Mana draudzene šodien kaut ko uzzīmēja.

Ko raksta vīrieši iepazīstoties internetā!?

Šo lietu es izmēģināju gadus trīs - četrus atpakaļ. Kāpēc es to atceros šobrīd, nezinu. Tajā laikā mani ļoti interesēja kāpēc tik maz meitenes reāģēja uz iepazīšanās e-pastiem neskatoties uz to, ka pašas bija ievietojušas sludinājumus vai bildes iepazīšanās un tam līdzīgajos portālos. Ideja rokā, zaķis kokā, tas ir, bilde saujā un aiziet, es kļuvu Anastasija, kura studē jurisprudenci, mīl aktīvas izklaides, slēpošanu, peldēšanu, nodarbojas ar aerobiku, lasa grāmatas, apmeklē teātrus un smēķē ūdenspīpi. Bildes bija trīs, nospēru. Viena no bildēm bija peldkostīmā uz ādas dīvāna. Pieklājīga bilde, nebija seksiska pozēšana, pārējās bildes bija pieklājīgas un gaumīgas, žaketītē. Viss kā nākas un viss, kas vajadzīgs, lai pievilinātu vīriešus. Vēl pieminēju, ka meklēju vairāk kā draugu - vīrieti, nevis mīļoto.

E-pasti sāka birt kā no pārpilnības raga. Bija vēstulītes ar bildītēm, bija bez, bija tīrā latviešu valodā, bija krieviski un bija arī letiņu mēģinājumi rakstīt krieviski. Jāatzīmē, ka no sasūtīto locekļu bildēm es varētu atvērt galeriju. Ja man tā sūtītu meitenes savas kailbildes, es būtu laimīgāks, bet es jau teicu, ka sūta reti un arī - sēžam uz poda. WTF? Sūtīja gan stāvošus, gan gulošus, gan smieklīgi maziņus, gan palielinātus, gan spalvainus, gan nē. Piedāvāja strādāt masāžas salonā gan ārzemēs par konsumati, gan par fotomodeli. Rakstīja arī meitenes un sūtīja foto iekārdināšanai. Līdz tam man nelikās, ka Latvijā čum un mudž no lesbietēm. Jāpiebilst, ka šo meiteņu tekstiņi arī bija ierindojami retardisko rakstītāju klāstā. 

Tekstuālā daļa, jāatzīst, iebira klasifikācijā no idiots līdz psihiski nepieskaitāms. Protams, bija arī pieklājīgi uzvedinoši teksi par interesēm utt. Taču procentuāli "normālās" vēstules sastādīja ap 5% no visām. Un saņēmu es tādas ap 2 000 nedēļas laikā. Vājprāts. Vai tiešām Latvijā ir tik traģiski ar sievietēm, ka trim izskatīgas meitenes foto metās virsū miljons marsiešu?

Bija arī kuriozs. Es arī atbildēju tiem, kuri nebija pilnīgākie retardi un nepiedāvāja seksu uzreiz. Šie brašuļi izrādījās retardi vidēji pie trešās - ceturtās vēstules. Taču viens puisis mani iedzina tādā stūrī, ka man trūka pretargumentu, lai ar viņu "nesarunātu tikšanos". Viņš bija pieklājīgs, neuzbāzīgs un arī bildes bija gana gaumīgas. Es viņam ļoti atvainojos un teicu, ka gan jau viņam veiksies, bet es esmu vīrietis. Viņš bija tik pieklājīgs, ka pat nenosauca mani par idiotu. Vēlāk es savu saraksti pārsūtīju tai meitenei, kuras bildes nozagu. Pēc mēneša viņa man atrakstīja pateicības vēstuli. Varbūt es arī biju izdarījis kaut ko labu. Idiots.

Ja godīgi, man pat nav ieteikumu večiem ko rakstīt un kā. Pašiem ir jābūt galvai uz pleciem. Un vēl - iepazīties internetā var, tikai ir jāmāk piemeklēt atslēdziņas sieviešu "digitālajām ausīm". Gluži tāpat kā dzīvē :) Sievietes ir tik dīvaini radījumi, ka viņas mēdz uzbudināt arī smadzenes!

