Vai tu pats cepi šo kūku? Jā, es savas apenes mazgāju pats!

Esmu strādājis gan lielos uzņēmumos gan arī mazos. Mazajos, tur viss ir kārtībā, tur no rīta pamet ar roku un pieprasa ieraut. Ak šī skaistā vienkāršība, es nostaļģiski nodomāju, kad sāku strādāt viena lielā firmā. Un katru mēnesi ir vairāki jubilāri, kuriem ir vai nu dzimšanas diena vai nu vārda diena. Un katru mēnesi notiek samešanās ar naudu, kartiņu parakstīšana un svinīgā bučāšanās. Savas dzimšanas dienas es vienmēr izlaižu, vai nu iekrīt brīvdienā, vai nu es izrakstu sev bezalgas atvaļinājumu, lai tikai nebūtu jāskatās šajās samākslotā prieka sejās. Taču šogad centīgākie mani tomēr izķēra un iešķieba balonus. Tie līdz pat šodienai man karājas virs galvas. Baloni nekad neizlaiž gaisu, kad tev to patiesi vajadzētu.
Lai nu kā, mani tracina šī kolektīvisma izpausme. Visi skābām sejām iet uz veikalu, pērk kūkas, tortes un kliņģerus un tad cienā visus savus kolēģus, savukārt, šie, siekalainām acīm, skrien pamieloties ar sapirkto, lai ietaupītu iepriekš samesto naudu un neietu pusdienās. Un tad vienmēr, visi, vienmēr un visi uzskata par savu pienākumu paprasīt: Vai tad pati/pats cepi? Jā, sasodīti pats, visu nakti stāvēju virtuvē un brutāli dzēru, domājot par rītdienu. Visi savas kūkas pērk vienā un tajā pašā veikalā un tās vienmēr ir vienas un tās pašas kūkas. Tad kāpēc liekuļot, kāpēc lišķēties, kāpēc vienmēr atbildēt vienas un tās pašas nejēdzības? Nepietiek vēl ar to, vēl ir jāieklausās tajās tukšajās runās par neko. Vai kādi jūs šodien visi formāli saģērbušies. Vai, vienā pusē tādi sarkanie un otrā pusē tādi tumšie. Vai, zilā krāsa tak ir cerību krāsa, cik šodien jauki izskatamies. Neskatoties uz to, ka meitēnam ir acīmredzamas ādas problēmas, kas ir vēl lielākas nekā problēmas ar galvu.
Visā šajā sakarā es atcerējos kādu senu paziņu, kurš man pastāstīja stāstiņu par padomju laika dzimšanas dienas svinībām un sarunām ap to. Viņa kolēģe esot krājusi ziepju gabaliņus, nu tos, kas paliek pāri un ir neērti, lai tos normāli lietotu. Viņa esot sakrājusi tādus gabaliņus veselu krūzīti, tad aplējusi ar siltu ūdeni, gaidījusi, un no tā visa esot sanācis labais šķīdums, lai mazgātu apakšbikses. Jā, Darvinam bija taisnība, cilvēce neglābjami attīstās.

Pēc korporatīvās ballītes.

