Tā paša veikala lielajam skatlogam. Un tur bija Viņa. Viņa pasmaidīja Mičam un viņam gar vaigu noritēja asara. Mičs paķēra ielas malā gulošo ķeģeli un trieca to skatlogā: „Ko tu smaidi, kurva? Domā, esi ar mani parotaļājusies? Nekā nebija, atceries, karma ir mauka un tev ar to būs jāsaskarās!” Mičs aiz bezspēka nokrita ceļos un šņukstēja „Kāpēc tu tā ar mani, kāpēc?”

Esi kādreiz attaisījusi mīdijai vienu vāciņu?

Madara saņēma trauksmainu zvanu no Alda. Viņš jau tā pēdējās dienās uzvedās diezgan haotiski, ejot pa ielu atskatījās un ar aizdomām skatījās uz cilvēkiem. Madara, sākotnēji, to norakstīja uz datorspēlēm, kuras Aldis spēlēja ar saviem draugiem dienu un nakti. Aldis pats stāstīja par to, ka, nospēlējot visu nakti šaušanas spēles, viņš pa dienu cilvēkiem uz galvas redz tēmekļa krustiņu. – „Mad, tas ir ļoti svarīgi, mums šovakar ir jāsatiekas, man liekas, ka es neesmu normāls”, Alda balss izklausījās aizsmakusi un pieklusināta. – „Kas tad nu, mīļum?” Atbildes vietā klausulē atskanēja īsi pīkstieni. Šie pīkstieni, kopā ar Alda balss intonāciju lika Madarai nervozēt līdz pat tikšanās laikam.

- „Ejam kaut kur pasēdēt?”

- „Mmm, nē, es nevaru, labāk pastaigāsimies”

Madarai galvā sagriezās visdažādākās domas. Tūlīt viņš man pateiks, ka mani nemīl, ka krāpj, kāpēc viņš tik dīvaini uzvedās? Varbūt viņš tomēr pagaišnedēļ nebija bārā ar draugiem, bet gan vazājās apkārt ar kaut kādām maukām? Vai tā ir Janīna? Tā sterva jau no laika gala ir uzmetusi Aldim kāru aci.. kā es viņu tad ņemšu aiz matiem..

- „Klausies, palīdzi man vismaz ar padomu”, Aldis sāka ar nodurtām acīm un gandrīz čukstus, „Man ir bail ēst publiskās vietās”.

- „Ha ha ha, Aldi, ko tu mani smīdini, tas taču nav nekas traks..”

- „Nē, paklausies manī, man tā ir nopietna problēma”.

- „Pirmkārt, Aldi, ēst publiskās vietās nav pieklājīgi, otrkārt, tas nav nekas traks, ja arī gadās kādu kumēdiņi sakarā ar to. Man, piemēram, redz kā sanāca: Vienu dienu es tramvajā pēc treniņa gribēju apēst banānu, izvilku to no somas, skatos, trīs veču lūr uz mani, es to notīrīju, nolaizīju, veču joprojām lūrēja, tad, kad es to nokodu, viņi visi vienā balsī pateica „AI”, smieklīgi, ne, he he”.

- „Tu neko nesaproti, es nevaru ēst neko tādu, kas kaut vai mazākajā mērā atgādinātu vīrieša locekli, ne banānu, ne gurķi, arī tad, kad es laizu saldējumu, man šķiet, ka puse ielas lūr uz mani, es nevaru restorānā pasūtīt jūras produktus, jo tad man, noteikti, kāds pateiks, ka tas ir veselīgi. Zini, šādas runas pamatīgi atsit visu ēstgribu. Tu esi kādreiz attaisījusi mīdijai vienu vāciņu? Pēc kā tā izskatās? Un pārgriezusi uz pusēm ābolu vai papletusi čebureku? Vēl trakāk ir tas, ka es nevaru publiski dzert. Nevaru apsēsties uz soliņa, atkorķēt pudeli un dzert, nevaru ne uz kāpnēm, ne pie savām mājām, ne svešā vietā vai pat citā pilsētā.. saproti mani?”

- „Fuj, tu esi pretīgs!”

Nolemtības sāļā garša mutē

Sāk vibrēt telefons, zvana modinātājs. Skan melodija, kurai mani vajadzētu ne tikai pamodināt ar smaidu, bet arī nostādīt uz pozitīvas nots. Henks. Cik reāli tas viss ir? Jā, man arī ir gadījušies dažādi brīnumi, bet tomēr, tik daudz un tik bieži un tomēr sirdī tā viena. Sagumzītais palags blakus un es guļu uz dīvāna ar seju putekļos, kur noteikti mīt simtiem un tūkstošiem putekļu ērču. Pārvācos uz lielo spilvenu, rīta spilvens, uz kura var ievilkt malku svaiga gaisa, tas ir jaunavīgi vēss. Henks jau trešo reizi atgādina par sevi. Gaisā lidinās putekļi. No kurienes tie visi rodas, visu nakti esmu gulējis, bet putekļu mākonis kā pēc mežonīgām dejām uz dīvāna? Basām kājām līdz tualetei, vēsā flīžu grīda nedaudz atgriež pie samaņas. Kāds jau ir pamodies pirms manis, grūti ietrāpīt podā, nekas, apslaucīšu ar tualetes papīru. Uzticīgais ledusskapis paver savas smagnējās durvis ar raksturīgu čīkstoņu. Viena pudele. Cigarete uz balkona un atpakaļ gultā, nesakārtojot to. Tikko pamodinātais saprāts tiek ietīts smagnējā miglā, jā, tā ir labi, tā ir pareizi.

Tas nav nekāds dižais putns, viņa spalvas neizceļas ar košumu un apjomiem un viņa apaļie izmēri liekas smieklīgi. Jābarojas ar drazām, atliekām un pamana tevi tikai tad, kad tu čivini krūmājā. Cilvēki domā, ka viņš dzied, taču viņš raud. Viņam patīk stiprs vējš, tad var izplest spārnus un aizvērt acis, ļauties vējam, kas noturēs viņu gaisā un ļaus uz mirkli iesapņoties. Bez jekāda mērķa, vienkārši vienā konkrētā punktā nebūtībā – gaisā. Sapņot par košajām krāsām, par plašajiem laukiem ar trekniem miežiem, kas aiz sava smaguma ir nokāruši savas galvas un, ļaujoties vēja glāstiem, birdina zeltainos graudus sausajā zemē. Iedomāties kā viņš varētu čivināt aiz laimes, atsaukties uz dzīves biedrenes saucienu un pabarot mazos, rūpēties un sniegt savu siltumu.

Sāk vibrēt telefons. Henks. Pozitīvās gaisa vibrācijas ne sūda neiedarbojas, gribas izšķaidīt nodevīgo telefonu pret sienu. Šoreiz neko neslaucīšu, piekāst, piekāst podu, piekāst kaķi, kurš neizpratnē skatās kā saimnieks čurā viņa kastītē. Kaut kur bija jāiet, neatceros. Jau kādu nedēļu kedām ir saplīsušas auklas, džīnas izdilušas tieši šekumā, viens lielāks solis un visi skatītāji varēs vērot kā no manām biksēm izveļas kreisā ola. Sagumzītais krekls, smēķis zobos, pa ceļam atcerēšos kur man bija jāiet. Lifts nedarbojas. Nolāpītais lifts nedarbojas tieši tad, kad man to vajag. Bleķa kaste sabuntojusies pret mani? Kāpnēs saguris jauneklis. Skatoties viņa sejā saskatu sevi. Bikses izdilušas, krekls sagumzīts, kājās netīras un noplīsušas botas, vienaldzīga dūmaka acīs.

- „Zajebisj, kāds tu mums smukiņš šodien esi!”, novelk jauneklis pat neskatoties man sejā. – „Sūda mikrobi mūs novālēs no kātiem, kā es tev saku. Ne citplanētieši kā rāda pa kasti, ne dabas katastrofas, ne kari, bet sūda mikrobi, kā es tev saku, vecīt!”

