Mans pirmais erotiskais stāsts. Trešā, noslēdzošā daļa.

Stāsta pirmo un otro daļu lasiet šeit pat, zemāk.

_________________________________

Lai arī es ikdienā lietoju savu profesionālo „Canon” fotoaparātu ar visām dārgajām lēcām, objektīviem un filtriem, šoreiz es izvilku no smagnējas ozolkoka kastes, kurā glabājās visas mantas, kas man ir tuvas, mana tēva „Zenit”. Bildes, lai arī melnbaltas, sanāk ar savu netveramo šarmu un gana gaumīgas, pietiekami, lai varētu karināt pie sienas virs gultas. Mums nebija nevienas straujas kustības, viss bija dabīgi kā pil ūdens no daudzstāvu dzīvojamās mājas dzīvokļa ūdens krāna. Mēs runājām. Neviena fotografēšanās nebūs dabīga, ja fotogrāfs vai meitene klusēs. Žanete to zināja. Mēs runājām par ikdienišķām lietām, par mājdzīvniekiem, automašīnām, grāmatām un zvaigžņu izpratni civilizācijas attīstības vēsturē. Viņas kustības bija graciozas, es iepriekš nebiju ievērojis viņā spēju būt augstdzimušai dāmai. Puspievērtais skatiens, mazās rociņas saliektas locītavās, nedaudz uzrautais deguntiņš. Viņa ik pa brīdim skrēja uz otro istabu pārģērbties. Es atļāvu viņai izmantot savas bojā gājušās sievas drēbes. Es nevienai sievietei to nebiju atļāvis. Arī ne tad, kad mana mīļotā vēl bija dzīva.
Es nemaz nepamanīju brīdi, kurā Žanete no augstdzimušas dāmas pārvērtās neķītrā palaistuvē. Viņas mati plīvoja vējā no puspavērtā loga kā simtiem tūkstošu dāvanu iesaiņajamo lentīšu, viņas ādu klāja zosāda, taču Žanete netrīcēja no aukstuma, viņa trīcēja no kailses, kas bija pārņēmusi visu viņas būtību. Acis nemelo, ķiršu sārtās lūpas nespēj simulēt, karstā, saraustītā dvaša neizliekas karsta esam. Viņa rāpoja četrāpus pa netīro un auksto grīdu kā mazs kaķēns, kurš spēlējas ar pirmo mātes noķerto pelīti un viņas gurnus apsedza tikai tirkīzzils un nedaudz caurspīdīgs naktskrekls. Viņa fotogrāfējās arī manās drēbes, kas viņai bija vismaz reizes divas par lielu un karājās uz viņas kailā, jutekliskā un tvirtā ķermeņa kā lupatu maisi. Es vēl nekad nebiju juties tik apreibis no dzīves, mana sirds dauzījās kā negudra, kā sirds dauzās jaunam kumeļam seksuālā pilnbrieda pašā plaukumā. Viņa kustējās un es tikai sekoju, es nevienu reizi neieteicu kur viņai nostāties, kur apsēsties un ko darīt. Viņa bija kā dzīva bilde, kuru es gribēju ierāmēt savā dzīves albumā. Es negribēju, lai viņa man saka to, ka mīl, es gribēju, lai viņa izdara visu, lai es to sajustu un izdzīvotu, es gribēju viņai pieskarties, bet baidījos, ka zudīs šī mirkļa intīmā spriedze un savādā psihodēlija. Mēs braucām pa naksnīgi tukšajām ielām un es viņu fotografēju tur, kur viņa gribēja, uz tiltiem, uz ielām, pie pamestām ēkām, izsistu logu ailēs. Mana mašīna beidzot smaržoja pēc Žanetes. Ādas sēdekļi vairs nesmaržoja ne pēc vienas citas sievietes, tikai Žanetes. Šī smarža vairs nekur nepazudīs no manas dzīves, es jau biju nobaudījis šo dzīves esenci un atpakaļceļa vairs nebija.
Viņa iegāja dušā un atstāja aiz sevis slapju grīdu vannas istabā un nelielus putu mākonīšus visapkārt. Ietinusies manā dvielī, viņa uz pirkstgaliem aizgāja līdz gultai un apsēdās, nedaudz nolieca galvu uz priekšu tā, ka viņas mati pilnībā nosedza seju un šņukstēja. Es vienmēr biju uzskatījis, ka sievietes raud tikai tāpēc, lai šantažētu, taču šoreiz es neizpratu šīs asaras. Es izjutu visas pasaules smagumu uz saviem pleciem. Es tiešām biju kā liels, tūļīgs un nevarīgs lācis. Es nezināju ko teikt, ko darīt un tā vietā es vienkārši stāvēju un skatījos kā viņas asaras pamazām pil uz grīdas un paliek tur, vairākos gados sakrātajos putekļos. Es varēju dzirdēt kā šīs mazās lāsītes saskarās ar pūkaino netīrumu virsmu un atstāj neizdzēšamas pēdas manā sirdī. Es aizturēju elpu un lūdzos, lai šis mirklis neizgaist. Es gribēju iziet uz ielas un izstāstīt katram cik ļoti laimīgs es jutos, uzskāpt visaugstākajā kalnā un izkliegt savu laimi, kura šalcās pār mani kā vislielākā sniega lavīna – auksta, bet dzīva un spēcīga.
Mani pamodināja datora pīkstieni. Es gulēju pussēdus ar datoru klēpī un tas tikko bija restartējies. Gaisā virmoja degošs parafīns. Svecīte bija nodzisusi un no tās gaisā cēlās tikai mazs dūmu stabiņš. Es izdzēru atlikušo vīnu glāzē un ar acīm meklēju Žaneti. Viņas nebija blakus, nebija virtuvē un nebija arī vannas istabā. Viņas nebija nekur. Viss, kas atgādināja par to, ka manā dzīvē bija šī rudmatainā meitene bija mana mašīna. Šos sēdekļus neapmānīsi un tiem nevar samelot. Mana vairāk kā divdesmit gadus veca mašīna smaržoja pēc viņas. Un man ar to pietika, man pietika ar viņas asarām manā sirdī un sasodīto mašīnu. Fotoaparātā bija saglabājusies tikai viena bilde, izplūdusi, miglaina un vienīgais ko varēja saskatīt bija viena vienīga plīvojoša matu šķipsna. Varbūt viņu nemaz nesauca par Žaneti, varbūt viņa man sameloja? Bet varbūt es izdomāju šo sievieti tāpat kā diženie rakstnieki izdomā savus tēlus, par kuriem raksta savas grāmatas?