Pēc korporatīvās ballītes, kā par brīnumu, es pamodos savās mājās. Gaiss bija retināts un pilns ar alkohola smārdu, cauri aizskaru spraugai istabā spiedās maza dzeltenas gaismas strēmelīte. Man sāpēja galva. Es vēl kādu brīdi gulēju nekustīgi, pārdomājot to, ko es ballītē sadarīju. Neko daudz es neatcerējos, jo tās bija arī manas svinības, es biju kompānijas gada pelnošākais un vērtīgākais darbinieks. Vienīgais, kas nāca prātā bija tas, ka es savu bosu nosaucu par ēbreju. Viņš bija Anglijā dzīvojošs ukrainis, kurš nevienam neizprotamā veidā bija ticis pie mūsu kompānijas vadības stūres. Ar smaidu uz lūpām es mēģināju piecelties no gultas, taču nekas labs no tā nesanāca, es nevarēju iztaisnoties vairāk nekā par metru no zemes. Četrrāpus es aizvilkos līdz virtuvei un dzēru stipru, saldu tēju. Tā palīdz. Pēc kāda brīža man kļuva labāk, pietiekoši, lai es varētu pārvietoties ar taisnu muguru. Man uz pohām ilgi stāv. Pie tam tas nav vienkāršais rīta stojaks, kad atliek tikai pačurāt, lai viss būtu mierīgi, šis pohu stāvējiens nav salīdzināms ne ar ko. Tā vien liekas, ka tas viss ir proporcionāli apgriezti, jo man pašam ir sliktāk, jo man vairāk stāv. It kā organisms justu savas beigas un būtu gatavs nekavējoties izpildīt savu likteni – pavairoties. Tiklīdz es biju ieslēdzis kompī franču porno un iekārtojies gultā pēc iespējas ērtāk ar salvetīti blakus, kāds zvanīja pie durvīm.
- Ejiet dirst!
Zvanītājs neatkāpās un es biju spiests atvērt durvis. Tā bija Adriana, bosa meita. Tā nu es stāvēju viņas priekšā – kails, ar stāvošu beni un fonā skanošu porno filmu. Neērtāku situāciju iedomāties nevarēja. Viņa uzreiz saķēra mani aiz olām un smējās: Es taču teicu, ka kādu dienu tevi noķeršu aiz pašas jūtīgākās vietas! Viņas rokas bija mitras un aukstas, taču man pat patika.
- Tēju dzersi?
Adriana joprojām nelaida vaļā manu mantību. Viņa aiztaisīja durvis un nometās ceļos. Tas bija mulsinošākais un reizē labākais minets manā dzīvē. Neskatoties uz savu lietišķo stilu, vienmēr sakārtoto ārieni un atturīgo izturēšanos, viņa bija kā traka uz laizīšanu, sūkšanu un spēlēšanos ar manu locekli. Tikai pēc kāda laiciņa viņa izģērbās un tējas vietā pieprasīja portvīnu. Tā nu mēs darba dienas sākumā sēdējām manā gultā, dzērām un skaļi smejoties komentējām porno filmā notiekošo. Manas paģiras nu bija pārtapušas par pēcpohu reiboni, kas ir daudz spēcīgāks un izteiktāks stāvoklis. Man bija vienalga, ka mani gaida darbā, man bija vienalga ko par mani domās kolēģi, man bija vienalga ko darīs Adriana un man bija vienalga, ka pēc visa šitā mani atlaidīs. Kad mēs jau bijām piebeiguši pirmo portvīna pudeli un mīlējušies reizes četras, pie manām durvīm atkal atskanēja zvans.
- Ejiet taču beidzot dirst!
Tā bija mana darba kolēģe Alla, ar kuru mēs vakar esot sarunājuši tikties pie manis mājās. Es neko tādu neatcerējos, taču man nebija ne mazākās vēlēšanās skaidroties kas un kā. Es jau biju pamatīgi apreibis un noguris no seksa. Pie tam es vēl nemaz nebiju ēdis. Kamēr es runāju ar Allu, pie mums, pilnīgi kaila, pieskrēja Adriana un bez vārdiem uzmetās virsū Allai.
- Tēju dzersiet?
Kamēr es, joprojām kails, stāvēju virtuvē un sildīju ūdeni, meitenes bija ieslēgušas mūziku un skaļi smejoties lēkāja pa gultu. Berkovskas tantei tas noteikti nepatiks. Berkovska bija dzīvokļa saimniece, kura izīrēja man šo dzīvokli. Pati viņa dzīvoja stāvu zemāk un vienmēr veda uzskaiti par to, cikos es nāku un eju un ko vedu mājās. Īres maksas dienās es dzirdēju visus komentārus par sevi, ieskaitot to, kura meitene esot bijusi visskaistākā. Man nebija ilgi jāgaida kamēr pie durvīm atkal zvanīja.
- Ejiet tak beidzot un galīgi dirst, visi, dirst!
Tā nebija Berkovskas kundze, tā bija viņas mazmeita Karīna. Es līdz šim vēl nebiju redzējis Karīnu vaigā, tikai dzirdējis no nebeidzamajiem Berkovskas kundzes stāstiem cik viņas mazmeitiņa ir laba, cik labi mācās un cik tikumīga viņa ir.
- Tēju dzersi? Es jau noburbulēju savus ierastos šodienas vārdus.
- Nē, paldies, bet jūs varētu uzvesties nedaudz klusāk, man ir jāgatavojas rītdienas eksāmenam.
Karīna nemaz neapmulsa par to, ka es biju kails un, ka pa manu gultu vārtās divas plikas meitenes un, ka kompis joprojām rāda franču porno.
- Kas par eksāmenu? Es jautāju joprojām tādā pašā burbuļojošā vienaldzības balsī, taču man bija neērti. Man iepatikās Karīna, viņa likās saprātīga un ļoti skaista meitene un mūsu pazīšanās, acīmredzot, bijā sākusies no nepareizā gala.
- Es mācos starptautiskās attiecības. Viņa runāja skaidrā un pat nedaudz griezīgā tonī un joprojām skatījās uz meiteņu izdarībām gultā.
Pēc dažiem mirkļiem viņas jau bija trīs, bet es sēdēju virtuvē, dzēru tēju un smēķēju. Pēc trešās izsmēķētās cigaretes es paķēru šampānieša pudeli un gāju skatīties ko dara meitenes. Neko neteicis, es izšāvu šampi un laistījos kā to dara Šumahers pēc kārtējās uzvarētās sacīkstes. Es šo sacīksti biju uzvarējis. Šodien ir mana diena, šodien es būšu slapjš, lipīgs, piedzēries un laimīgs. Un man vienalga, ka mani rīt atlaidīs, man vienalga, ka mani izmetīs no dzīvokļa un man vienalga viss tas, kas notiks rīt. Šodien ir mana diena!

