Man beidzot viss ir apriebies. Man ir apriebies mans kaķis, kurš mīž gultā katru reizi, kad es to gaidu vismazāk, man ir apriebušies mani degu, kuri mētājas ar saviem izkārnījumiem pa visu istabu. Aizlīmēt viņiem tās izkārnījumu izejas ar superlīmi, Jākļi.
Man ir apriebies tas, ka es nevaru pastrādāt sava fakinā slinkuma dēļ, man ir apriebusies mana priekšniecība, kura man ļauj slinkot, baro mani ar kaut kādiem sūda solījumiem un piš smadzenes par kapejkām nevis domā konstruktīvi un radoši.
Man kremt tas, ka mani visvairāk piedirš dvēseli mani radinieki un brālis. Tā pišļa dēļ es nevaru aiziet pie ārsta vai nopirkt jobanās zāles. Un viņam pie dirsas manas problēmas, viņš braukā ar savu Porsche un saka, ka viņam pat 50 LVL nav. Un nav tā, ka es lūgtu aizdot, viņš man vairākus tūkstošus ir parādā. Sēž, nahuj, un, bolīdams acis, stāsta kā viņam neiet. A man pie kājas, bračiņ, kā tev neiet, man neiet vēl vairāk, man neiet tā, ka tu savā mūžā nevari iedomāties. Nē, es tev nenovēlu neko sliktu, drīzāk otrādi – nāc pie prātiņa. Atver acis.
Man ir apriebušies tie gudrie interneta komentētāji, kuri ir asprātīgāki par manu spalvaino dirsu. Visi ir paši gudrākie, kaut arī sapinas paši savos trulajos, aprobežotajos un iedomīgajos komentāros. Idioti, apšaut visus. Nostādīt rindā, likt runāt, un par pirmo aplamību nošaut. Kā sētas suņus, klaidoņus ar trakumsērgu.
Mani tracina dakterīši, kuri neārstē, bet tikai iekāš naudu. Sāp roka – artrīts. Kāds tev, suņa bērns, artrīts!? Kaut tev nokalstu loceklis par šādām domām vien! Ej, maksā, pērc zāles, bet rezultāts ir skujuški!
Man ir apriebušies latvieši ar saviem saucieniem par urlām un tīšanos mājās. Es atceros kā mēs smilškastē spēlējāmies ar dažnedažādiem bērniem, kuri tagad ir izauguši un strādā, ir bērni un viņiem šeit ir mājas. Kāda huja pēc jūs varat atļauties kādam pateikt, lai viņš kratās prom??? Liekuļi, šakāļi un asins sūcēji!
Man ir apriebušies krievi ar visiem saviem gansiem un labusiem, kuri akli tic, ka Krievija par viņiem domā un aizstāvēs. Narkomāni, idioti, smadzenes izkūkojušie un nekam nederīgas sabiedrības pabiras.
Man ir apriebies Māris Zanders ar saviem pingvīniem. Sapņo par kailām sievietēm vai darī kaut ko reālu. Ko līdz pār viņu varētu nākt atbildība – viss, čau, paliekam anonīmi. Idiots, pēc kā tu izskaties? Kādi, nahuj, pingvīni? Izbakstīt tev acis, piesiet mēli pie lielās klēts atslēgas un palaist pāri laukam skraidīt pretī saulei kā tādu bezsmadzeņu dunduru.
Man ir apriebušies laikapstākļi šajā valstī. Grozies kā gribi, esi ietīts sūdos, brūnos, šķidros un smakojošos sūdos. Pat retā saule, iespīdot caur logu, šķiet sūdaina. Lietus, dubļi, baltie sūdi un salstošas kājas.
Es pats sev esmu apriebies līdz baltkvēlei. Apaudzis, trekns, slinks, bezjēdzīgs, dumjš, idiotisks kretīns. Izdrāst mani kā mazu kucīti, iebāzt mietu pakaļā, izbakstīt acis un palaist kopā ar Zanderu skraidīt pa lauku pretī saulei kā tādam bezsmadzeņu dunduram.
Esmu runājis.