Par baumošanu darba vidē. Jautri.

Šodien saņēmu e-pastu ar Subject: "Par baumošanu". Es jau domāju, ka mani beidzot ir atradusi Domu Policija par manis publicēto rakstu, taču nē, ir vēl jautrāk:

Mīļie kolēģi!
Personāla nodaļā ir nonākusi bauma, ka "Vadība gatavojas samazināt darbinieku algu par 10%"!
Nezinu, cik daudzi no Jums jau ir dzirdējuši līdzīgu informāciju, bet tā ir nepamatota. Pareizāk - TĀS IR PILNĪGAS MUĻĶĪBAS!
Protams, ir smieklīgi publiski atsaukt baumas, bet mūsdienu ekonomiskajā situācijā tas tomēr ir jādara.
Nesatraucieties un strādājiet mierīgi!
Mierīgu darba dienu vēlot-
>>>>>

Personāla nodaļas vadītāja.

Mde. Man nav ko teikt :D

Mans pirmais erotiskais stāsts. Otrā daļa.

Pirmo daļu varat lasīt šeit. Vai arī tepat.. apakšā.
________________________________

Tad Žanete pazuda. Es nepaprasīju nedz viņas uzvārdu, nedz adresi, ne arī telefona numuru. Es jau biju tik tālu atguvies, ka biju no garāžas izvilcis savu veco Porshe un vizinājos pa pilsētu. Mašīnīte bija jau vairāk nekā divdesmit gadus veca, vietām sarūsējusi, vietām saskrāpēta un paburzīta, taču tā joprojām kalpoja uzticīgi un bija ar savu raksturu un šarmu. Un smaržoja pēc visām sievietēm, kuras man ir bijušas. Melnie ādas sēdekļi pacieta visu, pacieta un saglabāja. Taču šoreiz mana tīksmināšanas par braukšanas prieku nebija pilnīga, es vairs nebraucu bezmērķīgi tikai braukšanas pēc, es meklēju sarkano matu šķipsnu cilvēku pūļos ielas malās. Es vienlaicīgi apzinājos, ka tam visam nav jēgas un es neatradīšu Žaneti. Bet varbūt viņu nemaz nesauca par Žaneti, varbūt viņa man sameloja? Bet varbūt es izdomāju šo sievieti tāpat kā diženie rakstnieki izdomā savus tēlus, par kuriem raksta grāmatas?
Es sāku rakstīt. Man skolas laikā vienmēr ir padevies kaut ko aprakstīt un kaut ko izdomāt, taču es to nekad neesmu darījis tā nopietni. Vienmēr man pietrūka iedvesmas un brīvā laika, bet, kas pats galvenais, pietrūka saprašanas. Manas domas šaudās ātrāk par kāmi dzelzs ritenī. Bezmērķīgi un neapzināti. Taču šoreiz es rakstīju par Žaneti. Bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai padalītos ar savām izjūtām un emocijām ar „papīru”. Un rakstīju es daudz, bieži un bez jebkādas laikas izjūtas. Pie manas gultas vienmēr stāvēja vīna pudele, galvgalī dega melna svecīte un stindzinošo klusumu jauca tikai portatīvā datora ventilātora šņākšana, kura ik pa brīdim kļuva skaļāka nekā parasti.