Mēness kalna ēnas.

Mēs nemaz nezinam, ka tepat, līdzās mums dzīvo laimīgi cilvēki. Es nerunāju par alkatības apmierinājuma laimi, bet gan par vienkāršo, nesabojāto un cilvēcisko laimi. Un tas nav arī saistīts ar laimes tableti, kas samierina sevi ar paša neirozēm un liek vienmēr smaidīt kā rudam lielam un resnam runcim.

Šie laimīgie cilvēki dzīvo tepat līdzās mums, taču reāli mēs viņus neredzam, tikai nojaušam par viņu eksistenci tāpat kā mēs nojaušam lietus tuvošanos. Viņi dzīvo kalna pakājē, paši šo kalnu dēvējot par Mēness kalnu. Vienīgais priekšnosacījums, lai dzīvotu starp šiem cilvēkiem ir - justies laimīgam. Mēness kalna pakājē nekad nav dzīvojuši vairāk par pāris simtiem cilvēku no visas pasaules. Man pat nav ko īsti pastāstīt par to ar ko nodarbojās šie dzīves izredzētie. Viņi darīja visas ikdienišķās lietas ko daram arī mēs. Modās, ēda, izklaidējās, strādāja, lai apmierinātu savas vajadzības un gulēja. Gulēja vairāk nekā pie mums ir pieņemts. Šiem cilvēkiem nebija nekur jāiet, jo viņiem jau bija viss ko cilvēks var vēlēties un reizē viņiem arī nebija nekā, ja uz to paskatamies mēs.

Neviens un nekad Mēness kalna pakājē neuzturējās ilgāk par mēnesi. Tiklīdz cilvēks vairs nevar izpildīt savu priekšnosacījumu - būt laimīgam, viņam bija jāpamet kalna pakāje un jākāpj pašā kalnā. No kalna neviens nebija atgriezies izņemot šo iedzīvotāju šamani, liela auguma vīru ar tumšām acīm un pīpi zobos. Neviens nekad viņam neprasīja kā viņš ir atgriezies no turienes, no kurienes neviens nekad neatgriežas. Visi viņu uzklausīja un paklausīja, jo tieši viņš kontrolēja cilvēku laimi, kontrolēja to, kad cilvēkam ir jāsāk kāpt savas dzīves pēdējā kalnā.