- „Ko tu tur murmini, āksts tu tāds?”

- Dūmu ievilksi?

Es sekoju viņam līdzi uz viņa dzīvokli. Pamatīgs draņķis visapkārt, izdegušie cigarešu gali nodzēsti pret brūno koka grīdu, papīra maisiņi, avīžu izgriezumi, tukšās konservu kārbas un dedzinoša urīna smaka gaisā. Telpā savākušies cilvēki uz brīdi pārstāj savu nodarbošanos un neuzticīgi nopēta mani.

- „Žani, kas tu debīls esi, kāda velna pēc tu atvilki šito ākstu uz šejieni? Viņš tak mūs visus nodos!”

- „Turi muti, idiņ, un dari savu darāmo! Kur ir manta?” Žanis pēkšņi bija atmodies no savas sapņainās karaļvalsts un izskatījās aktīvs un ļoti darbīgs.

Mantu atnesa neliela auguma meitene ar salipušiem, netīriem matiem un melnām zobu šķirbām, taču visai glītu augumu, cik nu varēja noprast no maisveidīgā ieģērba.

- „Tā ir Inese, Incis, viņa ir mūsu visu sieviete, neboli acis, vēlāk pastāstīšu. Tagad vzrivaj raketu, ha ha”

Izrādījās, ka trīs stāvus zemāk šie ļautiņi bija izstrādājuši kaut kādu plānu, kura nianses man netika atklātas un Inese bija viņu sieviete. Tas ar nolūku, lai pēc iespējas mazāk cilvēku zinātu par viņu nodarbi. Visiem klātesošajiem bija aizliegts komunicēt ar svešiem cilvēkiem līdz plāna izpildei, un jo īpaši ar sievietēm. – „Pēc kniebiena ne tādus vien plānus izstāstīsi savam skuķim” novilka Žanis, izpūšot kārtējo zilgano dūmu. – „Manta ir jāvelk tikai caur spaini, saproti? Nogriežam pudelei dibenu, iemērcējam to spainī ar ūdeni, svilinam, velkam un tad, grūžot atpakaļ velkam dūmu, saprati? Fizika, ibio!”

- „Karoče, lieta ir tāda, tu Zanderu esi dzirdējis?”

- - „Jā”

- „Nu tad redz, mēs te atradām tādu vienu dzīvoklīti, īsts mikrobs, apsardzes nav, mums tas jāklis galīgi nepatīk, saproti? Mēs šovakar iesim tur. Tikai nevienam, savādāk..” Žanis demonstratīvi novilka ar pirkstu gar savu kaklu.

Vakara svaigā gaisa malks reibināja vēl vairāk nekā manta. Silts miers gaisā. Divi cilvēki ar baloniem un papīra turzām rokās dodas tumšajās ielās. Uz turzām uzlīmēti dažādi avīžu izgriezumi un bildes. Baloni apzīmēti ar marķieri un aprakstīti. Cilvēki sper vieglus, klusus soļus un saplūst ar apkārtējo māju sienām un asfaltu.

- „Tu zini, kas tur bija?” klusītiņām jautāja Inese.

- „Nē”

- „Balonus viņi piečurāja un turzas pietaisīja, saproti?”

- „Ne visai”

- „Viņi dzirdēja pa radio kāda ietekmīga cilvēka adresi un tagad rīko savdabīgu protesta akciju. Viņi izsitīs viņa automašīnai stiklu un vienu maisiņu ieliks šofera sēdeklī, otru pie durvīm, balonu iekārs tā, lai, atverot durvis, balons un viss tā sastāvs trāpītu viņam tieši sejā, tagad saproti?”

- „Jā, ha ha, labs!”

- „Taču tev ir jāklusē! Es šovakar palikšu pie tevis kā garants, ka tu klusēsi, saproti? Tas ir ļoti svarīgi.”

Vakarā dzīvoklis izskatās mājīgāks. Mistika iekļauj tumsā paslēptos stūrus, smagais klusums karājas gaisā, apčurātās poda malas nokaltušas. Katru vakaru dīvāns ir jāiepazīst no jauna. Tas, dienas gaitā, it kā iegūst jaunu pieredzi, atsvešinās. Koka konstrukcija nočīkst nolemtības dziesmu. Sūda mikrobi.

Tur, gaisā, ir pavisam savādāk, tur sapņi ir košāki, ilgstošāki un paliekoši. Tur, augšā, izsapņotais ir kā dzīves spilgtākais piedzīvojums. Putns sajūt saules apspīdēto mieža graudu knābī. Tas ir jānes draudzenei, jābaro bērni, putns sajūtas vajadzīgs, mīlēts, šeit viņa lielie apmēri ir, lai sildītu savus mazuļus, par viņu neviens nesmejas un viņš ir lepns. Uz vakaru vējš ir pierimis. Putns pārāk vēlu attaisa savas acis. Viņš ir nokritis uz asfalta un sajūt mutē savu asiņu garšu. Cilvēku gādīgās rokas paceļ viņu un ieliek papīra turzā, uz kuras ir dažādi avīžu izgriezumi un fotogrāfijas..

Noskūt matus un smaidīt vai vienkārši pierīties? Eksistenciālā dilemma.

Dzīve ir tik sasodīti skaista! Tiesa, ļoti daudz kas ir atkarīgs no mūsu uztveres, tāpēc ar to ir jāstrādā. Ar to es nedomāju, ka tev ir jāizskatās pēc Dona un jārunā par Dievu katrā no mums Šlesera priekšvēlēšanu aģitācijā Arēnā Rīga. Nē, pilnīgi pietiekoši ir, ja tu vakarā nosēdies ērtā pozā un pārdomā ko tu esi izdarījis šodien un ko varētu izdarīt rīt, tā, pa skaisto. Izej no mājām ātrāk nekā parasti, apstaigā kvartālu, noskaties uz cilvēkiem, ieelpo svaigi dzestro rīta gaismu, parbrauc ar roku pāri slapjajai zālei, paosti to, sajūti harmoniju. Esi taču sasodīts estēts, tiecies pēc skaistā. Arī mūsu bloku mājas dzīvoklītis var būs skaists un harmonisks, vajag tikai piedomāt un likt lietā savu izdomu un izdarību. Apbrīno sievietes, meklē viņās to noti, kas liek tavai sirdij dauzīties ātrāk un darīt neloģiskas lietas. Tā ir bauda, pirmais kontakts, pirmie neveiklie vārdi, pretspars, gājiens ar laidni. Attiecības ar sievieti ir kā šaha spēle, sasodīti skaista spēle, ja tu to proti. Mācies. Mācies izbaudīt smaržu nianses, balss intonācijas, acu skatienu. Izbaudi arī sievietes baudu. Tici man, lielāka enerģijas plūsma ir tieši tad, kad sievietei ir labi. Apskāvieni, pieskārieni, smaržas, garšas. Ar pareizo kauliņu izvietojumu sieviete tavās rokās ir mazs, mīļš, silts un baudkārīgs radījums. Apskaujiet šodien tieši to, ar kuru jūs pat baidāties runāt. Vienkārši palūdziet apskāvienu, nekā piedauzīga, tīrā enerģijas plūsma.

