Mīļā dienasgrāmata, tu esi mana vienīgā, kas uzklausa

Ceturtdiena, 2009.gada 12.februāris

 

            Mīļā dienasgrāmata, es esmu pateicīgs par katru dienu ko es nostrādāju šajā sporta klubā, es varu veiksmīgi apvienot darbu ar mācībām, varu vakaros, kamēr priekšniecība neredz, nodarboties ar savu ķermeni, pilnveidot to.. Varu arī pamācīt jaunajiem cilvēkiem ar ko sākt, kā darīt, kā pareizi cilāt svarus, iesildīties, kādā secībā un ko celt. Man ļoti labi padodas pamācīt, es neesmu uzbāzīgs, labi runāju un varu arī praktiski parādīt kas un kā jādara. Jaunie brīnās, ka es tik viegli demonstrēju ar tik lieliem svariem. Man patīk kā mani apbrīno, jo tas ko esmu sasniedzis ir ilgu gadu darba rezultāti. Esmu apmierināts, ļoti.

 

Otrdiena, 2009.gada 17.marts

 

            Mīļā dienasgrāmata, es iepriekšējā reizē aizmirsu Tev pieminēt šo to par meitenēm. Sporta zālē es meitenēm esmu treneris, draugs, viņas nebaidās no manis, labprāt uzklausa un neiebilst pret to, ka es viņas nedaudz paglaudu. Ne jau uzbāzīgi, bet tā, nobraucu ar plaukstu pa muguru, lai jūt, ka tā ir jātur taisna, noglaudu kāju, lai parādītu kādā izliekumā tai ir jāatrodas, varu paturēt  roku uz dibena, lai parādītu, ka, izpildot šo vingrinājumu, dibens ir sasprindzis un tas meitenēm esos svarīgi. Lai dibens būtu skaists. Un, mīļā dienasgrāmata, šeit ļoti daudzām meitenēm ir skaisti dibeni. Ļoti.

 

Otrdiena, 2009.gada 14.aprīlis

 

            Mīļā dienasgrāmata, es, laikam, neesmu gluži vesels. Es sāku redzēt visas savas meitenes kailas. Es nevaru savaldīties, meitenes ir iesvīdušas, es sajūtu viņu smaržu, sajūtu viņu vagīnas, tās visas tik jauki un dabīgi smaržo, nav nekādu dezodorantu, tikai pirmatnējā iekāre, mani hormoni plosās kā nezvēram, es cenšos trenēties divas reizes biežāk un aizrautīgāk, bet nekas nelīdz, kā es pieskaros meitenei, tā man stāv. Es esmu nopircis cieši pigulošos sporta apakšbikses, lai meitenes neredz kā man stāv. Un stāv man ļoti, ļoti ilgi un stipri, arī treniņu laikā stāv. Ja godīgi, tad man stāv arī tad, kad meiteņu nav. Jau ieejot no rīta tukšajā sporta zālē es sajūtu sviedru un metāla smaržu un tas viss man asociējas ar viņu vagīnām un iesvīdušajām padusēm. Es, laikam, esmu traks.

 

Trešdiena, 2009.gada 20.aprīlis

 

            Mīļā dienasgrāmata, es sev iegādājos gumijas vagīnu. Gribēju pirkt visu gumijas sievieti, bet.. mēneša beigas. Taču esmu apmierināts, tā vibrē un ir patīkama uz tausti. Vienīgi jātīra bieži. Tas tāpēc, ka lietoju bieži. Pēc kārtīgas vibrācijas kluba tualetē man vismaz kādu pusstundu nestāv, tas ir glābiņš. Iegādāties gan bija grūtības, nepatīk man tie seksšopi. Turklāt tur satiku vienu savu trenējamo, viņa tā jocīgi skatījās uz mani. Aizdomīgi.

 

Trešdiena, 2009.gada 06.maijs

 

            Mīļā dienasgrāmata, atceries es Tev rakstīju par to meiteni seksšopā? Viņa tagad visu laiku man smaida un pat pieskaras. Vienu dienu tā interesanti pajokoja vai mani muskuļi arī ir no silikona kā tā vagīna ko es nopirku. Ha ha. Es viņai parādīju savas krūtis un bicepsu un viņa pārliecinājās, ka es esmu īsts vecis. Es, laikam, viņai patīku.

 

Piektdiena, 2009.gada 22.maijs

 

            Mīļā dienasgrāmata, es šodien izmetu ārā to sasodīto vagīnu. Nesapratu, kas man kaitēja, es taču esmu normāls vecis un varu dabūt arī normālu sievieti. Turklāt skaists vecis. Tā meitene solīja brīvdienās satikties ar mani, tāpēc jau es arī izmetu to vagīnu, sakārtoju māju, noslaucīju putekļus, nopirku svecīti un bezalkoholisko aliņu. Alkoholu man nedrīkst, savādāk reļjefs pazudīs. Man patīk tā meitene. Ļoti.

 

Pirmdiena, 2009.gada 25.maijā

 

            Bļedj. Viņa tikai smējās par mani. Neatnāca. Stulbais sievišķis. Un to.. vagīnu jau aizveda. Bļedj. Kā es tagad strādāšu?

Melnā diēta esot populāra

Jāņa draudzene esot ieteikusi viņam ievērot diētu, pārāk resns esot palicis. Biedēja ar spoguļslimību un pat piedraudēja ar aiziešanu, ja mēneša laikā viņš nenometīs vismaz piecus kilogramus. Jāpiebilst, ka Jāņa Līze ir tāda, dēļ kuras var iemācīties smilkstēt uz mēnesi, sēžot bērnu smilšu kastē uz kaķa izkārnījumiem. Nedēļām. Līze esot ilgi rakņājusies interneta plašumos un meklējusi piemērotāko diētu Jānim. Pārsvarā jau tās visas ir vai nu šķidrumu izdzenošās, pēc kurām organisms zaudē svaru uz zaudētā šķidruma rēķina, bet pēc tam visu atgūst, vai nu kunģa izmēra samazinošās, kad var ēst arī treknus un ogļhidrātiem bagātus ēdienus, bet noteiktās kategorijās un kombinācijās. Vienu dienu vārītu olu ar apelsīnu, otrā vārītu teļa gaļu ar tomātu, trešā tikai zaļumus. Taču Līze nav no tām čaklākajām meitenēm, viņa nav no – pie plīts stāvētājām, iepirkšanās speciālistēm vai trauku mazgātājām ar lielām, pienainām krūtīm. Nebūt nē. Tieši tāpēc viņa Jancim ieteica tā saucamo melno diētu.