Es atkal kaut ko uzzīmēju

Solvita Āboltiņa meklē padomus "draugiem.lv"

Nejauši uzgāju šo pērli draugiem LV sadaļā "Parunāsim". Solvita apgalvo, ka viņai ir daudz enerģijas, taču viņa nezinot kur to likt, jo viss jau esot izmēģināts: 

"Lielu daļu manas dzīves aizņem politika. Jau daudzus gadus. Ar politiku saskaros visur, arī mājās, jo mani bērni pat vēlu vakaros ir spiesti klausīties, kā mamma vada savu partiju vai runā pa tālruni ar premjeru, lai vienotos par tikšanos... Vienmēr esmu apzinājusies, ka politika nav viegls darbs un tas prasa daudz enerģijas, kuras man netrūkst. Šobrīd pietrūkst padoma. Liekas, esmu izdarījusi visu, ko varējusi, bet nekas nemainās. Politika ir tāda, kāda tā ir. Ārdoša, ciniska, nesaprotama. Es un mani kolēģi cīnāmies "pret" un cīnāmies "par", bet joprojām esam tur, kur esam... Laikam būsim izlietojuši gandrīz visu savu politikas ieroču "arsenālu". Tāpēc priecāšos par padomu. Par padomu, ko darīt, lai kaut ko mainītu uz labo pusi?". 

Vai tas ir jaunākais paņēmiens kā piekļūt topošajam vēlētājam viņam tīkamākajā un pieņemamākajā vidē - internetā un pie tam it kā privāti? Protams, interneta spēku nevar nenovērtēt un ar to ir jārēķinās, bet vai tas ir īstais brīdis šādam solim un vai tas ir īstais cilvēks, kurš šo soli sper? Es Solvitai ieteiktu vienkārši aiziet. Tas ir mans labākais padoms.

Mana publiskā atzīšanās mīlestībā tribīnes Martai bija bezcerīga izgāšanās

Neskatoties uz to, ka es nebiju uzbāzīgs popularizējot savas jūtas, Marta nekādi nereaģēja uz manis rakstīto. Kārtējo reizi mani labie nolūki izgāžas. Varēja taču nosaukt mani par pamuļķi, idiotu vai pateikt kaut ko gudru, taču nē, viņa vienkārši nepievērsa man uzmanību. Tā ir smagākā atteikuma forma. Tāpēc tagad, tā vietā, lai stāstītu par to, ka es cerēju, ka mēs būsim kā divi eņģeļi, kuri rotaļājas ar laika plūsmu, būsim kā divas bites pie vienas puķes, kā divas bizbizmārītes, kuras kopojas stundām ilgi, sniedzot baudu ne no šīs pasaules, es vairs nekad nerunāšu par mīlestību, es vairs nekad nespēšu mīlēt, es labāk rakstīšu par rīta kakām nekā atzīšos kādām mīlestībā. Kakas, sviedri, asinis, gļotas un vēmekļi. Par to es varu stāstīt, par to es varu rakstīt, to es varu just. Marta manī ir nogalējusi jebkādu spēju izjust skaisto, nogalējusi ar vienaldzību. Es būtu pateicīgs par „muļķis” no viņas mutes, jo tas skanētu kā eņģeļu dziesma rīta dzestrajā saulē, taču nē, tā vietā ir migla un stindzinošs vēsums līdz kaulu saknēm.

Un nē, tā nebija īstā Marta, kura iekomentēja pie manas atzīšanās. Tie ir ļaunie un vienaldzīgie cilvēki, kurus es ienīstu. Kāpēc, kāpēc es kļūstu populārs stāstot par savām neveiksmēm, zaudējumiem un sāpēm? Kāpēc Marta izrādījās pārāk gudra, lai uzķertos uz manis izliktajam mīlas lamatām? Kāpēc?