Pretīgā sūdu smaka mutē katru rītu. Nezinu, problēmas ar aknām, ar zobiem? Drīzāk ar visu sasodīto dzīvi. Konstantā neizgulēšanās, visādu sūdi rīšana un dzeršana. Un kā, lai nedzer, ja viss ir uzrkauts virsū tieši man? Man ir jāizdara izvēle un arī atbildība par šo izvēli ir jāuzņemas man. Bezatbildīgās bērnības dienas. Vien sapņi. Būs vakars un kārtējā dziras deva svilinās zarnu traktu. Tas nomierina, ietin patīkamā bezmērķīguma dūmakā. Jā, tieši tā, notrulina. Negācijas televīzijā, viens un tas pats filmās, vai esam sevi izsmēluši, kas tiek radīts jauns, pilnīgi jauns? Es sajūtu šo tukšumu caur sevi. Sievietes? Viena un tā pati herņa. Sūda algoritms. Runā – sanāk vai nesanāk. Sekss – labs vai nekāds. Un dari ko darīdams, tāpat viss ir bezjēgā – plika puļķēšanās uz pseido emociju pamata. Beigas ir vienas. Dažreiz gribas uzzināt un izjust kā ir būt tajā pusē – laimīgajā. Aizbraukt uz Indiju, noskūt matus un staigāt apkārt baltos paltrakos. Vienīgi bail, ka laime arī notrulina. Ne tikai laime, arī harmonija sevī. To var panākt tikai norobežojoties no relitātes. Kurš ir trulāks, harmonisks cilvēks, vai piedzēries? Es domāju, ka tomēr harmonisks, jo ta, kurš piedzēries neslēpjas no lietu būtības, tad viņš nostāda sevi pretī sūdiem un izbļauj savu sāpi, cīnās. Sūda pohuisms pret sūda apgaroto harmoniju. Vienā setā.

Lauku meitenes neparastā atklāsme

Stāstiņš ir tapis sadarbībā ar Zani, to pašu, kas zuubee, lielais paldies :)

Mudītei ceturtdienas bija pārbaudījuma dienas, viņai bija jāiet pie Pēča, viņa vārdiem runājot, savu eksistenci attaisnot. Agrā bērnībā skolas bērni brida pāri laukiem un mežiņam uz karjerām peldēties. Peldējās visi pa pliko, arī tad, kad meitenēm jau sāka parādīties krūtis. Aukstajā ūdenī pincīši sarāvās maz-mazītiņi, tāpēc nebija nekādu seksuālu incidentu. Pēteris bija visvecākais klasē un arī iniciators visiem bērnu nedarbiem. Viņš vienmēr kaut ko dedzināja, spridzināja, mērcēja un pat pamanījās apčamdīt skolotājas krūtis jau otrajā klasē. Pēteris bija arī tas, kurš saderēja ar Mudīti par karjera pārpeldēšanu. Gadījumā, ja Mudīte karjeru nebūtu pārpeldējusi, viņai būtu jātaisa minets Pēterim katru dienu vienas nedēļas garumā. Kāds nu tur minets, vienkārši maza, zirņu pāksts lieluma pincīša palaizīšana. Pēteris bija tas, kurš izglāba Mudīti, izvilka krastā un veica mākslīgo elpināšanu. Tāpēc Pēteris uzskatīja, ka Mudīte viņam ir dzīvi parādā un viņai būs jāveic minets līdz viņu pilngadības sasniegšanai, katru ceturtdienu.

Jau rīta agrumā Mudīte, basām kājām, negribīgi slāja cauri mežam un pa rasainām pļavām. Šie pieci kilometri ceļa bija Mudītes veids kā atslēgties no tā, kas tālāk notiks, atslēgties un noslēgties sevī. Pēča noteikti vakar atkal piedzērās. Viņš vienmēr tā dara, vienmēr dara visu, lai katru nedēļu darāmais darbiņš būtu pēc iespējas nepatīkamāks. Dzēra, smēķēja un nekad nemazgājās dienas divas pirms iknedēļas notikuma. Mudīti mierināja tikai viena doma, ka pēc mēneša Pēcim būs 18.gadi. Vēl tikai mēnesis, vēl tikai četras reizes pie tā pretīgā, smirdošā un ļumīgā lopa. Mudīte pētīja kokus, bērzu nokarenos zarus, zāli, ik pa brīdim notupās, lai noplūktu kādu zaķkāpostu. „Tu vēl dzīva? Ha ha. Nu ko, esmu sagatavojies, nāc dari savu netīro darbu, izsaki pateicību papum”, Mudīte skaļi mēdījās par to kā Pēča viņu kārtējo reizi pazemos. Varbīt iebāzt viņam čiekuru pakaļā, salaist sarkanās skudras apenēs, nokost viņam to smirdīgo daiktu? Katru reizi Mudītes galvā parādījās arvien jaunas un jaunas domas par to kā tikt vaļā no Pētera, taču nekas no tā netika realizēts, viņai bija bail no viņa, bail, ka viņš izstāstīs visai skolai par viņas pazemojumu, bail, ka izstāstīs vecākiem un izbazūnēs pa visu ciemu.

- Ā, sveiks Mudīt! Pie manis šodien ir atbraucis mans draugs, šodien Tev būs dubults darbiņš, ha ha!

Abi jaunieši stāvēja Pētera vecāku māju durvīs, kuras ierāmēja netīri brūna durvju aile. Māja bija zema, ar maziem logiem, turklāt noaugusi ar vīteņiem, kas iekštelpas ietērpa dūmakainā krēslā, neatkarīgi no dienas stundas. Pēterim tas patika, jo tas, kā viņš izteicās, radīja „atmosfēru”, kad viņš atgāzies caurumainajā klubkrēslā baudīja Mudītes „pateicību”. Katru ceturtdienu vecāki devās uz vietējās piena produktu ražotāju zemnieku sapulci – tāpēc darbības plāns bija ideāls. Pēdēja gada laikā, nebija izlaista neviena ceturtdiena. Pēteris apmierinātībā jau berzēja plaukstas.

Mudīte ar acīm nomērīja atbraukušo viesi. Nekas labāks par Pēču jau nebija, tikai šķiet, ka šis jauneklis zināja, kas ir ziepes un ūdens. No viņa plūda pārāk spēcīga odekolona smarža un melnie mati bija pielaizīti pie galvas pēc pēdējās modes. Viņa rūtainais flaneļa krekls Mudītei atgādināja par skarbo Rietumu šerifiem, par kuriem viņa bija izlasījusi kaudzēm grāmatu. Viņa ļenganās rokas nokarājās gar sāniem un tas Mudītē viesa cerības, ka viņš vismaz neplēsīs viņai matus kā to patika darīt Pēterim.

- „Šitas ir Arnis. Mēs ar viņu, kad mazi bijām, kaimiņiem šķūnīšus dedzinājām. Tad viņš uz pilsētu pārvācās. Tagad baigais ģimnāzists, ha, ha. Izlepis, reti kad brauc ciemos. Bet tagad varbūt biežāk brauks, ja redzēs, ka viņam tādas dāvanas, kā tu varu pasniegt, dārgā, ha, ha.”

Arnis šķiet vēl nebija aptvēris notiekošo un to kādu „dāvanu” Pēteris grib viņam pasniegt, jo stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmis un ar trulu skatienu blenza te uz vienu, te uz otru vienaudzi. Pēteri viņš pazina patiešām no bērna kājas un tieši Pēteris bija tas, kura dēļ viņam vienmēr tika brāziens. Visur, Pēterim pa pēdām, gāja nelaimes un problēmas, tāpēc Arnis bija pat nedaudz atvieglots, kad uzzināja par tēva jauno darbu pilsētā un nepieciešamību pārcelties. Arnim vienmēr bija nedaudz bail no Pēčas, jo viņa bērnības draugs bija tik neprognozējams un šķiet, ka viņa prāta spējas arī nebija spīdošas, cik nu Arnis bija sapratis no retajām telefona sarunām par skolu.

- „Nu,” Pēteris nepacietīgi rīvējās gar stenderi, „iesim iekšā.”