Arī Jancim nebija iebildumu pret šādu diētu, vienkārši bija jāaizmirst par baltmaizi, kuru viņš jau tā neēda, jo bija iespaidojies no Beņa, jāaizmirst par banāniem, kas vispār ir speķis augļu valstībā, jāaizmirst par cukuriem un vispār, jāatcerās tikai viena, svarīgā lieta – jāēd ir tikai tas, kas ir melns. Tumšie graudaugi, rupjmaize. Būtībā tas arī viss, ja vēl piepluso vistas filejas, protams, vārītas. Kā arī nedrīkst aizmirst par sportiņu. Un tā mēnesi.

 

-         Labdien jaunskungs, kā jums klājas?

-         Čau. Kā tev iet ar diētu?

-         Zini, tā neko, sākumā ir tā grūtāk, bet pēc tam jau pierod, vēders vairs neburkšķ.. Tā kā var teikt, ka viss ir štokos.

-         Jā, būtu man tavs gribasspēks.

-         Atceries es tev stāstīju par mūsu jauno un burvīgi jauko sekretārīti? Viņa bažījās, ka es kļūstot mazāks, viņa koķetē ar mani un saka, ka viņai patīk lieli vīrieši, smieklīgi, ne?

Līze mājās kļuva arvien atturīgāka un klusāka, biežāk aizsapņojās un varēja stundām ilgi skatīties ārā pa logu. Jānis, nabags, domāja, ka tas viss dēļ tā, ka viņam vēl nebija izdevies atbrīvoties no sava treknā vēdera. Ja agrāk Janka to rotaļīgi sauca par puncīti, tad tagad viņš jau sāka to neieredzēt. Viņš, ne tikai ieturēja melno diētu, bet pamanījās dienām nedzert vispār un skriet katru dienu. Jau pēc pāris nedēļām tādas sevis šaustīšanas Jānim zem acīm bija uzmetušies melni loki, viņš izskatījās novārdzis un slimīgs, taču nešķīstā tauku riepa tā nekur arī nepazuda. Viņš to masēja ar trenažieri „taurenis”, knieba ar nagiem un sita sev pa vēderu ar asarām acīs.

            Nodarbinot sevi ar fiziskām un morālām aktivitātēm, Jānis pat nepamanīja, ka viņa mīļotā Līzīte arvien vēlāk ierodas mājās un nebūt neatbalsta Jāni. Viņš pat aizmirsa, ka tā bija Līzītes ideja ar kuru viņš tik ļoti bija pārņemts.

 

-         Vecīt, atbrauc, lūdzu, man ļoti vajag! Ļoti!

 

Jānis mani savādāk pā par jaunskungu nebija saucis nekad. Es nobrīnījos un izsaucu taksi. Tas ko es ieraudzīju mani pārsteidza – Jānis sēdēja stūrī, dzēra šņabi no pudeles un ēda siļķi, kas tecēja pa viņa izkāmējušiem vaigiem, uzkoda sarkano sīpolu, negrieztu, ar zobiem iekožoties tajā kā saldā ābolā. Blakus burciņā stāvēja kausētie tauki ar tajā iespraustu ēdamkaroti. Jāņa melnās bikses bija nosmērētas ar šokolādes saldējumu un apkārt gulēja vairākas tukšās saldējuma kastītes.

-         Tā kuce, iedomājies, tā kuce aizgāja! Aizgāja pie sava sporta trenera, mauka! Viņam uz vēdera esot kubiciņi. Kādi, nahuj kubiciņi?

-         Janci, Janci, ko tu trako, viss tak labi! Neēd tik daudz, tavs organisms nav pieradis pie tāda, tev būs slikti..

Līze izskatījās vēl skaistāka kā jebkad. Viņa lidinājās apkārt pa istabu ar smaidu sejā un mēģināja savākt visas savas mantas. Ķemmi, rullīšus, šķērītes, kastītes ar lūpu krāsām, auskarus.. Tas viss ar lielu nevērības daļu tika samests lielajā melnajā sporta somā.

-         Jančuk, neuztraucies, viss būs labi, nepārdzīvo, tā tu patiksi savai sekretārei, domā par to no gaišās puses!

-         Līz, paklausies, Līz!

-         Nu?

-         Džims man teica, ka tu esi mauka!

-         Ha ha ha, kāds tu man tomēr esi bumbulītis, pumpuriņš mans.

Jānis bija pārstājis ēst un piecēlās kājās. Viņa augums izskatījās smieklīgi, notievējušās rokas, izkaltušie pleci, iekrutušie vaigi un liela, pieēsta bumba vēdera vietā. Jānis piestreipuļojā klāt un sāk vemt sporta somā, kurā Līze jau bija savākusi gandrīz visas savas mantas. Jānis vēma aizrautīgi un sāpīgi. Viss kuņģa saturs lielā, resnā strūklā plūda somā un visapkārt tai. Maize, siļķes, dzeltena lipīga masa. Jānim pāri vaigiem ritēja sāpju asaras, siekalas un puņķi savijās uz viņa sejas, bet Jānis smējās:

-         Ha ha, kuce, paņem šo arī, būs daļiņa no manis, varēsi pabarot to savu sportisko ākstu, ha ha, kuce!

 

Tālajā 1998.gadā saņēmu šādu e-pastu.