Vienu rītu cilvēki pamanīja ap sevi savādas ēnas. Tās bija smalkas un maigi sataustāmas. Šīs ēnas mētājās no viena cilvēka pie otra un radīja savādu skaņu, it kā lieli siseņi berzētu savus spārnus. Klusi. Neviens negāja klāt pie šamaņa prasīt ko tas nozīmē, visi cilvēki vienkārši sapulcējās vienuviet un skatījās uz šīm šņācoši - sīkstošajām ēnām. Neviens īsti nezināja kā šīs ēnas pazuda un sāka rāpties Mēness kalnā. Šamanis nodūris savu smago galvu sekoja. Sekoja kalnā. Neviens arī nezināja ar ko tas viss beigsies un kurš turpmāk kontrolēs cilvēku laimi, kurš vēl bez mēmā šamaņa to spēs. Trešajā dienā pēc tam, kad sīkšana bija apklususi, Mēness kalns sāka runāt. Sarkanās liesmu mēles dzina, nu jau brēcošās ēnas, prom.

Cilvēki izklīda. Mēness kalns savā pakājē vairs nepulcēja laimīgos cilvēkus. Šie cilvēki izklīda pa visu pasauli un satika tos, kuri kādreiz bija kāpuši Mēness kalnā. Viņi vairs neatcerējās, kur viņi ir bijuši, ko ir redzējuši un kā ir tikuši prom no turienes, no kurienes neviens nekad neatgriežas. Šie cilvēki dzīvoja vienkāršo dzīvi apkrāvušies ar to, no kā kādreiz aizgāja. Viņi veidoja savu dzīvi, lai neatcerētos laimi, viņi nekad vairs neies ceļu līdz Mēness kalnam. Viņiem visur sekoja līdzi mazās, smalkās, pārbiedētās un brēcošās ēnas.

Mēs zinam, ka tepat, līdzās mums dzīvo laimīgi cilvēki. Šie laimīgie cilvēki dzīvo tepat līdzās mums, taču reāli mēs viņus neredzam, tikai nojaušam par viņu eksistenci tāpat kā mēs nojaušam lietus tuvošanos. Viņi dzīvo starp mums un viņi vienmēr smaida kā rudi lieli un resni runči. Viņiem nav ēnu. Tāpat kā aizgājušajam šamanim. Viņš atgriezās trešo reizi un viņa acis bija kļuvušas vēl tumšākas.

Bumbieru bloga pašanalīze.

Blogs tika laists gaismā 2008.gada 1.aprīlī. Pa šo laiku ir samezgloti 135 raksti. Bumbieru mājvietu dienā vidēji apmeklēja 14 cilvēki un veica 22 klikšķus. Es nezinu vai tas ir daudz vai maz. Tālāk googlē meklētie vārdi, caur ko tika nonākts līdz mūsu lapai. Dažas statistikas bildes un rezumējums.

Meklētākie vārdi:

sienas pulkstenis
neķītrās tautasdziesmas
tests: udenspipi

tests "cik samaitāts tu esi"

samaitātības tests
slenga kartoteka

banku likšana
kada ir 9 karata balta zelta prove
elektromotors

nemirst.lv

erotiskie stāsti
tissot

adītas cepures

padomi kā ietaupīt

ko uzdāvināt
samuels vs kličko
gribu notievēt
rudmataina krasa
adīta vīriešu cepure
seksam
atmetu smēķēšanu
par kamjiem
pulksteni vesturi
centis
maģijas spēles
japāņu cepures
erotiskie stāsti
padomi kā atmest smēķēšanu?
spridzekli majas apstaklos
kā atmest smēkēšanu bērnam?

Lasītāju vēlmes ir skaidras - šie grib, lai es rakstu erotiskos stāstus par sarkanmatainām meitenēm, kuras ada cepures, kuras grib atmest smēķēšanu, mīl seksu, māk taupīt un nēsā labus pulksteņus. Tiks izdarīts, Kovalski!