Pēteris strauji pagriezās uz priekšnama pusi un devās dziļāk mājā. Arnis ar nolaistu galvu un rokām kūļājoties gar sāniem sekoja viņam. Mudīte ievilka plaušās dziļu elpu un ienira sasmakušajā telpā, lai pēc inerces dotos uz lielo istabu, kur nokrist ceļos krēsla priekšā. Jau no domas vien Mudītei kaklā sakāpa nelabuma kamols ar kuru viņa ik reizi cīnījās, turklāt pakrūti svilināja kauns, jo šoreiz viņu, ar neizteiktu jautājumu acīs, vēroja svešu acu pāris.

- „Sāc ar manu čomu! Es pa to laiku piemeklēšu tev kaut ko īpašu!”

Mudītei aizrāva elpu. Viņa saprata, ka tās ir tās paralizējošās bailes, kuras viņa ir izjutusi tikai pāris reizes mūžā. Nolemtības bailes no nezināmā. Viņai prātā šaustījās tik daudz un dažādas domas, gribējās kliegt un mukt prom, taču kājas neklausīja, tā vietā, lai skrietu, tās saliecās ceļos un Mudīte pierāpoja klāt krēslam, kurā jau bija iekārtojies Arnis. Uz viņas pieres izspiedās aukstu sviedru lāses, rokas bija stīvas un viss ķermenis sasprindzis kā gatavs startam, prātā kliedzoši dauzījās viena doma – Mūc, skrien, laidies prom, būs slikti, būs slikti! Nodevīgās rokas atsprādzēja Arņa bikšu priekšu un satvēra viņa locekli.

- „Mudīt”, čukstēja Arnis, „Kāpēc Tu to dari?”

Atbildes vietā no Mudītes acīm sāka tecēt asaras, viņa pilnībā nekontrolēja savu ķermeni. Starp kliedzieniem galvā par skriešanu ievijās arī domas, ka Arnis vismaz ir nomazgājies un patīkami, kaut arī pārāk spēcīgi, smaržo. Viņai pēkšņi kļuva kauns par savām domām, kauns par to, ka viņa ir šeit, nometusies ceļos svešinieka priekšā, sastingusi aiz bailēm un kaut nelielā mērā, bet tomēr izbauda Arni. Asaras mēmi tecēja gar viņas vaigiem un pilēja uz Arņa sēkliniekiem.

- „Redz ko es jums abiem sagādāju!” Pēteris ieskrēja istabā ar lielu, oranžu, ļumīgu gumijas fallu.

Mudīte ar acu kaktiņiem redzēja kā Pēteris tuvojās viņai, vicinot virs galvas gumijas verķi kā prasmīgie kovboji filmās met laso. Doma par kovbojiem bija kā starta šāviens viņas ķermenim. Mudīte straujā kustībā pieleca kājās, sāka spiegt, izrāva apstulbušajam Pēterim no rokām gumijas daiktu un ar plašu vēzienu trieca to pret viņa seju. Pēteris krītot aizķēra uz plīts stāvošos katlus un pannas un tās visas ar pamatīgu blīkšķi vēlās viņam virsū. Pāris soļi un Mudīte jau bija ārā no sasmakušās telpas. Viņai nopakaļ atskanēja Pētera satrakotie spiedzieni un Arņa nevaldāmie smiekli. Viņa skrēja prom neatskatoties, skrēja vienā elpas vilcienā ātrāk nekā viņa jebkad ir skrējusi. Neskatoties uz to, abi puiši viņai strauji tuvojās, Mudīte izmisīgi spēra vēl pāris plašus soļus un nokrita. Nokrita ar seju tieši govs mēslā. Lielā, smirdīgā un šķidrā pļeckā. Pēteris pirmais pieskrēja klāt, nometās ceļos un sāka sist Mudītei ar oranžo rīku pa galvu.

- „Kur tu mūc, stulbā kaza, kur tu mūc!?” Viņa balsī bija kaut kas histēriski atbaidošs, „Domā, ka viss tev ies secen? Nekā, nekā nebija”, viņš pagrieza Mudīti ar seju pret sevi un turpināja viņu sist. Mudītes seja izskatījās atbaidoši, govs mēsli sajaucās ar viņas asinīm un asarām. Katrs sitiens kā elektrisks impulss pārskrēja pāri viņas ķermenim. Viņa pieķēra sevi pie domas, ka viņa izbauda šos sitienus, izbauda visu šo pazemojošo situāciju, izbauda sāpes un Mudīte labsajūtā noelsās.

Uz brīdi Mudītei likās, ka viņa mirs. Viņas acu priekšā zibēja tēli no pagātnes. Par pirmajām šāda veida ceturtdienām un par to kā karstuma viļņi bija apņēmuši viņas ķermeni, kad viņa pirmo reizi bija nometusies ceļos Pēča priekšā. Tad viņa bija vēl bērns, kuram tas nešķita nekas sevišķs. Bet, ejot laikam, viņa apjauta kādā purvā bija iebridusi un cik ļoti izvirtušais ķēms bija izkropļojis viņas dvēseli. Viņu savās skavās ievilka vēl viens karstuma virpulis. Gaisā virmoja sāļa smaka, kura apklusināja viņas rīklē iesprūdušo kliedzienu pēc palīdzības. Sitiens skāra viņas krūtis un pār skaustu noskrēja tirpas. Viņas prātu pāršalca piepeša atklāsme. Viņai tas patika un viņai tas bija paticis visu šo laiku. Viņa jau sen bija varējusi aizbēgt, izstāstīt to kādam vai vienkārši nozilināt Pēteri ar kādu no viņa mammas pannām. Viņa visu laiku savas divējādās izjūtas, esot tur – uz ceļiem, bija norakstījusi uz kaunuma izraisītām emocijām. Vēl viens sitiens. Viņa ekstāzē vārtījās pa zemi un viņas mugura izliecās zem Pētera spēcīgajiem vēzieniem, kas bira pār viņas ķermeni kā krusa. Oranžais daikts vairs nebija moku rīks, bet gan burvju nūjiņa, kura beidzot bija atvērusi viņas acis.

Piepeši sitieni mitējās un klusuma sekundes likās velkamies mūžību. Pār Mudīti pārlija kaut kas silts un viņa beidza savu uzvaras gājienu ar ekstāzes kara saucieniem uz lūpām. Viņas apziņa bija kā miglā tīta un viņa ar grūtībām atvēra jau aizpampt paspējušās acis. Pār viņu krita Pētera ēna un viņa cieši ielūkojās tam sejā.

Viņa acis bija izvalbītas, Pēteris bija izvilcis savu daiktu un onanējis. Duļķainā šķidruma pilītes sūcās no Pēča locekļa un no viņa mutes tecēja asins strūkla, kas siltā straumītē pilēja un plūda pār Mudītes vēderu, iesūcoties katūna kleitiņas šķiedrās.
Aiz Pētera Muguras stāvēja Arnis ar vislielāko smaidu sejā, kādu vien var iedomāties. Arnis priecīgi smējās, jo beidzot viņš vairs nebaidījās no Pēča un atkal – kā bērnībā viņi varēja strādāt nebēdnības kopā. Arnim reiba galva no lielās sajūsmas, kad sākās skrējiens. Tas bija tik jautri! Žēl tikai, ka Pēča bija tik savtīgs un sāka pirmais spēlēties ar Mudīti. Arnis bija nolēmis, ka nelaidīs garām doto iespēju palīksmoties un paķēra pie siena čupas nomestās dakšas.

-„Ha, hā! Redzi, Pēča, kā viņai patīk! Tev arī patīk? Nu gan jums te jautras spēles izdomātas, ha, ha!”, Arnis bija gavilējis un zvetējis pa Pētera muguru ar savām ļenganajām rokām, kuras bija atradušas sevī spēkus turēt smagās metāla dakšas.

No Pētera mutes vēl joprojām straumītē tecēja asins šalts. Gar asins peļķes malām, sarkanais šķidrums bija sācis kalst. Gaisā riņķoja sūdu, asaru, spermas un asins smaka, kas kā uzmācīga muša kairināja nāsis. Mudīte ar pavērtu muti vērās jautrajā slepkavā...