Vakar Viņš man piezvana (es sēžu lekcijā), saka, lai es minot cik viņš ir dabujis kursa darbā. Es saku – 8, Viņš saka, ka nē, gaida, ka es prasīšu – 9? Es, protams, saku – nu, cik tad? Viņš lepni izdveš – dēviņi. Es viņam saku wow, tad jau šodien jātaisa salūts. Tas lupiznis man saka: „Ar kuru, tas, lai to salūtu taisa?” Es saprotu kadu salūtu neķītrais ložmeteinieks domā un saku, ka tas jau gan ir vienalga. Viņš kunkst: „Tā pirmkursniece man nedod!” Es gandrīz novēlos no krēsla, taču savācos un saku – ņem viņu ar varu! Viņš atbild, ka viņam tā nepatīkot. Viņam tas nepatīkot! Ha ha ha ha, varētu padomāt it kā viņš ko tādu regulāri praktizētu, un atzītos, ka nē, tomēr tas viņam nepatīk. Smieklīgais skudrulāča krāniņš.

            Šodien no rīta viņu sastopu, šis man sāk stāstīt, ka vakar sūtījis pirmkursniecei īsziņu, vai kur nevarētu aiziet? Šī, protams, atbild, ka jāmācās. Tad viņš sūta saniknotu īsziņu: „Kas, es tev nepatīku, ka tu ar mani pat tējiņu nevari aiziet iedzert?”. Pēc minūtes atnākot atbilde, kuru viņā man, protams, ar triumfiālu grimasi trulajā ģīmī rāda, tipa, ka viņš ahujenna noārdījies. Mēģināšu citēt šo īsziņu, kas viņu pacēla spārnos:

            „Tiekamies rīt divpadsmitos Universitātes garderobē, parunāsim par „tējiņas” dzeršanu”.

Manuprāt, ir skaidrs, ka šādā tikšanās reizē viņa viņam, labākajā gadījumā, pateiks – Labāk paliksim draugi!

            Tālāko gaitu varu atšifrēt no Kristīnes teiktā. Pirms divpadsmitiem viņš pielien pie Kristīnes un prasa vai viņš labi izskatoties? Kristīne aizsedz muti ar lapiņu, lai neredzētu, ka viņa ņirdz un atbild, ka jā, superīgi, vienkārši fantastiski. Šīs apmierināti plivina savas krēpes, krata galvu un kurkst – Jā, jā!  Tad viņš aiznesas un pēc pāris minūtēm atgriežas ar sarkanu rozi. Nākamā aina norisinās garderobē. Viņš pienesas pie pie tās džuzes un iespiež viņai rokās rozi. Jau ieraugot viņu tivojamies, džuzes seja izskatās kā četrdesmit grādu salā izdirsta jāņoga. Pēc tam viņi kaut kur aiziet.

            Pēcpusdienā viņam zvanu un prasu: „Cik koki?” Šis neizklausās triumfiāls un saka, kad satiksimies Universitātē, parunāsim. Tātad rīt es uzzināšu viņa izskaistinātu versiju tam, kā viņš tika ārdīts, un sekojoši varēšu modelēt reālo notikumu attīstību.

            L.

 

Nocollēju žubi

-         Es te tādu meiteni sev nocopēju, baigā svilpaste, tumšmate, trīs kursus zemāk par mani mācās, baigi labā beibe!

-         Vau, forši, kā tad tu tā, kur un kā?

-         Viņa ir draudzene vienai manai kursa biedrenei, un es viņai savus vecos darbus atdevu un pierakstus kā arī sarunājām, ka es viņu bez maksas konsultēšu mācību jautājumos, forši ne?

-         Jā, nu baigas ziķeris tu esi.. redzi, man tādu meiteni nesanāktu nocopēt, man nav ne darbu ne pierakstu, nekā, tā kā – turies!

 

 

-         Dzirdēji, ka tas mudaks esot pie beibes ticis?

-         Ko tu muldi, kas, Viņš?

-         Nu ja, esot pat pieteicies konsultēt viņu mācību jautājumos, ha ha!

-         Skaidrs, tas pīslis jau savādāk veceni nemaz nevar dabūt, nav jau nemaz zvanīts, ka arī šo viņš dabūs, droši vien izies tāpat kā ar iepriekšējo, kad visa universitāte smējās par Viņu..

 

 

-         Čau, kur tad tu tā pazudis biji, pat lekcijās tevi neredzēju?

-         Jā, nu tā sanāca, es ar to tumšmati vazājos pa pilsētu, atceries? Uz muzeju šodien aizvedu, tur labā izstāde par brazīliešu kaujas mākslu, bai labā deja.

-         Ja ja, kā tad nu es neatcerēšos!? Kā tev vispār iet ar viņu, esi jau nolicis viņu slīpi?

-         Nē, zini, nesanāk, nav man tā laika, jāmācās, un arī nav tā īsti kur, zini, es tak īrēju istabiņu pie tā onkas, meiteni neatvedīsi..

-         Jā, nu baigi čābīgi tev iet, bet nu, gan jau kaut ko izdomāsi, viss būs štokos!

 

 

-         Viņš joprojām ir ar to meitieti, es vakar redzēju kā šie parciņā pastaigājas rokās saķērušies, nezini, viņiem tas tā jau nopietni vai? Es brīnos..

-         Nē, tas pīslis nevar viņu ievilkt gultā, ha ha, tikai pastaigājas un viss, ha ha..

-         Nē, nu tas ir pizdec, cik viņš jau vazājas ap to skuķi, kādu pusgadu? Ha ha! Tagad jau, lai nocopētu skuķi vajag tikai atrast vietu un vienu Kagora pudeli, ha ha, pīslis tāds!

-         Jā, bļin, Viņš ir pamatīgs lūzeris.

 

 

-         Tu mani padari pilnīgi traku, lai kur es ietu, man priekšā ir tava smarža, katru rītu es redzu sev vēlamo, ka tavi mati guļ uz manām krūtīm, es nevaru pastrādāt, es to vien daru kā domāju par tevi un tikai tavos spēkos ir to izbeigt, izglāb mani, lūdzu!

-         Es nezinu, es negribu sāpināt Viņu, Viņš ir mīļš..

-         Viņam par to nekas nav jāzina, dari to, ko gribu tu patu, mazulīt, ieklausies savā jaukajā sirsniņā.. varbūt iedzeram, lai nesanāk tik liela gruzīšanās.

-         He he, Kagors?

-         Jā, bet tas ir īstais, man paziņa no ārzemēm atveda.