Bet no otras puses ir labi, es tagad varēšu pasmīkņāt par nākošo reizi, kad viņa sapņos par balto vīrieti vai žēlosies par to kā viņai neiet mīlas frontē. Un tad es būšu vienaldzīgs. Tad es klusēšu un izlikšos, ka neko neredzu un nedzirdu. Un es pat neizteikšu asas piezīmes par to kā viņa sūdzas par to, ka viņa ir tāda skaista, gudra, sportiska un neatvairāma, taču neviens vīrietis nav viņai līdzvērtīgs. Es vērošu viņas seju stindzinošā klusumā un vēlāk griezīšu gaļu uz dēlīša. Pelmeņiem.

Jāatzīst, ka pēdējā laikā atkal esmu atsācis dzert. Sestdien Maksimā bija akcijas Kaznačeiskaja un tā manta ļoti labi iet kopā ar ābolu – balto vīnogu sulu. Tāds savāds siltums pārņem manas iekšas. Neskatoties uz to, ka rīt būs pohu kaka, šodien 38% dzira ir labāka par Martas krūtīm.

Mana publiskā atzīšanās mīlestībā tribīnes Martai!

Man šī meitene iepatikās jau tad, kad es vēl tā īsti nezinaju, ka Marta ir Marina vai Marina ir Marta. Viņai ir viss, fantastisks augums, mīlestība pret kaķiem, saprāts, iedvesma, dzīvesprieks un puisis. Jeremy gan teica, ka vīrieši baidās no tādām sievietēm, taču es no Martas nebaidos, man viņa patīk un es mēģināju arī iepazīties ar viņu. Es sāku šo to rakstīt tribine.lv un izdomāju stāstiņu, ka man vajag preses kartiņu, kas atvieglotu rakstu rakstīšanu. Es domāju, ka Martai patika kā es rakstu, taču viņa mani tikai izmantoja, lai pseido-iedvesmotu. Lai nu kā, es sarunāju kartes saņemšanu, taču viņa bija slima un viņas vietā man karti atnesa kaut kāds džeks. Lieki teikt, ka tas man bija abloms. 

Jāatzīst, ka man patīk ka viņa mainīja mašīnai riepu un cepa piparkūkas un sniedza interviju blogu apskatiem. Man patīk kā viņa izskatās un kustās un runā. Jā, rakstīt viņa varētu labāk, taču es nepievēršu uzmanību šādiem sīkumiem. Un viņa man patīk pati, nevis tāpēc, ka viņai ir māsa, kurai tiešām ir talants un kura ir tik ļoti sabiedriski aktīva. Man talanta nav, viss ko es spēju izspiest no sevis ir vista, kura saka kaka,vai arī piezīmēt peni kādam no bērnu zīmējumiem. Un vēl šo to tikpat mazsvarīgu. Domājams, ka Martai patiktu mans kaķis, taču tas ja nav mans nopelns, ka man ir tik feins un mīļš dzīvnieciņš.

Un vispār, kuram no Latvijas blogosfēras gan nepatīk Marta? Viņas blogam seko līdzi daudzi jauni vīrieši, viņas darba gaitas vēro un apbrīno, viņu intervē, taču neviens vēl nav publiski atzinies viņai. Es vismaz tā ceru. Kāpēc es vispār šo rakstu? Tāpēc, ka viņa vēl nav zudusi vīriešiem. Viņa nav stāvoklī, es atkal ceru, un viņa vēl novērtē citus vīriešus. Kaut arī man skauž, ka viņa no rīta ēd pārslas ar kādu citu vīrieti un runā par dažādiem eksistencialajiem jautajumiem, taču man vēl ir cerība. Vēl tikai jāizprot ar ko es viņu varētu apburt, kā pievilināt un panākt sava sapņa realizēšanos. Sapni gan neatstāstīšu, nekītri. Pateikšu tikai, ka tur bija arī viņas krūtis. Ai ai ai :)

Vēl es ceru, ka šo visu neizlasīs ne Žanete, ne Adriana, ne Alla, ne Karīna ne Berkovskas kundze ne arī tā kārtīgā meitene ar perfekto matu sakārtojumu no mana kvartāla. Savādāk man nebūs seksa vismaz gadu.