Es nezinu no kā es pamodos, no tā, ka ventilātors kļuva īpaši skaļš vai arī no tā, ka kāds zvanīja pie manām durvīm. Es vēl brīdi pagaidīju, līdz skaidri dzirdēju, ka kāds tomēr zvana. Tā bija Žanete. Viņa bez sveiciena iespurdza iekšā istabā, aizgāja uz virtvi, nenovilkusi apavus, apsēdās un aizsmēkēja. Kopš ienākšanas brīža viņa nebija teikusi nevienu vārdu, kaut arī smēķēja jau trešo cigareti pēc kārtas. Viņas bērnišķīgajās rokās cigarete izskatījās milzīga un neiederīga, taču viņai tas piestāvēja, viņai piestāvēja viss neiederīgais. Nekas viņas apģērbā neliecināja par viņas izklaidību, viss bija saskaņots gan stila, gan krāsu ziņā, joprojām vasarīgie zābaciņi, ciešas bikses, mētelis un šalle.
- Ko stāvi un skaties, iedzert meitenei nedosi? Viņas balss tonis bija nedaudz sasprindzis un pat rupjš.
Viņa izvēlējās viskiju. Pēc otrās glāzes viņa novilka zābakus un mēteli. Tikai tagad es ievēroju viņas augumu. Viņa bija no tām meitenēm, kurām ir izteikts „lapsas viduklis”, taču viņa to slēpa, gan ar maisveidīgu džemperi, gan ar vienkāršo mēteli. Tikai tagad es sapratu, ka vēl nebiju bildis neviena vārda kopš viņa ienāca dzīvoklī. Viņas priekšnieks bija atlaidis no darba Žaneti par to, ka viņa neesot pakļāvusies viņa pavēlei izģērbties viņa kabinetā.
- Ak, vellucis tāds, lubraks, umiķis nolādētais! Un viņam uz galda rāmī stāv sievas un meitiņas foto. Nu kā tā var?
Vienīgais, kas man ledusskapī bija no ēdamā – pelmeņi. Viņa ēdā tā, it kā būtu bijusi badā veselu gadu. Ēda, dzēra viskiju un smēkēja. Viņas mazās rociņas nedaudz trīcēja vai nu no aukstuma ārā vai nu no uztraukuma. Pēc tam, kad kopīgi bija notiesāta lielā „ģimenes” pelmeņu paka, viņa sāka mazgāt manus traukus, kas lielajā izlietnē atgādināja sapuvušu un jau smakojošu Pizas torni.
- Tu gan esi cūka! Viņa smejoties novilka.
Tad viņa iekārtojās manā gultā un ieslēdza televizoru. Es tik sen nebiju skatījies televizoru, ka pultij bija nosēdušās baterijas. Rādīja kaut kādu vietējo raidījumu. Pie galdiņa sēdēja trīs cilvēki un ik pa brīdim atbildēja uz jautājumiem ko bija iesūtījuši skatītāji. Žanetei acīmredzami patika. Viņa sēdēja lotosa pozā un cieši skatījās televizorā ar rokās iespiestu viskija glāzi. Es apsēdos viņai aizmugurē un apķēru ar rokām. Viņa bija mājīgi silta un, strauji elpojot, viņai cilājās krūtis. Tā vietā, lai skatītos televizoru es skatījos kā pulsē viņas miega artērija un sajutos gluži kā filmās rādītais vampīrs. Uz brīdi man gribējās viņai iekost tieši kaklā un paņemt viņu sev līdzi, iesaldēt šo momentu, kad es ar viņu šēžu vienā gultā un klusēju. Nekad taču vairs nebūs nekā labāka manā dzīvē. Neviena klusējot neļaus man kost sev kaklā.
Taču tā vietā, lai apstādinātu laiku un pagriezt to nebūtības straumē, es iespiedu degunu viņas pakausī un smaržoju viņu. Šī smarža uz visiem laikiem iespiedīsies manā apziņā. Šī ir dzīves smarža, tieši tā smaržo dzīvības esence un es gribēju to uzsūkt sevī. Acīmredzot pa televizoru sākās reklāma un viņa pagriezās pret mani.
- Tu apsolīji nofočīt mani kailu. Viņa to teica klusi, klusi, gandrīz čukstus.