-         Nu labi..

 

 

-         Mons, vecīt! Klau, bet es tomēr paņēmu priekšā to Viņa draudzeni, iedomājies, jau otrajā randiņā, ha ha, tāds prikols bļin, a šis jau vairāk kā pusgadu vazājas ar viņu un nekāda tolka bļin, ha ha!

-         Es rēcu, tu esi reāls vecis, normāls zvērs, nekādas sirdsapziņas, monstrs, malacis, ha ha!

 

 

-         Sveiks, kā tev iet, kāpēc tāds saskumis, kas noticis?

-         Atceries to tumšmataino meiteni?

-         Nu?

-         Es uzzināju kāpēc viņa negribēja ar mani pārgulēt..

-         Kāpēc tad? Viņai kāds cits un viņa tevi tikai izmantoja? Jā, bļin, tādas ir tās stervas, bļin.

-         Nē, viņai ir gonoreja un viņa negribēja mani aplipināt un arī atzīties baidījās, baidījās, ka es nesapratīšu.

-         Bļādj!

 

Filosofiskā atklāsme tualetē?

Ir pienācis laiks kārtējo reizi parakņāties savā apziņā/zemapziņā. Šoreiz ne tajā zemapziņā par ko bija tik pareizi pārliecināts tēvocis Freids, šoreiz nedaudz sadzīviskāk un vispārīgāk.

            Šodien pēcpusdienā man tualetē pazuda esības apziņa. Tās globālās, fiziskās, taustāmās esības apziņa. Uz mirkli, burtiski uz dažām sekundēm, un tas bija biedējoši. Mani vienmēr ir pavadījusi sajūta, ka es zinu kur es dotajā brīdī atrodos, jo es atceros to, ka es šeit esmu bijis, ko esmu redzējis vai ko esmu redzējis atnākot līdz šai konkrētajai vietai. Respektīvi, ja es izeju cauri automašīnu stāvvietai, tad es varu nosaukt aptuveni 90% mašīnu, kas atradās šajā stāvvietā, respektīvi, skatoties uz priekšu, es redzu arī to, kas bija aizmugurē. Tā ir apziņa, ka tu fiziski esi šeit, tāpat kā tās mašīnas, šeit, tagad un reāli taustāmajā telpā. Taču tur, tualetē, es pasēdēju uz poda, nolaidu ūdeni, paberzēju podu ar birstīti, nomazgāju rokas, seju un paskatījos spogulī.

            Nebija nekāda klikšķa kā cilvēkiem, kuri runā par atklāsmēm, es vienkārši pacēlu acis pretī spogulim un man nebija sajūtas, ka es šeit esmu, es vairs nezināju kā es šeit esmu ticis un kur man ir jāiet, nejutu, ka aiz durvīm ir koridoris, nejutu, ka pie kreisās kājas ir pods, pie labās rokas ir papīra dvielīši un šķidrās ziepes. Tagad es apdomāju savas sajūtas un man šķiet, ka tajā īsajā brīdī es pats biju tā izlietne, tie papīra dvielīšu, tās šķidrās ziepes, tas ūdens podā, tas krāns un tās flīzes visapkārt uz sienām. (Tagad izlaižam to daļu, ka es jutos kā krāns) Es vienā brīdī fiziski atrados konkrētajā telpā, bet tajā pašā brīdī es viss biju kā šī viena telpa. Vienīgi acis un spogulis izkrīt no visa stāstāmā. Acis bija acis un es skatījos savās acīs spogulī. Nereāla vīzija, acis karājas gaisā, kas esmu arī es pats un skatās spogulī, kurā arī esmu es gan kā acis gan kā gaiss un flīzes.

            Vai tā bija kaut kāda jauna vieduma izpausme? Janka teica, ka es bezbēdnīgi apzinājos pats sevi.. beidzot. Tāda sajūta esot fantastiska, tiešais savienojums ar kosmosu sevis apzināšanā, tāpat kā pohas, tikai tur nav tik izteikta tā apziņa, drīzāk otrādi, tur ir harmoniskā saplūšana ar apkārtējo. Tātad, tad apkārtējais ir, ja ir ar ko saplūst. Bet tagad nebija apkārtējā, biju tikai es, kas bija arī viss apkārtējais. Biedējoši, ceru, ka tas vairs neatkārtosies, pietiks man ar manu paģiraini kosmisko informācijas plūsmu.

Uzrāvies, mazais?

Jau trīspadsmit gadu vecumā es sajutu, ka esmu savādāks nekā citi sētas bērni. Kā jau visi tādā vecumā, arī es tiku raustīts aiz matiem un iekaustīts no vecāko puišu puses, taču es nekad par to neraudāju. Bērni uzskatīja mani par savādnieku, jo es vienmēr smaidīju, kad man vajadzēja raudāt. Vēlāk no manis arī baidījās, jo es nekad neizvairījos no kautiņa, pat meklēju kašķi, lai dabūtu pa seju. Un, protams, ar smaidu uz lūpām. Tas arī bija tas laiks, kad es sāku iepazīt savu ķermeni un masturbēju uz žurnāliem ko atradu vecāku slēptajās atvilknēs. Vienu dienu tētis mani pieķēra, novilka savu dubulto ādas siksnu un sita, sita visur, pa seju, pa rokām, pa muguru.. un, jo vairāk viņš mani slānīja, jo stingrāk man stāvēja. Kad tētis aizgāja prom un aiz sevis aizcirta durvis, es turpināju dročīt, man bira asaras, no neskaitāmām rētām sūcās asinis, bet es nevarēju apstāties, asinis uz locekļa izskatījās iederīgas, lipīgā, siltā un staipīgā masa tikai pastiprināja to baudu, kad es beidzu. Vecāki par šo notiku nekad ar mani nerunāja, taču es biju nobijies no sevis. Nobijies un laimīgs. Tie bija laiki, kad trūka informācijas par šādām lietām, nebija google’s, kur pameklēt informāciju, tāpēc es slēpu savu aizraušanos.