Par statistikas vākšanu liels paldies TunT: http://stats.tunt.lv/counter.php

Beidzot Apple lietotāji varēs stilot pamatoti. Zelta MacBook Pro.

Vakar Kazhe mani pārliecināja, ka starp Apple lietotājiem un gejiem var vilkt vienādības zīmi. Nu, stilošanas ziņā. Es vispār neko no datoriem nesaprotu un pagājušo nedēļu pusi dienas mēģināju piedabūt rūteri pie savas Vistas, lai var iespējot security enabled bezvadu interneta pieslēgumu. Beigās sanāca. Ilgi priecājos un smējos. Un es zinu, ka mazie MacBook iznāk alumīnija korpusā un tas ir vēl stilīgāk. Cik atceros, MacBook Pro vēl nav alumīnija. Taču kuram gan tas interesē, ja tagad MacBook Pro ir no zelta un dimantiem? Nu ko, pārējie Mac, salīdzinot ar šo, izskatās diezgan nožēlojami. Atceraties Juri Sudmali un iegūšanu no aizmugures caur bluetooth? Es domāju, ka Juris noteikti gribētu šādu Mac.

Nikolai Valuev vs Evander Holyfield - cīņa notiks jau šo piektdien!

Gadījumā, ja kāds vēl nezināja - atgādinu, šo piektdien 2008.gada 19.decembrī, Šveices pilsētā Cīrihē notiks šā gada viena no šā gada gaidītākajām cīņām Pasaules boksā: Nikolai Valuev vs Evander Holyfield.

Evanders publiski ir izteicies, ka viņam ir savi ieroči ar kuriem viņš uzveiks krievu milzi Nikolaju. Ieročus un taktiku, protams, Evanders neatklāja, taču teica, ka negrasās spēlēt pēc Nikolaja uzspiestā tempa un tehnikas.

Bumbieru kolektīvam, protams, ir interesanti kā spēkosies Pasaules lempīgākais čempions pret Pasaules tehniskāko un pieredzējušāko čempionu.

Gadījumā, ja piektdienas vakarā Jūs netusējat un netaisat piekodienu, tad laipni lūgti pie TV ar Viasat Sport 3. Šie ziņo, ka translācija sāksies 22:30. Skaitiet paši, cik pulkstenis būs pie mums, man pohas. Gadījumā, ja kožat, Viasat Sport 1 Россия и Балтия būs cīņas atkārtojums gan sestdien 19:00, gan svētdien 8:00.

Tātad: Nikolai Valuev vs Evander Holyfield piektdien, Viasat Sport 3, 22:30.

Gaidam.

Aukstās nāves anatomija.