Un ceru, ka šo izlasīs pati Marta un novērtēs manas jūtas pret viņu, novērtēs, ka es neizbazūnēju ko viņa darīja manā sapnī ka arī to, ka es neko nerakstīju par mīlestību. Tas ir dumji rakstīt par mīlestību mīlestības vēstulē.

Es šodien kaut ko uzzīmēju.

Varat man neprasīt kāpēc es vispār kaut ko zīmēju, kur nu vēl kāpēc kaut ko tādu :) Tas ir mans pirmais zīmējums jebkādā veidā, kas nav ar zīmuli uz papīra.

Neviena neaicinātas 7(septiņas) lietas.

Mani neviens neacinaja rakstīt par manam septiņām lietām. Varbūt tāpēc, ka mani neviens nepazīst, varbūt tāpēc, ka mani neviens nelasa, varbūt tāpēc, ka es nemaz neesmu blogeris, jo no blogošanas saprotu tikpat daudz kā no šatla būvniecības, varbūt tāpēc, ka es nemāku rakstīt un esmu garlaicīgs, bet varbūt tāpēc, ka es tik klaji visus ienīstu. Lai nu kā, te ir manas septiņas lietas:

1. Es savai pirmajai meitenei meloju par to, ka es neesmu nevainīgs. Viss sanāca tik ļoti mulsinoši un es negribēju, lai kāds no klasesbiedriem zin par to, ka es guļu ar šo meiteni. Es šīs "attiecības" slēpu no visiem. Un meloju tāpēc, ka man bija neērti, nedaudz mulsinoši un vispār, es to meiteni pielauzu uz seksu tikai tāpēc, ka aizrunāju viņai ausis ar visādām blēņām, tai skaitā, salielījos par to, ka es esmu baigais mačo.
2. Pamatskolā es ar savu brālēnu izārdīju skolas aktu zāli ar traktora gultņa lodīti. Mēs sākām mētāt pa elektrības slēdzi, tad ripinājām un beigās zāle izskatījās kā pēc kārtīgas apšaudes. Uz mums krita aizdomas, taču neviens nepieķēra un mēs tikām cauri sveikā. Mani tagad moka pārmetumi par to kāds mazs idiots es biju.
3. Vienā lauku diskotēkā es sadūru cilvēku. Es mācījos, liekas, vienpadsmitajā klasē un man likās kruti nēsāt līdzi saliekamo nazi. Diskotēkā sākās kautiņš un es, protams, biju kautiņa pašā viducī. Es izvilku nazi un iedūru puisim plecā un dibenā. Pusis vēlāk mācīja manu mazāko brāli, liekas, karatē. Vienas brīvdienas, lasot Tukuma ziņas, es ieraudzīju, ka manis sadurtais puisis ir nogalināts kādā diskotēkas kautiņā. Vai arī spēļu zālē. Neatceros.
4. Kad man bija gadiņi četri, mēs bijām aizbraukuši ciemos pie mana vecātēva Ukrainā. Man vecais toreiz nepatika un es nozagu durvju actiņu. Mani pieķēra un ļoti smagi nopēra ar armijas ādas siksnu. Es raudāju kā aizkauta cūka līdz man trūka elpas un es paģību.
5. Kad es gāju kādā trešajā klasītē, mēs vēl dzīvojām kopā ar savu brāli un viņš brīdi pa brīdim veda mājās meitenes. Naktīs es izlikos, ka guļu, taču slepus noklausījos kā viņi mīlējas. Brālis bija nopircis modernu magnetofonu ar diviem skalruņiem, "Cometa". Magnetofonam bija daudz mirgojošu lampiņu, taču es tāpat neredzēju, kas notiek istabas otra galā. Vēl, kamēr mani turēja ieslēgtu otrā istabā, es lūrēju pa šķirbiņu uz brāļa kailajām draudzenēm un skatījos pašu pirmo savu pornofilmu no vecāku kolekcijas. Cik atceros, mans pincītis vēl pat nebija tik liels, lai to jebkādā veidā liktu lietā, tāpēc es aprobežojos tikai ar pataustīšanu.
6. Man ir tikai viens draugs ko es varu nosaukt par draugu. Pārējos paziņas es ignorēju, izvairos un katru ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Man cilvēki šķiet garlaicīgi un pat aprobežoti. Es labāk saprotos ar meitenēm, bet tikai tādām, kurām nav nekāda sakara ar manām paziņām. Tās meitenes es ienīstu.
7. Es jūtos vientuļš un meklēju ceļus, lai sadraudzētos ar cilvēkiem. Meklēju domu biedrus, pudeles biedrus vai jebkādus citus biedrus, kuriem es varētu uzticēt kaut ko personīgu. Man ir žēl, ka darbs, attiecības un dažādi citi apstākļi mani ir pašķīruši gan no vidusskolas draugiem, gan no universitātes draugiem. Es jūtos garlaicīgs, jo, lai cik arī cilvēki nebūtu aizņemti, draugiem vienmēr var atrast laiku. Es piezvanu, mēs parunājam, norunājam, ka vajadzētu satikties, taču nekas nenotiek. Mans egoisms neļauj zvanīt vēlreiz un vēl, kamēr tikšanās tomēr notiek. Es vienu reizi raudāju dēļ tā, ka es jūtos šaušalīgi vientuļš. Es biju piedzēries. 