Apsiet ar lakatu olas līdz brīdim, kamēr olas un locekļa galviņa kļūst zila, iekarināt veļas žāvējamos knaģus degunā, uz ausu ļipiņām, sakniedēt kopā priekšādiņu un slidināt līko pa sauju. Kad es sāku smēķēt, es dzēsu izsmēķus uz sevis, uz rokām un zem olām. Arī tad, kad es sāku gulēt ar meitenēm, es strinšķināju sev pie dibena paštaisītu elektrisku sūdiņu ko pagatavoju no elektriskajām šķiltavām.

Vislielākā izklaide bija dabūt gultā kādu bezmiesisku meiteni, kura līdzinātos Rozamundes Pilčeres stāstu varonēm. Staltu bezemociju meiteni ar granīta seju un pie krūtīm piespraustu kameju, kura visas dzīves problēmas pārdzīvo stoiciskā mierā un augstmanīgā vienaldzībā. Rotaļājoties panākt, lai meitene ir augšā un tad sākt: Bļā, tu smirdi, tu neesi nekas vairāk kā netīra mauka, tava starpene smird pēc puvekļiem, tu esi nekam nederīgs gaļas blāķis, ha ha! Galvenais bija noturēt meiteni uz sevis vismaz pusminūti. Sitieni pa seju, skrāpēšana un mežonīgā dīdīšanās, lai tiktu prom. Sāpes kā elektrisks lādiņš virzās uz smadzenēm un kairina visas baudas zonas. Ā, jā, kuce, sit mani, sit, ha ha! Tas viss nereti beidzās ar lieliem skandāliem, kuru laikā es izlikos par beigtu, kā nekā šādu meiteņu vecāki nereti sevi uzskata par ietekmīgiem pišļiem.

Tieši tāds plāns man bija arī attiecībā uz Lauru, viņa man riebās jau no tās reizes, kad es viņu tikai ieraudzīju. Deguns gaisā, perfektais matu sakārtojums kā tām kucēm no glancētajiem porno žurnāliem, izteikta seksualitāte apģērbā un pilnīga nepieejamība. Brīdī, kad es sāku bļaut uz viņu, Laura sagrāba mani aiz olām ar vienu roku un ar otru ar kulaku krāmēja man tieši pa degunu, pa aci, pa žokli un smējās.. smējās un turpināja savu nāves pavēlnieces frekvencionālo deju. Asinis no deguna plūda mutē un es tā arī gulēju tur ar izbolītām acīm un gārdzoši burbuļojošu skaņu mutē. Laura sāka mani žņaugs un attālinājās kopā ar izteikti vīrišķīgiem smiekliem, līdz pilnīgi pazuda asiņainajā miglas mākonī. Kad es pamodos Laura bija piesējusi mani pie gultas un joprojām smējās. Garais plastikāta lineāls piezemējās man starp kājām tiklīdz es pamodos – nu kas ir, pimpi!? Ha ha! Paspēlēsimies?

3.klase - super!!!

3.klases līmenis

Šodien no rīta ziņās raiti un atbilstoši valsts izglītības un eksaminācijas centra izglītotības līmenim steidza informēt, ka, sākot ar šodienu, visu Latvijas skolu 3.klašu skolēniem sākās triju dienu ilgas mocības, kārtojot obligātos valsts pārbaudījumus jeb tautā sauktas „ieskaites”. Šodien jākārto latviešu valoda, rīt būs matemātikas, bet parīt dabaszinību kārta. Tā jau vien liekas – kāds gan 3.klasē var būt zināšanu līmenis, it īpaši latviešu valodā – latviski lamāties māki, alfabēta pirmos trīs burtus pareizā secībā nosaukt vari, tad viss kārtībā.. A rau` - skujuški! Latviešu valodā izrādās ir arī trīs daļas: klausīšanās, gramatikas un rakstīšanas daļas – tas laikam tādēļ, lai mazie sajustos tāpat kā visdusskolnieki, kārtojot eksāmenus trīs daļās. Atceros, cik izglītoti mēs bijām tādā vecumā.. kad es gāju 3.klasē, es vēl lāgā nespēju kurpes pats turklāt pareizā banķikā aizsiet, kur nu vēl kārtot valsts pārbaudījumus. Tas bija tas laiks, kad manā latviešu tēzaurā pastāvēja tikai pāris vārdi – ciči un pinči. Tādējādi katra diena man pagāja eksistenciālisma pamatprincipu meklējumos un skaidrojumos, centos saprast, kāpēc meitiešiem ir ciči, bet nav pinču un otrādi.. Vienlaikus blandījos pa saprāta neceļiem cenšoties saprast, kāpēc katrs meitietis atšķīrās ne tikai ar matu krāsu, bet arī ar pikanto zonu formām.. Tie bija laiki, kad ar teikuma palīglocekli es sapratu pavisam ne to, ko skolotāja, un katru reizi pēc skolotājas jautājuma – parādi man lūdzu, kur ir teikuma palīgloceklis, es tiku izraidīts no klases par to, ka parādīju ne tikai, kur tas atrodas, bet arī kāds viņš izskatās. Tāpat teikuma palīgloceklis un īpašvārds man likās ļoti līdzīgi, jo apzīmēja aptuveni vienu un to pašu atkarībā no situācijas, proti, kad palīgloceklis kļuva apzīmējams ar īpašu vārdu. Protams, pēc vairākkārtējiem šādiem gadījumiem, skolotāja neuzdrošinājās man pajautāt, lai parādu teikuma dubultlocekli. Un kā lai mani par to soda, ja, piemēram, pati skolotāja divdarbju triecienu (izrādās, ka to sauca par divdabja teicienu) apzīmē ar trijstūri – tas man automātiski asociējās ar simbolu uz publisko tualešu durvīm.. Matemātiskās darbības es sapratu aptuveni tādās pašās kategorijās – riņķi un trijstūri, kvadrāti un taisnstūri.. Petagora teorēmu es izpratu sekojoši – meitenes garums = gurnu un krūšu apkārtmēra kvadrātu summa.. un bija pilnīgi vienalga, ka es nevarēju to aprēķināt, galvenais, ka es pratu pielietot šo formulu. Arī riņķa laukumu es rēķināju ar plaukstas lielumu, jo automātiski atcerējos vienu no diviem sava tēzaura vārdiem – tā teikt vadījos pēc atmiņas. Likās, ka tad tas bija ļoti sarežģīti, bet salīdzinot ar šodienas 3.klašu prasībām – nekas liels. Par dabaszinībām vispār nav ilūziju, jo zināju, ka zāle deg, jo pats to biju dedzinājis, zināju, ka zemei ir pievilkšanas spēks, ko izbaudīju katru dienu noliekoties uz gurķi, turklāt pierādījās, ka patiešām masai un augstumam ir nozīme, kas spilgti atklājās kāpelējot ķiršu kokos pa tobrīd it kā pietiekami „stingriem” zariem. Zināju tāpat, kāds vārds ir zvēriņam cirslim, ja viņa vārda pirmo burtu aizstāj ar burtu „d”.. Taču tas viss bija tīrais nieks, jo ar dabas zinātni es atkal sapratu kaut ko pavisam citu – daba = zēni un meitenes.. sekojoši dabaszinātne ir zinātne par puišeļiem un meitiešiem, kas atkal man lika iedziļināties eksistenciālisma pamatjēdzienos – cičos un pinčos..
Lai nu kā – paaudzes ir krasi mainījušās un es no tiesas vēlu veiksmi visiem 3.klašu skolniekiem pārbaudījumos!