- „Ha, ha, hā! Man patīk! Ha, ha! Cik jautri – viņš tevi, es viņu! Turpinam?” Arnim acis spīdēja pirmatnējā apmierinājumā, caur biksēm varēja redzēt, ka viņam ir pamatīgs metamais kas ir trakoti sacēlies, viņš nometa malā dakšas un paņēma jau zemē mētājušos oranžo daiktu.. Mudīte aiztaisīja acis un gaidīja..

Zigis tomēr ir foršs puika

Zigmārs zināja, ka gotiņām ir jādod kādas upes vārds, lai gotiņa būtu pienīga un piens plūstu kā ūdentiņš tajā upītē. Viņš govīm deva tādus vārdsu kā Gauja, Irbe, Daugava, Nereta, Venta, Misa. Zigmārs bija ievērojis likumsakarību, ka govs raksturs ietekmējas no tā, kādā vārdā gotiņa ir nosaukta. Visstraujākā govs bija Gauja. Ar strauju raksturu un nelāgiem ieradumiem. Zigis speciāli Gaujas ragus bija izaudzējis izliektus uz priekšu. Ventiņai ragi bija noliekti uz sāniem un auga iekšā acīs, tāpēc reizi gadā ragi bija jāapzāģē. Turklāt, jāskatās, lai neapzāģē pārāk tālu, tur, kur sākas jau dzīvais rags. Gaujai, kā jau pašai straujākajai Zigis veltīja visvairāk laika, pirmo veda ganībās, deva vissmalkāko āboliņu un miltu, biešu maisījumā piejauca visvairāk biešu. Zigis zināja, ka miltus nedrīkst malt pārāk smalkus, lai arī gotiņām garšoja tieši tā – vissmalkāk maltie milti, jo tad govīm var salipt grāmatas. Pagājušajā rudenī viņi kopā ar tēvu nokāva Maltu, tad arī Zigis redzēja kā izskatās govs grāmatas. Tāda interesanta, daudzslāņaina un poraina zarna.

Zigim jau no bērnības solīja nodot visu saimniecību mantojumā, jo vecākais brālis Jurģis bija izaudzis par tādu pilsētas švītu ar izglītību, darbu ofisā un glaunu automašīnu. Zigis bieži sevi iedomājās par lielsaimnieku esam. Šī sajūta mierināja viņa sirdi un noņēma sāpes no sāpošajām plaukstām un locītavām pēc smagās darba dienas ar vircas bedres tīrīšanu, lauku mēslošanu un traktora remontēšanu. Labi vircotā augsnē aug leknāka zāle, biezāka un sulīgāka, tieši tāda kāda garšoja Gaujai, tieši tāpēc visas šīs pūles bija tā vērtas.

Zigim patika vakaros klausīties veco ļaužu nostāstus par senajiem spēkavīriem. Viņa rados bija daudz tādu, spēcīgu vīriešu ar atvērtu sirdi un noslieci uz alkoholismu. Zigis gan zināja, ka alkoholisms viņam nedraud, viņš nemīlēja ne pašbrūvēto alu, ne kaimiņa tecināto kandžu ne mammas raudzēto brāgu. Zigim garšoja piens.

Pēdējā laikā Zigi arvien biežāk tirdīja doma par to, kā viņš tiks pie sievas. Ar vecākiem un kaimiņiem viņš kautrējās par to runāt un vienīgos padomus viņš saņēma no jaunākā brāļa, pilsētnieciskā švīta. Zigis gan nesaprata Jurģa attieksmi pret sievietēm. Zigis dievināja sievietes, viņš bija no tiem, kuri iemīlas no pirmā acu uzmetiena un uzvedas tikpat truli kā teļš, kurš pirmo reizi izlaists ganībās. Vietējās sievietes, kuru jau tā nebija daudz un visas dzīvoja kilometrus desmit no Zigmāra mājām, baidījās no viņa. Zigim nācās dzirdēt baumas par to, ka viņš ir atpalicis prātiņā. Tas tāpēc, ka Zigis bija liels vīrs ar platiem pleciem, taču labsirdīgu smaigu un lielām, siltām rokām. Un vēl tāpēc, ka Zigis iemīlējās katrā meitenē un nemācēja to lietiņu novest līdz slīpam stāvoklim. Viņš visu atklāti stāstīja par savām jūtām un meitenes no tā baidījās.

Jurģis gan bija savādāka lidojuma cilvēks. Mākslinieks pēc dabas ar tieksmi uz lidošanu. Jurģis stāstīja par to, ka pret sievietēm ir jāizturas slikti un, jo sliktāk izturies, jo vairāk viņas tev līp klāt. Stāstīja, ka sievietēm nedrīkst dāviņāt puķes un necienīgi tās sauca par lakstiem. Stāstīja, ka sievietes mīl ar ausīm un smiekli ir tā īstā atslēga, kas ļauj paplest viņu kājiņas. Zigis neko no tā visa nesaprata.

- Vai tad sievietes nevēlas atzinību un maigumu un uzmanību?

- Nē, Zig, viņas visas ir maukas. Es tev to nopietni saku. Jā, viņas runā par to, ka viņām patīk, ka pret viņām izturas kā pret dāmām, augstdzimušām un glaunām, taču tas viss ir sūds. Nekāda attieksme nelīdzēs, ja tu nedrāzīsi viņu. Un viņas visas grib, lai viņas izdrāž. Un pārējais ir mazsvarīgi. Es tev to nopietni, Zig, klausi bračam.

- Bet.. es nesaprotu, kā tā? Viņas taču ir tik jaukas, skaistas un..

- Maukas viņas ir Zig, maukas, ha ha. Un tas taču nav nekas slikts vai ne? Mēs viņas gribas izdrāzt un viņas grib, lai mēs viņas izdrāžam. Nejūti sadzīvisko harmoniju?

- Nezinu, nezinu..

Zigis nereti krita izmisumā par to, ka viņam tā neveicas ar sievietēm. Īpaši pēc sarunām ar Jurģi. Kā tas baltrocītis ar pļāpīgo muti vispār var dabūt sievieti? Viņš taču pret viņām attiecas kā pret grīdas lupatu, nekādas cieņas. Viņš pat nav kārtīgs vecis, tāda knīpa ar sardeļu pirkstiņiem. Jau no dienas, kad Zigim pirmo reizi sacēlās, viņam bija kauns no tā un kauns no tā ko viņš darīja „lietas labā”. Zigis izmēģināja visa veida onanēšanu, kāda vien iespējama mājas apstākļos. Iezieķēt galu ar cūku taukiem, uzmaukt veikala ķeselīti, bāzt spraugā starp matračiem, berzēt ar delnu locītavām un bāzt sev pirkstu dibenā. Pēc šādām izdarībām Zigis vienmēr raudāja. Raudāja par to, ka viņš ir tik tizls, par to, ka viņš ir liels lempis, idiots, prātiņā atpalikušais un nolādēja sevi, nolādēja un lamāja Dievu par to, ka viņš tam ir piešķīris tādu seksualitāti un nekādu prāta spēju, lai to visu realizētu.

Vienu dienu Zigis dzirdēja kaimiņu nostāstus, ka „Dzirnu” babulis esot pieķēris Leiti drātējam viņas govi. Leitis bija prātīgs vecis ap gadiem 50 un lielu, spīdīgu pliku galvu. Tagad „Dzirnu” gotiņa esot norāvusi pienu un čurājot slīpi. Zigis jau no bērnības draudzējās ar Leiti un nevarēja noticēt šādiem stāstiem. Jā, Leitis mīlēja iedzert un viņam galvā bija plastmasas kauls, kas spieda viņam uz smadzenēm, taču drāzt govi.. nu nē. Nākošājā dienā Zigis pieķēra sevi pie domas, ka viņš nopēta Gaujas dzimumorgānus. Tāda liela, spalvaina un smirdīga peža. Ārprāts. Turklāt, vienmēr sūdaina, jo, katru reizi, kad Gauja dirsa, visi sūdi kā lavīna šļūca gar viņas pežu. Ārprāts. Vakarā Zigis raudāja vēl stiprāk, par to vien, ka viņš uz sekundes simto daļu bija pieļāvis sev šādu domu. Nē, nē, nē!