Tā kā man neviens "stafeti" nenodeva, tad arī citiem neko nenodošu. Lielākoties tāpēc, ka es visus ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Un vēl es nepareizi lietoju "dēļ", taču man patīk.

Sāpes Tavās acīs mani valdzina

Mēs iepazināmies pavisam nejauši, tu pasūtīji veselīgas pusdienas, bet nebija svaigi spiestas burkānu sulas. Es, neko nedomājot, ieteicu ņemt apelsīnu sulu, jo šajā kafeinīcā apelsīnus mizo pirms no tiem pagatavo sulu. Es gan nekad nebiju dzēris apelsīnu sulu tieši šajā kafeinīcā, taču es biju redzējis, ka tā viņi dara. tu pasmaidīji, bet neko neteici, jo izskatījies pārāk iegrimusi savās domās, lai runātu ar trīs dienas neskūtu svešinieku, smakojošu pēc alkohola garaiņiem. Visu pusdienlaiku es nosēdēju trīs galdiņus tālāk no tevis strēbjot savu pupiņu zupiņu un truli blenžot uz tevi. Man nebija ne mazākās vēlmes ar tevi iepazīties, taču man patika kā tu biji izvēlējusies apģērbu, sakārtojusi matus un kādu pārtiku tu biji izvēlējusies. Tajā brīdī tu likies kā pareizuma un skaistuma etalons. Un es biju tavs pretstats. Vairākas dienas no vietas es atkal un atkal redzēju tevi tajā pašā laikā un tajā pašā kafeinīcā. Tu man ne reizi pat neuzsmaidīji. Tikai dusmīgi novērsi acis no mana trulā skatiena. Tajā brīdī es tevi ienīdu par to, ka tu uz mani par neskaties, nemaz nerunājot par to, lai dotu vismazāko zīmi, ka tu gribi parunāties vai iepazīties.
Tā bija piektdena, kad es saņēmos apsēsties ar tevi pie viena galdiņa. Es vairs nebiju mazs puišelis, kuram ir bail uzsākt sarunu ar meiteni, kura viņam patīk, taču no tevis es baidījos. Es baidījos no tavas žaketes, no tava baltā krekla, no tavām smalkajām četrkantīgajām brillēm, no taviem matiem, kuri gulēja viens pie otra kā Renesances laika mākslinieka veidota skulptūrā. Mana balss bija nervoza un satraukta, taču es sāku gvelzt kaut kādas muļķības par veselīgas pārtikas lielo nozīmi, bārstīju pērles no tikko izlasītā raksta par ģenētiski modificētās pārtikas ietekmi uz cilvēkiem un to bērniem, es nezināju ko ar tevi runāt. Es neticēju, ka tevi interesētu sports, automašīnas, vodka vai jebkas cits ar tikpat lielu filosofisko nozīmi. Tajā reizē tu man tā arī neuzsmaidīji. Vēlāk gan izrādījās, ka tu vienkārši nobijies no tā, ka liels, mūžīgi pohains tēviņš runā par veselīgu pārtiku nevis sportu, automašīnām un vodku.