Mans pirmais erotiskais stāsts. Pirmā daļa.

Es vairs neatceros vai bija kāds iemesls tam, ka es ieklīdu tieši tajā klubā un tieši tajā vakarā. Es jau kādu laiku bezmērķīgi klīdu pa pilsētu meklējot iedvesmu. Stāvēju pretī lielveikalu skatlogiem un, turot smēķi sasalušajās rokās, runājos ar manekeniem, sēdēju uz ielas kopā ar ubagojošiem bezpajumtniekiem un mēģināju parkā noķert kādu pīli vakariņām. Nebija jau tā, ka es nevarēju atļauties ieiet lielveikalā, nopirkt lielu zosi un pagatavot to ar austrumu garšvielām vīna etiķa marinādē. Vienkārši man bija pārņēmusi tā vienaldzības sajūta, kas slaktē cilvēku būtību. Tikai tādā veidā – dzerot un salstot uz ielas asfalta es jutos kaut nedaudz dzīvs.
Droši vien es ieklīdu tieši tajā klubā, lai vienkārši apsildītos un kārtējo reizi iedzertu. Mani nedzina ārā ne no viena kluba, jo, lai arī es biju apaudzis ar trīs dienu vecu bārdu un mani īsie mati bija izspūruši dūmakainā nekārtībā, es izskatījos piedienīgi un pat radoši. Mani uzskatīja par kaut kādu mākslinieku. Turklāt es vienmēr apsveicinājos un uzturēju sarunu ar bārmeni, kad viņam īsti nebija ko darīt. Arī šoreiz es pasūtīju savu viskiju ar kolu un tērzēju ar apkārtējiem tā, it kā mēs būtu pazīstami gadus desmit. Ik pa brīdim man vajadzēja aiziet tur, kur pat vislielākie kungi iet ar kājām. Man patīk smēķēt klubu tualetēs, tas tagad ir aizliegti un man patīk apkārtējo skatieni un nopēlums viņu acīs. Atpakaļceļā, laužoties cauri skaļajam apmeklētāju pūlim pie mierīgās un ierastās bāra letes, man uzskrēja virsū rudmataina meitene. Es vairs neatceros tos pirmos iespaidus par viņu, vien atceros, viņas mazās un smalkās, gluži kā bērna, plaukstas un ugunīgos matus, kas dejoja paši savā ritmā. Tā vietā, lai atvainotos par neveiklo situāciju, viņa mani nosauca par šlenderi un gumzaku un nozuda dziļi pūlī. Mani pēdējā laikā daudzi bija apvainojuši un saukuši vēl nepiedienīgākos vārdos, bet nekad mani tas nebija aizskāris, es tikai lūkojos savā vienaldzības miglā un vienā mierā šļūcu garām. Taču šoreiz es apstājos un skatījos tajā virzienā, kurā nozuda šī daiļā būtne. Es neskatījos tāpēc, lai sameklētu viņu un arī ne tāpēc, ka viņa man būtu šķitusi sevišķi skaista. Es vienkārši stāvēju un skatījos ar smaidu uz lūpām. Es vairs neatceros cik ilgi es tā stāvēju, bet pēc kāda brīža es biju nonācis atpakaļ pie savas letes un klusējot malkoju savu atlikušo viskiju. Man vairs nebija ne mazākās vēlmes ar kādu runāt vai vēl vairāk – kādā klausīties. Es biju iegrimis savās domās un cauri tām vijās tikai viena sarkano matu šķipsna.