Jurģis bija stāstījis par to, ka Rīgā varot dabūt prostitūtas. Sievietes par naudu. Zigim jau bija vienalga, pēc notikuma ar Leiti un Gauju viņam jau viss bija vienalga, viņam vajadzēja sievieti. Ātri. Jurģis laipni piedāvāja nedēļu padzīvot pie viņa. Tas bračka tomēr nav tāds pimpļuks!

Zigim trāpījās ļoti izskatīga sieviete, nedaudz vecāka par viņu, taču ar ļoti sievišķigu, stingru augumu un lielām krūtīm, kas spiedās ārā no mežģīnotā krūštura.

- Sauc mani par Žaneti!

- Ļoti patīkami, jaunkundz, mans vārds ir Zigmārs!

Zigmāra mugura bija nostiepusies kā ģitāras stīga, krūtis izspiedušās uz priekšu un loceklis jau bija nodevīgi sacēlies.

- Tavs brālītis teica, ka tev tā būs pirmā reize, pareizi, jaukumiņ?

- J.. j.. jā.

- Neuztraucies, viss būs labi, manu lielo čabulīti, še, ņem dvielīti, ieej dušā.

Zigmārs par nepievērsa uzmanību uz Žanetes „še”. Mamma vienmēr teica, ka „še” var teikt tikai sunim, maizi padodot. Taču Zigim jau bija vienalga, viņš bija gatavs kļūt par jebkuru dzīvnieku kādu Žanete vien vēlētos.

Zigis beidza jau tajā brīdī, kad meitene, nedaudz paberzējoties ar krūtīm pa viņa locekli, mēģināja uzvilkt prezervatīvu. Sēkla izšāvās ārā kā no dārza laistāmās šļūtenes un trāpīja meitenei uz zoda, kakla un krūtīm.

- Ak, kāds tu nepacietīgs mums esi, ha ha. Principā jau man ir samaksāts par tavas jaunavības laupīšanu, kas tikko arī notika, taču tu izskaties lādzīgs zēns, došu tev vēl vienu iespējiņu, ha ha.

Un Zigis izmantoja šo iespēju pēc pilnas programmas, nabaga meitēns elsoja un spiedza un locījās. Zigis bija varens vīrs. Un iznācis varens arī gultā.

Zigis atgriezās mājās kā cits cilvēks. Plati izliektie pleci un platais smaids liecināja par viņa pašpārliecinātību. Pa ceļam uz mājām viņš satika Gunitu, pirmo meiteni, kurai viņš bija atzinies savā mīlestībā.

- Hei, Zig, kur tad tu tā smaidi?

- Čau, Gunča, kā tad tev iet ar to Pēteri, drīz jau bērni būs?

- Nē, Zig, mums tur nekas nesanāca, esmu tagad viena un meklējumos, hi hi.

- Kā tad tu tā? Petjka tak ir brašais vecis, ha ha ha.

- Nu beidz Zig, beidz ņirgāties par mani. Varbūt rīt mēs ar tevi varētu iziet pastaigāties?

- Nu nezinu, Gunč, man ir daudz darāmā pa mājām, lieli plāni, zinies.

- Tu izlem Zig, skaties pats, es rīt tevi gaidīšu ap desmitiem vakarā.

- Tad jau redzēs, tad jau redzēs..

Jā, bļin, Jurģis nav ar pirkstu taisīts, kaut ko saprot no sievišķiem tomēr. Jo tu sliktāk pret viņām, jo viņas vairāk līp tev klāt. Un Zigis, joprojām smaidīdams, turpināja savu ceļu uz mājām. „Es tomēr esmu foršs puika, la la la”.

Pie zemes atgriežoties..

Vakara skriešanas pārņemto ļaužu pūlī atskan dobja skaņa. Ļaudis skrien no darba uz mājām apdarīt savas mazās vajadzības. Kāds skrien uz veikalu, kāds jau no veikala nes smagos iepirkuma maisiņus uz kuriem rotājas zaļi uzraksti par ātrāku maisiņa sadalīšanos. Kāds atskatās dobjās skaņas virzienā, kāds līdzjūtīgi pamāj ar galvu, lielākās ļaužu masas vienaldzīgi paiet garām. Taču neviens nepalīdz. Neviens nepalīdz, neskatoties uz to, ka sārtais šķidrums izplūst pa asfalta spraugām un akmentiņiem, ieņem zemei pietuvinātās formas, atgriežas pie saknēm. Ļaužu kāju nospodrinātie akmentiņi spīd vakara debesu gaismā. Pie sārtās peļķes stāv tikai viens cilvēks ar smēķi zobos. Baltais dūmu mākonis ieskauj viņa skumjas. Cilvēki vienaldzīgi iet garām.

Darba laiks tuvojas nobeigumam. Šodien bija smaga diena, nervoza, stresa pilna un nogurdinoša. Vislielāko nepatiku pret darāmo darbu izraisa blakus strādājošie cilvēki. Kolēģi. Šo vārdu mierīgu sirdi varētu ierindot lamuvārdu neizsmeļamajā vācelītē. Drīz jau viss beigsies. Šīs sejas pazudīs atmiņu dūmakā. Lētais meksikāņu seriāls katru vakaru. Saspringtas intrigas, kas izgaist kā nebijušas laika rituma priekšā. Smadzeņu puļķēšana katru vakaru. Pašam sev. Saskrāpētais trolejbusa lodziņš, roku neskaitāmo pirkstu nospodrinātā naudiņa un nevienmērīgā līgošanās, iekļaujoties pilsētas satiksmē. Mēnešbiļete netiek pirkta principa pēc. Tā vismaz paliek kāda cerība uz to, ka tu neesi tāds pats kā visi šeit līdzās braucošie, kuri ir nolemti noteiktajam sociālajam slānim. Šis ir pagaidu transports, kamēr būs labāk, es neesmu tāds kā citi, man vēl ir cerība. Cerība izdzēš kolēģu sejas vienu pa vienai. Trolejbuss ir kā laika pārcēlājs, vieta, kurā var sagatavoties mājai un aizmirst par pavadīto dienu. Trolejbuss aizved mūs uz citu zemi, citu pasauli ar citām rūpēm. Un jāskatās ir saskrāpētajā logā, pa kuru tu neredzēsi nevienu skaistu meiteni, kuras tev nekad nebūs blakus. Tās ir kā kārdinājums, lai neļautu mums skalot smadzenes. Un mums to tik ļoti vajag.

Līdz algas dienai ir palikušas tikai trīs dienas, ja prātīgi iepirksies, pietiks naudiņas trīs dienu reibonim. Karstvīns. Rokas stiepjas pēc prātīgās dziras, taču ne šovakar. Šovakar nē, šovakar es tā prātīgi bez prātīgās dziras. Karstvīns būs gana labs un lēts. Čukstošie plaukti. Šajos plauktos es orientējos daudz labāk nekā bibliotēkas plauktos. Skatamies uz kasi, koncentrējamies un neklausamies ko čukst prātīgie dzērieni. Kase. Kase. Kase. Zaļais maisiņš, trīs prātīgās devas un nu jau svaigā gaisā un bez piecām minūtēm no grēcīgās svētlaimes. Jāuzpīpē..