Kaut raudi, kaut berzējies gar smiltīm

Irēna strādāja apsardzē. Gara, slaida blondīne apsardzes formā izskatījās tikpat iekārojama kā medmāsiņa vai skolniece ar divām bizītēm. Pie tam, ja vēlies skolnieci formā, tad par to ir jāmaksā, bet Irēna bija kā dabas dāvana. Vīrieši gados lipa klāt meitēnam kā aptrakuši. Acīmredzot, jo vairāk ir vīrietim gadu, jo attīstītākas ir fantāzijas. Un Irēna bija pateicīga augsne fantāzijām, vienmēr smaidoša un reizē arī stingra. Jāatzīst, ka es nekad neredzēju viņu kādās citās drēbēs kā tikai apsardzes formā un vēlāk arī kailu. Es vienmēr savācu viņu pēc darba un arī no rīta vedu prom uz darbu. Kā studentei un darbiniecei divos darbos, viņai bija saspringts grafiks. Es sākumā kautrējos un vispār nerunāju ar viņu. Es biju tikai viens kārtējais no simta, kurš katru dienu viņai smaidīja un saņēma smaidu pretī.

-         Ejam uzpīpēt.

-         Ejam.

Es saņēmos. Ar mani tā ir gandrīz vienmēr, man ir nepieciešams galvā izdomāt soli pa solim kā notiks pirmā komunikācija, bet tad, kad nonāk līdz reālai runāšanai, visu skaisto vārdu, apcerējumu un glaimojumu vietā sanāk kaut kāds izstostīts pļurkš.

-         Tu sen jau te strādā?

Idiots, es taču zinu, ka šeit viņa strādā jau divus mēnešus.

-         Jau kādu laiciņu, un tu?

-         Eeee es, nu, kadi gadi četri jau būs, a kas?

Ar jautājumu uz pretjautājumu, priduraks, ēbrejs tāds, mūlāps gatavais.

-         Kāpēc tu tikai tagad uzaicināji mani parunāties?

-         Nu, es.. eeee. Tu esi skaista!

Pilnīga izgāšanās. Kur tad palika viss tas, ka meitenei nedrīkst atklāt savas emocijas uzreiz, ka drīkst tikai flirtēt, ka viss uzreiz sabrūk, ja tu atklājies tā, pēkšņi, skaļi un ar manāmu mulsumu sejā. Kā tāds skolas puika, kurš samīlējies savā skolotājā.

-         He he, paldies, tu jau arī tā neko..

-         Es esmu tevi pētījis. Kāpēc tu visiem smaidi?

-         Darbs man tāds, mīlulīt, darbs.

Jābeidz ir šī ākstīšanās, jāpārbauda kāds man ir naudas atlikums kontā un jāiet pie maukām, jāpierāda, ka esmu vecis un varu dabūt arī skaistāku sievieti par šo te, pindzeli.. Un nav viņa nemaz tik skaista, dura.

-         Ā. Nu, tad jau jāiet strādāt, ne?

-         Jap.

Vakarā es uzzināju kā viņu sauc no saviem kolēģiem, kuri jau esot visu ar viņu sabazarējuši un atradu viņu draugos. Pie datora tas viss ir savādāk, tu vari padomāt, vari iedzert, uzpīpēt, noņemt stresu ar pie rokas esošo pornogrāfiju un tad jau viss sanāk. Tas ir, dažeiz, nu, biežāk sanāk.

*Čau! Es pa dienu biju manāmi apjucis, traka diena darbā un kā jau Tu pamanīji, es no dabas esmu diezgan kautrīgs. Tā tas ir, kamēr es neiepazīstu cilvēku. Es esmu kā tipiska lauku seja, dabas bērns, ja man ir kādas simpātijas pret cilvēku, es to nemāku slēpt un izrādīt arī nesanāk, tā kā tāds murmulis J Es ceru, ka neatstāju pārāk sliktu iespaidu uz Tevi..

Rakstīju es vakarā un viņa arī izlasīja manu vēstulīti tajā pašā vakarā, taču neko neatbildēja. Vot sterva, iedomīgā kaza. Nu un, ka es tāds stostīgs, bet es taču paskaidroju kāpēc. Tas ir vissliktākais atšūšanas veids – klusēt. Var jau pateikt, vēl jo vairāk – uzrakstīt, ka es viņai nepatīku un viss, bet nē, klusē, partizāns, pērkamā kuce.

            Divas dienas es viņu darbā nerdzēju, bet vakarā saņēmu vēstuli draugos:

            *Čau, klausies, es te biju nedaudz apslimusi tāpēc nevarēju atrakstīt, ceru, ka nedusmojies. Varbūt Tu varētu manu šovakar aizvest uz jūru? Piebrauc pie darba vakarā, es iznākšu.