Nākošo reizi es viņu satiku uz ielas, viņa steidzās, bet es vienkārši gāju un vēroju cilvēkus, es nekur nesteidzos un man pat īsti nebija nekur jāiet. Šoreiz es viņu noķēru brīdī, kad viņas vasarīgie zābaciņi slīdēja pa slapjo ledu. Un tā bija pirmā reize, kad es sajutu viņas smaržu. Tā nebija uzkrītoša, drīzāk salda nekā rūgta un ļoti sievišķīga smarža.
–Ā, gumzaks! Viņa novilka.
Es biju vairāk nekā apmulsis un kaut ko skaļi murmināju, mani mulsināja tas, ka viņa joprojām bija manās rokās un joprojām valdzinoši smaržoja.
- Mani sauc Žanete! Viņa teica lēni un piesardzīgi it kā pārdomātu katru vārdu.
Es neprasīju kā viņu sauc, es arī neaicināju viņu nekur iet, es vienīgi pārāk ilgi noturēju viņu savās rokās ielas vidū neveiklā pozā, it kā mēs abi pozētu neredzamajam māksliniekam, kurš veido sava mūža skaistāko gleznu.
Man bija sajūta, ka es iemigu un pamodos kādā mazā kafeinīcā, kurā smaržoja pēc svaigi ceptām bulciņām un stipras kafijas. Viņa sēdēja man pretī un kaut ko aizrautīgi stāstīja un žestikulēja. Es joprojām biju viņas smaržas apreibināts un nekādi nevarēju ieklausīties viņas stāstamajā. Es dzirdēju visu sev apkārt, trauku šķindēšanu, papēžu kladzināšanu un metālisko drēbju pakaramo simfoniju. Es nebiju dzēris jau vairākas nedēļas, taču pēdējā gada laikā es vēl nekad nebiju tik ļoti apreibis.
- Es fotografēšu Tevi kailu! Es izšāvu kā no viduslaiku lietā lielgabala.
Mēs staigājām visu dienu. Pa parku, pa veikaliem, pa automašīnu stāvvietām un runājām par visu, tikai ne par sevi. Mēs paspējām sastrīdēties, salabt un izsmieties. Es jutos kā pamatskolnieks, kurš pirmo reizi ir izjutis simpātijas pret meiteni, taču viņa vairs nebija meitene un es vairs nebiju skolnieks. Viņa nepārtraukti smējās par mani neveiklību un lielo gāzelēšanos kā lācim. Un tiešām, es klumpurēju viņai nedaudz nopakaļ un tikai ik pa brīdim kaut ko iebildu vai piekritu viņas čiepstēšanai.

Es piekāšu Domu Policiju! Noķeriet mani, ja varat!

Es domāju, ka latu devalvēs.

Ja kāds man prasītu padomu, es ieteiktu iekrājumus latos konvertēt citās valūtās.


Ja kāds man prasītu padomu, es ieteiktu pēc iespējas ātrāk atmaksāt kredītus eiro, ja ienākumi ir latos.


Es arī domāju, ka politiķi aktīvi melo, lai tautā nesaceltu trauksmi.


Es arī domāju, ka Latvijai, iespējams, draud vēl dziļāka krīze, nekā tiek pareģots.


Es nākamnedēļ braukšu uz Lietuvu un man, iespējams, bagāžniekā būs 5 (pieci) litri Rīgas balzāma un vēl kaste alus un pāris korterīši.


Es uzskati, ka Dmitrijs Smirnovs ir malacis un viņam ir taisnība.