Vakara skriešanas pārņemto ļaužu pūlī atskan dobja skaņa. Kāds atskatās dobjās skaņas virzienā, kāds līdzjūtīgi pamāj ar galvu, lielākās ļaužu masas vienaldzīgi paiet garām. Neviens nepalīdz, neskatoties uz to, ka sārtais šķidrums izplūst pa asfalta spraugām un akmentiņiem, ieņem zemei pietuvinātās formas, atgriežas pie saknēm. Ļaužu kāju nospodrinātie akmentiņi spīd vakara debesu gaismā. Pie sārtās peļķes stāv tikai viens cilvēks ar smēķi zobos. Baltais dūmu mākonis ieskauj viņa skumjas. Cilvēki vienaldzīgi iet garām.

 

Ikdienišķs staffs. Par vīriešiem, seksu un lamāšanos (18+)

Ir tādas dienas, kad ņifiga negribas darīt, tas ir, nevar nopietni pastrādāt un atliek tikai tukša muldēšana un retardējoša sapņošana. Arī rakstīt ņihuja negribas. Ir gan domas par kaut ko briesmīgi negatīvu kā iepuvušām ausu ļipiņām zem loga puķu dobē un tā, bet tas pagaidām liekas sūds. Un jā, es lietoju vārdu huj. Lai gan es neesmu latvietis, es tomēr cenšos runāt latviski un arī lietot latviešu lamāšanās analogus, taču huj ir pārāk spēcīgi. Ar to var visu skaidri un gaiši pateikt. Ņihuja, dahuja, pohuj, nahuj, ohujel utt + vēl šo vārdu dažādie jaukie atvasinājumi kā dahuishe, hujushki utt. Lai gan hujushki es jau kādu laiciņu nelietoju, jo manā vokabulārā ir parādījies jauns vārdiņš – skujuški. Divu vārdu apvienojums „skuj” un „huj”, kas nebūt nenozīmē skūt savas mantas. Vienkārši analogs hujushki, tikai tuvāks latvietim.

Par seksu ir sarakstīts tik daudz, ka vemt gribas, taču neskatoties uz to, es arī turpinu cītīgi rakstīt par seksu. Mēģinu savādāk nekā tas vēsturiski ir veidojies, taču ņihuja nesanāk, ko gan tur jaunu tajā puļķēšanās var izdomāt? Par sociālajiem jautājumiem rakstīt negribas, par to jau skaisti raksta un smejas citi, par pilnīgajiem nāvekļiem arī negribas, droši, ka tik labi nesanāks, no IT es nekā nesaprotu, par politiku vispār neko negribu runāt. Nekas cits neatliek, kā rakstīt par seksu, par ko jau viss ir uzrakstīts. Respektīvi, neko jaunu, tikai apmuļļāt cilvēka vulgaris seksu. Ak jā, gribēju piebilst, mani tracina, ka slavenību sekss tiek uztverts ar asākām emocijām nekā kaimiņu žīdiņa sekss ar sētas partizāni Marutu. Atceraties to Veidemanes raidījumu/s? Man bija sekss ar to un šo un tie visi tagad ir baigie zeļļi. Nu un? Ar ko puļķēšanās ar Elitu atšķiras no puļķēšanās ar Marutu? Varas apmātības emocionālais piepildījums? Vareniem cilvēkiem ir labāks sekss? Skujuški. Un visi tie basketbolisti, hokejisti un vispār, visi plašāk pazīstamie cilvēki, kāpēc latvietim vulgaris tik ļoti interesē svešais, populārais un varaskārais sekss? Pašiem ir tik slikts?

Ak jā, tas gan ir jau mans sens atklājums, bet tomēr – Latvijā akūti trūkst normālu veču. Pat ne super maskulīno, vulgāro un spēcīgo vīrišķu kā Grigorijs Lepss, bet vienkārši normālu veču. Paskatamies apkārt, vieni idioti un pediņi. Nē, nopietni, meitenes, ja aizdomāsies, man piekritīs. Trūkst vīriešu, kas uzņemas atbildību, kam netrūkst pamatotas nekaunības un humora izjūtas, trūkst tādu, kuri ar smaidu uz lūpām var meitenei, acīs skatoties, stāstīt kā viņi laizīt viņas vāverīti, ar mēlīti bužinās viņas mīlas graudiņu, kā ļaus viņai apsēsties sev uz sejas vai nākošajā rītā kopā pasmiesies par to, ka nabaga meitēns nevar lāgā paiet, jo sāp kājstarpīte. Pie tam pastāstīt to visu tā, lai meitene paķiķina un aizsapņojas. Un normālu vīriešu trūkst visās vecuma kategorijās. Kamēr jauni – idioti, kad paliek vecāki ir vai nu vēl lielāki idioti, vai nu sapņotāji vai dzērāji. Gan jau kaut ko uz sitiena aizmirsu, bet tas nekas, gan jau, kad izdomāšu kārtējo sūdu ko uzrakstīt.

Karameļu sīrups uz sejas

Pa logu sūcas iekšā svaigais, vēl mitraiss gaiss ko silda rīta saule. Naktī ir pamatīgi lijis, ceriņu ziedi ar lietus lāsēm ir noliekuši galvas un to smarža ir vēl izteiktāka, vēl dzestrāka un patīkamāka. Pa krievu radio skan dziesma, liriska, par mīlestību. „Ļauj man pateikt cik ļoti Tevi mīlu, kaut vai šajā dziesmā, kaut vai tikai šajos vārdos, lauj man pateikt..”. Es zinu, ka Tev vārdi nenozīmē neko daudz, es zinu, ka Tev vajag manu rīcību, taču arī es gribu pateikt, ka es Tevi mīlu. Jā, es neprotu, nemāku, nevaru to pierādīt darbos, taču es gribu Tev to pateikt, kaut vai tikai pateikt, jo Tev tas ir jāzin. Tas otrs.. viņš Tev neko nespēs sniegt. Jā, viņš būs Tev blakus un Tev būs tik ļoti nepieciešamā piederības sajūta, taču.. viņš Tevi nemīlēs tā kā es. Un vispār, kas tā par huiņu ar to piederības sajūtu? Kāpēc Tev to vajag? Cilvēks taču ir viens un pašpietiekams, attiecībās nav jāmeklē kompensācija, attiecībām ir jāplūst tikai tāpēc, ka abi to vēlas. Tā nav vairošanās pamatfunkciju piepildījums, kaut gan, ai, ko Tu, duročka saproti.

-         Čau! Jā, jā, es būšu mājās ap 22:00, jā, sēdies tramvajā un brauc līdz Buļļu ielai, jā, es Tevi sagaidīšu.

Pizdec, atkal viņa atbrauks un paliks pa nakti. Man nepatīk, ja meitenes paliek pa nakti, no rītiem viņas vairs neizskatās tādas ar kādām gribētos pārgulēt, nebūt ne seksīgi izspūrušas, acis apsārtušas, iesvīdušas un no mutes smakojošas. To huiņu jau rāda tikai TV, ka no rītiem var tā skaisti sabučoties, kā tad, rīta skūpsts un desmit minūšu vēmiens tualetē. www.ladylux.lv jāskatās tāda lētāka un tuvāk mājām. Tā, tā, tā, reku būs, derēs, Ls 30, adekvāti.

-         Labdien, man šovakar vajadzētu meiteni, jā, jā, uz septiņiem derēs, jā. Kur tieši jūs atrodaties? Jā, labi, atā.