Vot tev kāds negaidīts pavērsiens, kas tad tas?

            Mēs aizbraucām uz pludmali un saule jau bija norietējusi, pūta vēss vējš un Irēna bija formā. Mēs staigājām gar jūras krastu kādu stundu, runājām par darbiem, studijām, bērnību, smējāmies un es stāstīju anekdotes. Arī tās nepiedienīgās.

-         Esmu nogurusi, varbūt nedaudz pasēdēsim, reku, tur, uz sausā koka krastā.

Es turēju viņu klēpī, man notirpa kājas, bet es neko neteicu, es tikai mehāniski kaut ko atbildēju un ostīju viņu, mans deguns noslīka viņas pakausī un rokas apķērās ap vidukli. Tajā brīdī manas domas šaustījās apkārt kā aptrakušas bites, kam mēģina atņemt medu. Es noskūpstīju viņu uz kakla, viņa bija pārsteidzoši salda. Viņa pagriezās pret mani un skatījās man acīs.

-         Pietiks, laid mani vaļā.

Sirds traki sitās un elpa aprāvās jau pusē. Es elsoju kā tāds noskrējies šunelis, skaļi un sekli, bet vaļā viņu nelaidu, skatījos cieši acīs un satvēru viņu vēl ciešāk. Es sajutu sevī primitīvo vēlmi, jutu spēka pieplūdumu un, pārvarot viņas pretošanos, noskūpstīju viņu.

-         Es nopietni runāju, beidz, savādāk es kliegšu!

Ha ha, kliedz cik gribi, man vienalga, kuram gan interesē, ka tu te bļaustīsies? Es turpināju viņu skūpstīt, vaigus, kaklu, iedobīti starp krūtīm. Man jau bija sacēlies un es sajutu tās ciešās sāpes, kad bikses kļūst pārāk šauras un apspīlētas. Viņa nevarēja nejust to, ka es esmu gatavs kā trīs reizes novārīta zapte. Irēna turpināja pretoties, bet jau manāmi vājāk. Brīdī, kad mana roka ieslīdēja viņai biksēs un sataustīja gludi noskūtu mīlas mīlas pauguriņu, viņa izdvesa to skaņu dēļ kā griežās visa šī pasaulīte. Viņa bija manāmi mitra, silta un gatava, taču turpināja savu pretošanās spēlīti, nedaudz, bet tomēr. Kādas minūtes desmit es mīcīju viņu, iebāzis roku biksēs, roka notirpa un pikrsti sāpēja, bija šausmīgi neērti. Trīcošām rokām apgriezu Irēnu, lai varētu atpogāt viņas bikses, taču viņa uzleca kājās un sāka mukt prom. Es mēģināju paskriet viņai pakaļ, bet stāvošais biksēs traucēja, tās sāpes nebija paciešamas.

-         Bļa, kā tā drīkst, kur tu muksi, mauka tāda, stāvi!

Es mēģināju vēl pāris minūtes pasēdēt turpat uz izkaltušā kokā, lai pāriet stīvais, taču nekas nelīdzēja. Rokas smaržoja pēc putotā krēma ar zemenēm, pēc Irēnas kaisles paliekām..

*Kāpēc Tu tā ņirgājies par mani, Tu zini, ka tā nedrīkst darīt, tā ir klaja smiešanās! Kāpēc!?

*Piedod, Tu biji kā mazs zvēriņš, man patika J Varbūt rītvakar atbrauksi man pakaļ uz darbu?

*Labi.

 

 

Visas tavas vērtības ir sūds. Suņa sūds.

Pirmdienas rītā es devos uz banku. Tās kapitālistiskās cūkas neļauj dzīvot vienkāršiem cilvēkiem, piezīžas un nelaiž vaļā. Tādas lielas, mehāniskas zīšanas mašīnas, Bezemociju bērns no svešiem vecākiem, kas beigās izrādās atnācējs no citas pasaules ar bezsaistes enerģijas sūkšanas ierīci. Tāds, sūda Matrikss sanāk. Ieejot bankā tu redzi cilvēkus, dzīvus cilvēkus ar savām raizēm, problēmām un maziem cilvēciskiem prieciņiem. Man pat bija neliels romāns ar bankas darbinieci. Kaut gan, kāds tur romāns, vienkārši ilgstošas brīvdienu kniebšanās tūres. Un viņa bija tāda pati kā citas, tas ir, protams, katra viņa ir savādāka, bet nekā tāda, lai cik dziļi es viņā arī nebūtu, es nesajutu nekādas mehāniskas ierīces, nekādu tranzistoru, komutatoru vai dūcošu maiņstrāvas ģeneratoru. Taču tajā ēkā viņa pārvērtās, uzspiests smaids, mehāniski precīzas kustības un tāda savāda metāliska džinkstoņa balsī. Tur, aiz letes viņa vairs nešķita īsta, pat viņas pupi, ko es spaidīju un atzinu par labiem esot, tur, aiz letes, izskatījās neīsti.

Jau esot pie bankas stūra un blenžot iekšā pa lielo stikla vitrīnu, uz sava pleca sajutu smagnēju rokas pieskārienu. Tas bija Rūdolfs. Rūdis mācījās paralēlajā klesē, videnē. Ja es esmu tas cilvēks, kuru visi uzskata par meža dīvainīti ar lauku seju, tad Rūdis ir tas, no kura baidījos es. Ne jau tā, ka baidījos, bet vienmēr jutos ļoti dīvaini viņa klātbūtnē. Rūdis ir no tiem brīvmāksliniekiem ar vienmēr uzbraucošo attieksmi. Sapīpēties zālīti un parādīt skolotājai pliku dibenu. Un Rūdi par to neviens nesodīja. Varbūt tāpēc, ka bija apnikušas viņa mūždien kliedzoši izbolītās acis, bet varbūt jau bija apnikuši zilumi uz ciskām no visām tām dienām, kad Rūdis tika skolotāju nobārts. Kur Rūdis pazuda pēc skolas beigšanas es nezinu. Vieni stāstīja, ka viņš ir ticis apseglots un nu viņam jau ir divi sīči, otri teica, ka Rūdis jau sen kā tup mentenē.