Pēc trim pusdienošanas reizēm es nolēmu, ka tās sajūtas, kas radās manī, ieraugot tevi, bija vēlme. Sasodīts. Man nekad nebija patikušas pareizās meitenes, bet tu, tu biji īpaša. Mani apbūra tavs miers, tava stāja, tava balss un tavi mati, kas katru dienu izskatījās arvien sakārtotāki, gluši kā izkalti bronzā. Taču tu vairs neatnāci pusdienās uz šo kafeinīcu. Es nezināju, kur, lai tevi meklē, man bija aizdomas, ka tu strādā kaut kur netālu, tāpēc es katru dienu pirms un pēc pusdienām vazājos pa kvartālu cerībā atkal ieraudzīt tevi. Un es satiku, tiesa, tad kad jau biju zaudējis visas cerības tevi satikt. Tu man neuzsmaidīji, tikai noteici savu sauso „sveiki”. Man iekšā viss vārījās, es tevi meklēju tik ilgu laiku, es tevi apbrīnoju, es tevi gribēju, bet tu biji kā tukša skārdene skatlogā.
Es vairs neatceros kā viss notika tālāk, taču nākošajā dienā es pamodos savā dzīvoklī, un tu biji blakus. Tavi mati pat pēc kaislīgas nakts izskatījās savaldīti un kārtīgi, tu gulēji uz sāniem embrija pozā un es baidījos pakustēties, lai tikai neiztraucētu tevi un, lai kaut vēl uz brīdi dzirdētu tavu mierīgo elpu.
Un tagad tu uzdrošinies skatīties uz mani ar pārmetumu pilnām acīm. Nu un, ka es esmu tevi sasējis? Nu un, ka es vannas istabā esmu izklājis polietilēna maisiņus un esmu nopircis ripzāģi ar dimanta ripu? Ja kāds pilnīgi svešs cilvēks mani tagad ieraudzītu, tad es sēdētu cietumā tik ilgi, kamēr sapūtu. Taču kāpēc tu uz mani tā skaties? Ko es tev esmu izdarījis? Tu pat nezini ko es ar tevi darīšu un kāpēc! Tu nezini neko, pat tagad tu izskaties lieliski. Ja es tevi atsiešu, tu man neuzsmaidīsi. Ja es zinātu, ka tu uzsmaidīsi un vakarā atkal atgriezīsies, es tev neko nedarītu, taču es zinu, ka tu neuzsmaidīsi, zinu, ka tu man pārmetīsi un būsi dusmīga un tavas acis metīs zibeņus, ne laimes starus. Tāpēc es sākšu ar acīm..

Ienīstu minetu caur polietilēna maisiņu ar svešu cilvēku.