Durvju kods, ceturtais stāvs, pa labi. Tādu ūķi es vēl sen nebiju redzējis. Caur atvērtajām durvīm plūda sen mazgātu drēbju, alkohola un cigarešu smārds. Uz preskartona uzklātais linolejs pamatīgi izdilis, čīkstošā grīda pavada mani ik uz soļa. Aiz durvīm pa kreisi var dzirdēt cilvēku sarunas un sieviešu smieklus. Dzeršana. Arī „vakara princese” ir manāmi iereibusi un smaidīdama aicina nākošajā istabā, pa labi. Viņas vīrs esot invalīds, tāpēc nestrādā, bet bērns uz skolu jāsūta un jābaro. Taču es esmu jauks puisis, ar mani būs patīkami. Tā neko situācija, sievišķis ap 30-35.gadiem, dzemdējusi un no alkohola un cigaretēm nedaudz apvītusi un vīrs dzer blakus istabā. Nē, tik slikti nemaz neizskatījās, ļumīgā pakaļa un maigā, nokarenā āda, kas izskatījās kā sveša ir patīkama uz tausti, tas ir, ja neskatās. Padzīvojis sievišķis celofānā, tāda doma man lika pasmaidīt. Jā, es vēl nekad nebiju drāzis neko tādu, absurds, mani pēc tam, noteikti, mocīs sirdsapziņa, taču no otras puses, tas noteikti ir jautri. „Māmiņa” ar prefesionālu žestu noslauka savu sažuvušo plūmīti, iesmērē lubrikantu un sēžas virsū. Es nevaru nesmieties, viņas plakanās krūtis lēkā kā divi nolaisti baloni, jā, tieši tā, gaisu līdz pusei izlaidušie baloni, gluži kā Viņa man dāvināja manā dzimšanas dienā. Pretīgums, sentiments un smieklu lēkme. Ls 30 un varam doties tālāk.

-         Sveiciens invalīdiem! Ha ha.

Un nafigam es to darīju, nafig man vajadzēja ar to.. kuci, izvirtulis, bļe, un nauda pa pipelēm. Nu nekas, otrais koks ir garāks, tas ir, ilgāks, būs manai mīļotajai prieks un laime, jā.

-         Jā, nu čaviņas, mazā, jā, nu es te pa rajonu vazājos apkārt, man vēl laiciņš ir līdz desmitiem, moš iznāksi ārā, pastaigāsimies?

Gara, slaida blondīne ar tik mīkstiem matiem kā nevienai, tikai vot jājās apkārt kā traka, pagājušo reizi viņa jau nedēļu pēc manis bija ar kādu citu un jau atkal meklēja lielo mīlestību, meklēja kādu, kurš viņai piederēs. Atkal jau tā jobanā piederība, tfu.

-         Tu taču zini, mazā, ka es ar tevi nevaru būt kopā tā pavisam, es neesmu tāds un es neesmu tas ko tev pašai vajag. Jā, mums ir lielisks sekss un tas, pavisam noteikti, ir labākais sekss kas man jebkad ir bijis un būs. Jā, jā, es zinu, tas ir tikai sekss, bet nevar noliegt, kas tas ir daudz, ļoti daudz. Izcils sekss paceļ to citā līmenī, tas kļūst mentāls un emocionāls, kārtīgs kniebiens ir kā mīlestība, es arī tevi mīlu tādā, varbūt izvitušā un savādā veidā, taču mīlu.

Viņa vienmēr ir fantastiski garšojusi. Viņas maigā vāverīte vienmēr ir tīra, smaržojoša un viņa pati garšo pēc karameļu sīrupa burciņās. Karameļu sīrups ar saldējumu man vienmēr atgādina par viņu, garda, smaržīga, taču ar ledus aukstu sirdi. Es ar savām lūpām jutu, ka viņai ir neērti, dzelkšņi krūmājā koda mugurā, taču viņa to izbaudīja, viņa izbaudīja un es laizīju, skūpstīju spēlējos ar viņas jūtīgo kamoliņu ar degunu. Mana seja nu arī smaržoja pēc karameļu sīrupa, viņa stenēja un spieda mani sevī iekšā arvien dziļāk. Lai arī man nekad nav bijušas problēmas ar garumu, ar šo meiteni es jutos maziņš. Viņai bija nepieciešami vēl centimetri desmit. Un es grūdu, grūdi cik dziļi varēju, grūdu, grozīju un cilāju. Viņas mazie krūšu kamolīši gandrīz nelēkāja, viņai bija maziņas un ļoti tvirtas krūtis. Un maigie, vienmēr pēc jasmīniem smaržojošie mati. Tāda smaržīga meitene, bļin. Žēl, ka tu, sterva, mani atkal ar kaut ko aplipināsi, bet nu pohuj, gan jau es kaut kā, dzīvojam taču tikai vienu reizi, un kur tu vēl atradīsi tādu meiteni, kurai petene smaržo pēc sīrupa!?

Man vēl bija palikusi stunda līdz atbrauks Viņa. Mana burvīgā meitene ar palaidnīgas kaķenes skatienu. Jānopērk rieksti, lai vismaz kaut cik stāv. Galvenais jau piecelt, tālāk uz trešo koku būs pavisam labi, dabūšu pasvīst. Bet varbūt nemaz nedrāzt viņu, parunāt par jauko un gaišo, uzrakstīt viņai kādu dzejolīti, noskaitīt, iedegt sveces, galu galā, varbūt tomēr, beidzot, atzīties mīlestībā? Nē, ņihuja nesanāks, šī jau atkal gribēs mīcīties pa gultu un visi mani romantiskie nolūki atkal izkaltīs netīrajos palagos. Stervozā mauka, ha ha, bet tomēr, es taču viņu mīlu. Varbūt, varbūt atzīties viņai savās jūtās esot viņā iekšā un skatoties viņai acīs? Tas būtu feini. Jā.

Tu taču zini, manu mazulīt, ka tu esi mans zieds, mans prieks un mana saule, es tev nekad nedarītu pāri, es nekad nedarītu Tev neko tādu ko Tu pati negribētu. Jā, esmu maukuris, jāklis un izlaidies teļš, taču Tu, tieši Tu vari mani atgriezt atpakaļ dzīvē, Tavas maigās rokas pieglauž mani Tev klāt un man neko vairāk nevajag. Viss pārējais ir sīkums, niecība, lielceļa putekļi. Es atzīstu, ka biju nevērīgs un vēlāk uzmācīgs, jā, tas biju es, kurš sēdēja zem Tava loga mašīnā un gaidīja, kad varēs ieraudzīt Tevi. Es zinu, es visu zinu, es nevarēju valdīties, man vajadzēja Tevi redzēt, man vajadzēja kārtējo devu dzīves ko nīdēt vienatnē ar glāzi rokās. Tavas rokas, Tava elpa, Tavs apmierinātais kunkstiens zem manis, man to vajag, man to visu vajag, saproti, manu mazulīt, es Tevi mīlu, patiesi un no sirds, lūdzu, esi, tikai esi man līdzās, lūdzu!

Pa logu sūcas iekšā svaigais, vēl mitraiss gaiss ko silda rīta saule. Naktī ir pamatīgi lijis, ceriņu ziedi ar lietus lāsēm ir noliekuši galvas un to smarža ir vēl izteiktāka, vēl dzestrāka un patīkamāka. Pa krievu radio skan dziesma, liriska, par mīlestību. „Ļauj man pateikt cik ļoti Tevi mīlu, kaut vai šajā dziesmā, kaut vai tikai šajos vārdos, lauj man pateikt..” Apziņa aiztumšojas, vemšanas refleksi nestrādā, Tu mani sagriez, sagriez manu ādu mazās strēmelēs, pagrabā, Tu smaidi. Kuņģis raustās un asinīs pulsē tas par ko Tu mani uzskati. Es nevaru Tevi apstrīdēt, jā, es esmu sūda inde un spēlējos ar cilvēkiem kā ar rotaļu klucīšiem, taču Tu, ar Tevi bija savādāk, Tevi es mīlēju. Kas mani nodeva, vai prezervatīva smaka vai tomēr blondīne uz manas sejas? Tu taču zini, ka tas viss nebija nopietni. Un Tev jau arī ir tas, cits, kuram Tu vari piederēt un atdoties pilnībā. Tā Tu pati teici. Tad kāpēc, Tu, mana mazā, mīļā mauciņa tā darīji? Bet Tu drīksti, tikai Tu, drīksti. Tikai ļauj man vēl pateikt, kaut vai tikai vārdos...