Ārā sniga jau trešo dienu. Vēl tad, kad sniega nebija un nekas par to arī neliecināja, cilvēki bija sakāruši kokos lampiņas un dažādus svētku rotājumus. Tagad šīs lampiņas bija vāji saskatāmas un to blāvā gaisma mēģināja izlauzties cauri sniega cepurei. Sniegs bija visur, uz palodzēm, ieputināts balkonā, uz katra mazākā koka zariņa un lielām kaudzēm uz ielas. Mūsu mājas sētnieks Pēteris lamādamies tīrīja šos sniega kalnus un ar lielo lāpstu krāmēja to virsū Madara mašīnai. Pēteris ienīda Madaru un darīja tā katru gadu. Taču šoreiz šo veco ļaužu spēle šķita jauka, mīlīga un nedaudz amizanta. Kad es beidzot saģērbos un izgāju mājas pagalmā, sniegs bija pārstājis krist un apkārt valdīja ziemas miegam piemītošais klusums. Vienīgais, kas šo klusumu lauza, bija Pētera nemitīgā lamāšanās. Viņš bija beidzis tīrīt sniegu un tagad kaisīja sāls un smilšu maisījumu pie mājas durvīm. Pēter! Ko tu dari!? Kāpēc maitā šo skaistumu? Vaicāju es, nemaz necerot uz kādu prātīgu atbildi.
- Da, ja tut smiltis kaisu, shtobi mauki ne padali..
Pēteris katru rītu „streļīja” no manis cigaretes un ienīda visā apkaimē dzīvojošās tantiņas. Es vēl atcerējos cik viņš bija laipns pret manu Guntiņu, tāpēc es viņam nekad neatteicu iedot cigareti. Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram ir šāda privilēģija.
Kārtējo reizi pasmaidījis par Pētera leksikas izpausmēm, es devos tālāk pētīt sasnigušo pasauli. Zem dzelzs stallažām varēja redzēt mazas putnu pēdiņas, tādas trīs staru zvaigznītes. Šīs pēdas es atceros vēl no bērnības, kas mēs laukos karinājām speķa gabaliņus pie sienas, lai pabarotu zīlītes, taču mūsu resnais runcis vienmēr bija veiklāks par nabaga putniņiem. Šim tika gan piekārtais speķis, gan pašas zīlītes. Cilvēki bija sākuši iet ārā no mājām un krakšķināja sniegu ar saviem ziemas zābaciņiem. Milzīgais trolejbuss dusmīgi grieza savus lielos riteņus, taču tā arī nespēja izbraukt no pieturas. Pasažieri to stūma kopīgā ritmā un nedaudz vēlāk pat sāka dziedāt kādu no Ziemassvētku dziesmām. Šoreiz ļaudis nešķiroja kādā valodā viņi runā vai kadā vecuma grupā tos ir iedalījusi dzīve, viņi visi darīja vienotu darbu un vēlāk vienoti sildīja savas nosalušās rokas un turpināja dziedāt. Man vienmēr ir licies, ka visi kašķi cilvēkos atsalst pie mīnus desmit grādiem. Nogulsnējas kādā tumšā kaktā ledus klucīša veidā un neliek par sevi manīt. Līdz pavasarim.

Pa jau ierasto ceļu es aizbridu līdz upei. Bļitkotāju bariņš vēl nebija savācies, jo ledus vēl bija pārāk plāns dēļ lielā baltā sniega klājuma. Es atradu Aldoni sēžam pie pilsētas apkures caurulēm. Tās ziemā vienmēr ir siltas un uz tuneļa sienām atspīdēja allaž degošās mistkastes uduns mēlītes. Aldonis bija optimisma pilns un viņa „Carskaja vodka” bija jau pusē. No rīta neiedzersi, visu dienu palaidīsi garām! Tā bija viņa himna. Šoreiz Aldonis klāstīja savu teoriju par banāniem: Skaties, cik šodien tirgū maksā banāni! Tīrākā zagšana, šie banāni tika ievesti Latvijā vēl deviņdesmit piektajā un līdz pat šodienai tika uzglabāti morgā. Es pats esmu redzējis! Goda vārds! Tagad šos atkausē, atsilda un pārdod. Tikai no nāves un puvekļu smakas nevar tikt vaļā. Šiem banāniem vajadzētu maksāt par trešdaļu mazāk!
„Carskuju” mēs piebeidzām kopā un pa to laiku jau atkal bija sācis snigt. Vēja nebija un sniega pārslas krita taisnā līnijā bez jebkādas šūpošanās. Šāda pārslu krišana atgādina nāves stingumu. Viss ir tik kluss un nekustīgs, ka tikai retie cilvēki izjauc šo stingumu, jo cilvēks vienmēr atsakās no nāves. Cilvēkam vienmēr vajag kustēties un iet uz priekšu, apstājoties tikai uz mirkli, lai izbaudītu klusumu. Arī es devos tālāk, pēc puķēm. Ducis sarkanu rožu tika aizbāztas aiz mēteļa un es turpināju iet. Mazais puika sēdēja uz ragaviņām un skatījās man tieši acīs. Es zināju, ka viņš, tāpat kā es, zin manu noslēpumu, taču klusēs mūžīgi. Mēs abi zinājām, ka, nokūstot sniegam, nāks gaismā visi sūdi, kas tagad slēpjās zem gaišā un pūkainā sniega, kas nes bērniem tādu prieku. Mazajais zināja kur es dodos. Viņš zināja, ka es došos atpakaļ uz upi ar visām rozēm. Viņš zināja, ka es izsitīšu ledū caurumu un iebāzīšu tajā visas rozes, pa vienai, lai tās sasalst un ir kopā ar manu sasalušo Guntiņu. Mazais zināja, ka mēnesi atpakaļ es Guntiņu noslīcināju. Viņš zināja, ka nāks pavasaris un visi sniegi izkusīs. Izkusīs arī manas rozes un arī mana Guntiņa. Taču mazais neko neteiks. Tāpat kā es.