Kārlim ir paniskas bailes no tā saucamās rutīnas. Visur. Gan dzīvē kā tādā, gan darbā, gan ģērbšanās, gan seksā un onanēšanā gan zeķu mazgāšanā. Viņā gan tā īsti līdz galam neizprotu rutīnas jēdzienu, bet, visticamāk, ar to domā nemitīgo notikumu un rīcības atkārtošanos dienu no dienas. Tā kā Kārļa dzīve neko daudz nemainās, visu ap viņu notiekošo, viņš mēģina darīt katru dienu savādāk. Kārlis katru dienu no veikala brauc mājās pa citu ceļu, dažreiz pat sanāk izmest vairākus līkumus un iztērēt vairāk degvielas, bet tas viņu neuztrauc, viņam katru dienu ir cits degvielas patēriņš. Un Kārlis katru dienu nebrauc uz vienu veikalu. Citreiz viņš speciāli brauc uz pārdaugavu, lai ieietu citā veikalā. Citu dienu viņš uz veikalu nebrauc vispār, bet citu dienu viņš uz veikalu vienkārši aiziet ar kājām.
Mārcis nekad neonanē uz vienu porno filmu vairāk par divām reizēm. Tam ir arī tīri teorētiskais pamatojums – pirmo reizi viņš beidz, kad filma ir apmēram pusē. Otrā puse paliek otrajai reizei. Tāpat arī pati onanēšana notiek katru reizi savādāk. Mārcis neaprobežojas tikai ar roku mainīšanu, viņš, sev tik ļoti mīļā nodarbē, ir progresējis vēl tālāk – viņš izmanto lubrikantus, berzējas pret spilvenu, pret segu, viņš to dara ar delnas locītavām bez plaukstu palīdzības un izmanto arī savas divguļamās gultas šķirbu starp matračiem. Viņam visvairāk patīk mazie polietilēna iepirkuma maisiņi. Ar tiem berzēšanās gan dažādiem priekšmetiem iegūst pavisam citu nokrāsu, tas viss notiek daudz maigāk un juteklīgāk. Taču katru reizi tas ir cits iepirkumu maisiņš. Mārcis ir bijis visās Baltijas valstīs un no katras valsts viņam mājās ir maisiņi no visdažādākajiem veikaliem. Neskatoties uz to, Mārcis atcerās, ka viņa pirmais maisiņš bija vietējais – Maksimas.
Oskars nekad nevalkā vienu drēbes gabalu vairākas reizes. Pēc vienas reizes uzvilkšanas, viņš met ārā zeķes, met ārā kreklus, apakšbikses un pat pašas bikses. Dažreiz Oskars savas drēbes nemet ārā, bet gan savāc lielā kastē un ziedo tiem cilvēkiem, kuriem no dzīves ir dots mazāk nekā viņam. Sākotnēji viņam bija žēl visu šo maiciņu un kreklu, bet ar laiku Oskars saprata, ka tās ir tikai lupatas un tikai nauda. Un viņš jūtas laimīgs, ka katru dienu viņš ir jauns.
Žanis vairs nekad negulēs ar vienu sievieti divas reizes. Jaunībā viņš ļoti ātri spēja iemīlēties, bet nekad tā arī nesaņēma tā saucamo pretmīlu. Viņam pat ir bijušas nopietnas attiecības divas reizes un Žanis no tā laika atcerās, ka nav briesmīgākas sajūtas dzīvē kā vairs negribēt cilvēku, kuru viņš kādreiz mīlēja. Tāpēc tagad Žanis vairs nemeklē mīlestību, viņš nemeklē stabilitāti, viņš negrib pieķerties kādai sievietei un, lai cik arī šī sieviete nebūtu skaista, viņš ar sevi ir noslēdzis vienošanos, ka tā ir tikai pirmā un pēdējā reize. Lai arī Mārcis uzskata, ka Žanis ir jāklis, Žanis tā nedomā, viņš tikai un vienīgi negrib tikt sāpināts. Viena reize. Un Žanis lepojas ar katru reizi, kad viņam ir ticis minets. Bet jūs pamēģiniet pirmajā reizē ar sievieti pierunāt viņu uz minetu! Mārcim tas vēl nekad nebija izdevies.
Viktors katru dienu mēģināja katru satikto cilvēku ienīst katru reizi savādāk. Sētnieku Juri viņš bija ienīdis dēļ tā, ka viņš nebija satīrījis sniegu sētā, dēļ tā, ka balto un pūkaino sniedziņu viņš bija uztaisījis par pelēkās putras kalniem, dēļ tā, ka viņš Viktoru pasveicināja nepaceļot acis, dēļ tā, ka Juris nebija latvietis, dēļ tā, ka viņš bija Juris nevis Jurijs. Viktors ienīda Kārli par to, ka viņš katru dienu braukā uz citu veikalu, dēļ tā, ka viņš sveicināja sētnieku Juri, dēļ tā, ka viņš dzīvo tieši vienu stāvu zemāk, dēļ tā, ka Kārlim nebija bērnu. Viktors ienīda Mārci par to, ka viņš katru rītu skaļi klausījās porno, dēļ tā, ka viņš spēra no Viktora bezvadu internetu, dēļ tā, ka Mārcis draudzējās ar Žani un dēļ tā, ka Mārcis svinēja Mārtiņus. Viktors ienīda pedantisko Oskaru par to, ka viņš ir izšķērdīgs, par to, ka viņš ģērbās bezgaumīgi, par to, ka viņš nofrizēja savas skaistās cirtas, dēļ tā, ka viņš nepievērsa uzmanību Viktoram un pat vienu dienu vispār nepasveicinājās, jo bija aizņemts ar savas kastes pakošanu. Viktors ienīda Žani par to, ka viņš ir jāklis, par to, ka viņš pārgulēja ar Viktoru interesējošo sievieti, par to, ka viņš pārgulēja ar Oskaru, par to, ka viņš pārgulēja ar gandrīz visām nama iedzīvotājām, izņemot Viktoru. Viktors bija komplicēts cilvēks.