-         Vecīt, bļā, kur tu lūri! Paejam maliņā, šie visu dzird..

Rūdim acis bija izbolītas vēl vairāk nekā parasti, viņa dzīslainās rokas tā arī nelaida vaļā manu plecu. Es tā arī nesapratu, kas un ko dzird un kāpēc Rūdis pret mani attiecas tik bezceremoniāli, kā pret tādu sētas kranci. Tas nedaudz aizvainoja un sarūgtināja, taču mans mulsums no viņa bija pārāks un es klusēju.

-         Tā kā tu esi pirmais ko es šodien satieku, tad manā atklāsmē es padalīšos tieši ar tevi. Zini, viss, kam tu dzīvo ir mēsls. Visi mērķi, simpātijas, emocijas, tas viss ir sūds. Tās vērtības ko tev ieborēja tās stulbās učenes, arī ir sūds. Atceries mūsu skolotāju, nu to, resno, Zaharovu, viņa pagaišnedēļ pakārās. Zini kāpēc? Tāpēc, ka viņa tikai tagad saprata, ka tas viss ir sūds. Karjera, mīlestība, sociālais statuss, tas viss ir mazvērtīgāks par mana kranča vējā izpūstajām baltajām kakām.

Skatoties uz Rūdi, es nedaudz sāku smīkņāt. Viņš, savā ziņā, bija mans bērnības elks. Man kā pusim no laukiem tie intelektuālās saziņas šedevri šķita kā ne no šīs pasaules. Uztvere, humors, harizmātiskums, bet tagad.. tagad Rūdis izskatījās pēc aptrakuša bomža ar sēņu žāvēšanas paradumiem.

-         Ko tu tur smīni, pimpi!

Rūda roka saspieda manu plecu vēl stiprākā tvērienā.

-         Sūda pimpis! Klausies ko es saku. Arī tavas vērtības ir huiņa. Gribi pierādīšu!? Klausies, visa tava dzīve ir mazvērtīgāka kaut vai, salīdzinot, ar daiļdārzniecību. Jā, tieši tā, nelūri uz mani kā aita uz kāpostu kāpuru. Iestādīt un kopt vienu rožu krūmu ir daudz svarīgāk nekā vazāties pakaļ visām tām maukām, ko tu esi drāzis. Padomā pats, tu skrien, domā, ka mīli, kūļājies viņu sulās, bet tad viss, pēc nedēļās jau redzi draugos viņas bildes ar kādu citu čali, kaut arī viņas albūmā nekad nav bijušas tavas bildes. Padomā, ko tas nozīmē? Tikai to, ka stundu pēc tevis, turpat savu locekli ir gremdējis kāds cits. Un tas cits izrādījās svarīgāks. Un labāks. Vienīgais mierinājums ir tāds, ka arī tam pīslim tā sterva būs pielaidusi tripaku. Tad vari sēdēt un ar asarām acīs smieties. Bet roze, viņa ir vienkārši skaista. Viņa mīl, kad tu ar viņu runā, rasas pilītes no viņas lapiņām ir pašas svaigākās, pašas garšīgākās pilītes ko tu jebkad esi baudījis. Saproti par ko es, jākli?

Nebija jau tā, ka es īpaši iedziļinājos Rūda teiktajā, taču viņa pasniegšanas maniere izdzēsa smīnu no manām lūpām. Es tikai mehāniski grozīju galvu, tādējādi liekot Rūdim noprast, lai turpina.

-         Un visas pārējās, šķietami nepieejamās, pēc brīža jau tu redzi bildes, kur viņa amzierējās ar ārzemniekiem kā tāda pēdējā padauza. Tu viņai būtu dāvājis savu atklāsmi, savu sirdi, savu siltumu, bet viņa..? Ai, nav jēgas, tu taču pats redzi, ka tas viss ir sūds! Un darbs, karjera!?  Viss ir sūds! Tu strādā, izkalpojies, strādā darbā, strādā mājās, skraidi kā tāds šunelis no viena kabineta uz otru.. tas degradē! Paskaties uz savu ādu, pretīgi bāla un ļumīga. Tas viss no darba. Un tad tevi aplauž. Aplauž bezjēdzības sajūta, ka tu staigā uz darbu tikai tāpēc, ka vajag ēst.  Nav gandarījuma sajūtas par panākumiem un visi tā saucamie kolēģi iejāj tevi kā cirka poniju. Un visi rēc. Zini taču, ka aiz muguras visi par tevi rēc. Bet tu paskaties, padomā, zini kāds ir gandarījums, kad tu izaudzē pats savu kartupeli. Jā, viss ir tik vienkārši, vienu, sasodīto kartupeli. Iestādi, ravē, nolasi nost kolorado vaboles, izroc, pasmaržo un apēd. Tāpat, netīru, jēlu, tā, lai smiltis čurkst starp zobiem. Zini kas tas ir par gandarījumu, vecīt!!!

Rūdis pagriezās un aizgāja. Vienkārši aizgāja, ne atvadījās, ne pabeidza domu, bet vienkārši aizgāja ātrā solī. Es vēl pāris minūtes pastāvēju, turpat, uz stūra, uzsmēķēju un gāju bankā. Rūdolfa balss bija kā iesēdusies manās smadzenēs: Tas viss ir sūds! Suņa sūds! Sūds..

-         Man vajadzētu apstiprināt šo maksājumu ko es veicu internetā.

-         Uzrādiet, lūdzu, savu pasīti.

Meitene mehāniski pasmaidīja un vienlaicīgi sniedzās pēc kantainā bankas zīmoga.

-         Sūds! Tas viss ir sūds! Tu, sterva tāda, ko tu smaidi, kaza!? Tu esi sūds, tavs darbs ir sūds, un arī tavi sūda pupi nav īsti! Ha ha, tieši tā, dzirdiet, ļaudis, viņai ir mākslīgie tesmeņi! Ha ha..

Un es aizgāju. Vienkārši aizgāju pat īsti nesapratis ko es ar to visu gribēju panākt. Es zināju tikai vienu – jau šovakar es braukšu uz savu dārzu, jau šovakar..