Raksts bildes izplatīšanas dēļ.

Ha ha. Muahahā. Bugagaha.

Mhā ha ha. Mhi ha hah. Nah.

Pussy! Nē, ne tā, kas ar matiņiem, bet tā, kas enerģijai.

Es laikam esmu atpalicis. Nē, nekāds laikam, es esmu atpalicis. Ja vēl Brex ir labāks nekā sekss, tad Pussy man joprojām bija tikai pussy. Šā vai tā, bet saistīti ar apmatojumu. Bet nē, skatos, tas ir enerģētiskais dzēriens ar piena un augļu garšu. Enerģētiskais dzēriens man līdz šim saistījās tikai un vienīgi ar dīzeļa garšu, līdzīgi kā Coke zero. To droši varētu pārdēvēt par Coke - diesel.

Jebkurā gadījumā, šis uz mani iedarbojās. Lai kāda arī nebūtu krīze, man noteikti ir jāpagaršo Pussy. Kaut vai tāpēc, lai patīksminātos kā tas izklausās - es pamēģināju Pussy! Nav jau tā, ka agrāk es to nebūtu mēģinājis, bet ne jau tādā veidā un vēl iepakojumā. Bļin, es jau sapinos par kādu pussy es runāju :D Atliek tikai minēt kāds būs nākošais reklāmas ākis - huge Cock energy; Kraukšķīgās "Nipples" kukurūzas nūjiņas; Mazais šokolādes sprādziens "Kunilingus" - riekstiņi šokolādē utt. Jūtos vecmodīgs.

Starpcitu, atcerējos anekdoti, par tēmu, jo, kā apgalvo dzēriena mājas lapas uzturētāji - "Pussy is unique" un tās saturā ir "Milk Thistle". Es nezinu, kas tas ir, un neizcelšos tik ļoti kā Slaktera kungs, bet izklausās pēc piena.. un nu anekdote:

Идет леkция по микробиологии в мединституте. Профессор вещает с кафедры:

-Нормальными обитателями женского влагалища являются лактобактерии, бифидобактерии...

Голос студента с задних рядов:

- Ну ты посмотри,а! Не пизда, а прям баночка из-под йогурта!

Es tevi iegūšu no mugurpuses. Caur Bluetooth.

Viņa tēls lēnām šļūca pa slapjajām ielām, viņam kājās bija no tēva mantotie zābaki ar dzelzs purngaliem, lai kādreiz kādam varētu iesist, melnas džīnas un nobružāta vējjaka ar kapuci. Viņu sauc Juris Sudmalis. Juris strādā kādā IT kompānijā par informācijas sistēmu uzturētāju. Jau no bērnības dienām Jurim patika datori un viss ap un par to. Viņam patika, ka tā ir pavisam cita pasaule, kuru viņš varēja kontrolēt daudz vairāk nekā reālo. Jau no laikiem, kad viņa tēvs strādāja gaļas kombinātā par informācijas sistēmu uzturētāju, Juris katru dienu spēlējās ar savu „Beku”. Tētim darbā dators bija jaudīgāks un lielāks, taču arī mājās esošais bija pietiekoši labs, lai varētu rakstīt pirmās mazās programmas „Basic” vidē. Viss viņa paveiktais tika ierakstīts „Cometa” magnetofona kasetēs un katru dienu šīs programmas Juris ielādēja savā datorā ar savādi čerkstošu skaņu.