Pupiem nav vietas. Mans gada pārskats.

Es nesaprotu kāpēc gada pārskati top vēl tajā pašā gadā, kad idejiski gads vēl nav noslēdzies? Pārskats taču ir jātaisa par to, kas ir noticis. Vai jūs kādreiz, kārtīga rauta laikā, esat domājuši par to kā nu bija forši un cik nu ir izdzerts kamēr vēl dzerat? Neticu.

Tad nu tā, pagājušajā gadā es:

1) Izveidoju šo blogu.

2) Uztaisīju sev firmu.

3) Uzticējos cilvēkiem un novedu savu firmu līdz bankrotam.

4) Mani paaugstināja amatā. Citā uzņēmumā.

5) Divas reizes remontēju savu automašīnu, jo divas reizes biju avārijā.

6) Nopirku ragaviņas ar alumīnija caurulēm.

7) Salauzu šīs ragaviņas.

8) Ielauzu rokas locītavu un iedzīvojos artrītā.

9) Saaukstēju to, ko nevajadzēja saaukstēt.

10) Pieņēmos tauku daudzumā ap vēderu.

11) Nonēsāju četrus pārus bikšu.

12) Gada laikā iztērēju LVL 1058,00 degvielā un nobraucu 18 000 kilometrus.

13) Veicot elementārākos aprēķinus, mans autiņš patērē vidēji 10 litrus uz 100km.

14) Augstākminētais punkts nevar būt reāls, jo man ir 3,2 litru benzīna motors.

15) Esmu apņēmies šogad neko neapņemties.

16) Mani ieņemumi ir samazinājušies par 40% sakarā ar nekustamā īpašuma krīzi un es esmu zaudējis vairāk nekā 20 000 LVL.

17) Visi nosauktie notikumi ir reāli. Cipari arī.

Un tagad, lūdzams, paskaidrojiet man kāds, ko nozīmē, ja meitene atsūta kailbildi, kur viņa sēž kaila uz poda? Man vajag atbildi nevis par to, kāpēc kaila, bet kāpēc uz poda? Tam ir jābūt erotiski?

Turpmāk lūgšu savām pielūdzējām, un tādu ir tūkstošiem, šādas bildes man nesūtīt. Neskatoties uz to, ka man patīk sēdēt uz poda kailam pret spoguli, mani šādas bildes neuzbudina. Paldies.