Tagad Juris smejās par tiem laikiem, kad datora atmiņa bija mazāka nekā tagadējā „flash” zibatmiņa. Tagad Juris strādā ar diviem datoriem vienlaicīgi un izmanto arī mājās esošo datoru ar „VNC”. Viņam ir divi ārējie citie diski ar viena terabaita ietilpību katrs. Viens no diskiem ir pilnībā aizņemts ar pornogrāfiska rakstura materiāliem. Juris jau no bērnības ir krājis visas bildes un visas filmas, kuras viņš ir spējis atrast. Protams, Jura draudzene Laura pat nenojauš par šā otrā cietā diska esamību. Un vispār, pēdējā laikā Juris arvien retāk tiekās ar Lauru. Viņš pats ir apmulsis par šādu apstākļu sakritību, taču pēdējā laikā Laura vairs neizsauc viņā tādas emocijas kā jaunais MacBook alumīnija korpusā. Protams, Laura ir viņa sapņu meitene, gara blondīne ar žilbinoši baltiem zobiem un skaistu, netipiski tvirtu dupsi un fantastiskām krūtīm, taču viņa Jurim uzdod pārāk daudz jautājumu uz kuriem viņš negrib atbildēt.

Vienu dienu Juris konstatēja, ka Laura bija aiztikusi viņa datoru. Viņa mīļoto ASUS (WSXGA+ 1680×1050, Core2 Duo P8600, 2.4GHz, 3MB, 2048 MB, 250 GB, 15.4″, DVD+/-RW, MS Windows Vista Business, 2.9 kg). Protams, Juris jau kādu laiku ar kāru acis skatās uz jauno MacBook Air, bet tomēr, šāda Lauras rīcība nav pieņemama. Bet varbūr Juris uz viņu ir apvainojies tāpēc, ka viņas meitenīgais ķermenis nokļuva Jura slepenajā ārējā diskā. Un tas nebūt nebija home-made porno ar Juri. Nē, tas, kurš izrāda savu vīrietību tajā filmā ir Lauras studiju biedrs Jānis. Juris Jāni pazīst jau vairākus gadus un nav lielā sajūsmā par viņu. Jānis ir tipisks diedelnieks un neko nesaprot no programmēšanas, neviens īsti nezin, kurs viņš strādā un ar ko nodarbojas, bet viņš vienmēr ir labā omā, viņš māk slēpot un nodarbojas ar zemūdens niršanu. Un Jurim ir jāatzīst, ka Jānim ir daudz lielāks metamais. Juris to bija pamanījis jau iepriekš, kopīgajā dušas apmeklējumā pēc baseina un vēl vienu reizi pārliecinājās par to, kad viņa rokās nonāca filma ar Jāni un viņa Lauru galvenajā lomā. Taču Jānis neko nesaprata no datoriem. Viņš bija lameris un arī spēles spēlēja uz PS2 nevis uz PC. Nu kurš gan tā dara?
Tieši šo pārdomu vadīts Juris nebrauca uz darbu ar savu riteni, bet gan gāja ar kājām un izskatījās nošļucis un nožēlojams. Dažreiz, kad ļoti stipri lija, Juris brauca uz darbu ar sabiedrisko transportu un mēģināja iepazīties ar kādu meiteni caur Bluetooth. Katru reizi sabiedriskajā transportā brauc kāda meitene ar ieslēgtu Bluetooth un Juris mēģina viņai nosūtīt savu bildi. Līdz šim Jurim nav īpaši veicies, ja neskaita vienu gadījumu, kad viņa bildi saņēma Bluetooth lietotāja Dacīte. Dacītei bija gadi četrdesmit pieci un viņa izskatījās pēc neķītras alkoholoķes.
Bet Jurim tas viss bija vienalga, jo viņam bija cita – teksta un bilžu pasaule. Interneta komūnā Juris bija populārs un godājams. Viņa centienus un skaidrojumus dienu no dienas lasīja vairāki simti uzticamo lasītāju. Juris bija laimīgs par katru atstāto komentāru zem viņa raksta. Kam vajadzīga Laura, ja viņš varēja strādāt un rakstīt par DNS, HTTP protokolu, TCP datu pārraidi kā arī C un C++?