Es tagad palaižu baumas par to, la Latvijā ir finanšu sistēma.


Es domāju, ka Parex Bankai sekos nākošās bankas, jo lielajiem nekad nebūs pietiekami zagt.


Es domāju, ka Latvijai būs vēl ļaunāks liktenis kā Islandei (nevis Īslandei).


Es uzskatu, ka Drošības policija Latvijā cenšas atjaunot totalitārismu, liedzot cilvēkiem tiesības uz vārda brīvību. Tas gan nav gluži precīzi, jo tādā ceļā Latvija būs policejiska valsts.


Es uzskatu, ka zog arī Rīgas pašvaldībā, jo ir sapirkta jaunākā tehnika, bet ceļus neviens netīra. Redziet, viņiem ir atkausēšanas, nevis tīrīšanas stratēģija.


Es domāju, ka tādu ceļu ejot Latvijas vadošā elite pie laba gala nenonāks.


Ejiet dirst!

Esmu sačakarēts, to nevar labot.

Es nemīlu pastaigāties. Man tas šķiet pārāk bezjēdzīgi un bezmērķīgi. Kaut kur iet, jā, tas ir forši un arī veselīgi manai asinsritei, sačakarētajām plaušām un tumīgajām nierēm. Pēdējā laikā es arvien biežāk kāpju ārā no trolejbusa pāris pieturas pirms man vajadzīgās un ieeju veikalā. Parastais "vakariņu" pirkums sastāv no diviem dažādiem alkoholiem. Viens, lai iešana neliktos garlaicīga, un otrs, lai vakarā būtu iedvesma un galu galā, lai varētu prātīgā laikā aizmigt.

Tā bija kārtējā darba diena. Ne pirmā un ne pēdējā. Aptuvenais nedēļas vidus. Kā vienmēr uztankojos, atkorķēju pirmo pudeli un eju. Jūs zinājat, ka vienlaicīgi ejot, pīpējot un dzerot var noreibt daudz ātrāk? Dakteris man teica, ka tas esot stāstīts ar paātrināto asinsriti un alkohols ātrāk nonāk asinīs un smadzenēs. Man tas patīk, mans necilais miteklis vakara reibuma krāsās šķiet daudz mājīgāks un pilnāks. Var parunāt ar jauno prusaku, kurš, visticamāk par manu daiļo runātprasmi ir dzirdējis jau no sava vectēva, var paskatīties acīs grauzējam, kurš tikai attāli līdzinās žurkai un var sarunāties ar savu ēnu, kura krīt uz kādreiz gaišās sienas no datora monitora un sieviešu kailuma atspulgiem.

Bet es negribēju runāt par porno ko es skatos. Vēl ne. Es gribēju izlikt manu sāpi par trauslajiem Rimi maisiņiem. Vienu dienu mana kaķa kakas, kas ar visām silikona granulām izskatās pēc kosmiskā eža, izkrita no Rimi maisiņa. Izkrita un pārējais iztecēja. Tas pleķis rotāja manu priekšnamu vairākas nedēļas, taču es no tā neguvu nekādu mācību. Tā otrā pudele, kuru bija plānots dzert vakarā, skatoties porno, vienkārši izslīdēja cauri maisiņam. Bez skaņas, kā klusais meža partizāns, kurš cīnās par zaļumu visā Pasaulē. Izslīdēja un izšķīda vairāk nekā 10 gabaliņos. Gardā, sarkanīgā susla aiztecēja pa asvalta sasprēgājušām rētām kā pirmās asinis ko esmu redzējis iz sievietes. Es apstājos, izvilku cigareti un stāvēju tur, kamēr cigarete nesāka garšot pēc ķīmijas skolotājas rokām. Apgriezos un aizgāju tālāk. Nevienas asaras vai nožēlas. Tikai dusmas.

Meklēju sievieti - iepazīšanās sludinājums

Netīšām uzdūros vienam sludinājumam.. (Nē, es neskatos iepazīšānās sludinājumus, kur vīrieši meklē sievietes!!!) Enjoy:

"Gribētos jau tādu, kura īpaši daudz nedzer vai vismaz aizlējusies neklapē, bet tādas jau laikam vairs nav dabūjamas. Neesmu iedomīgs un prasīgs, bet man patiktu, ja regulāri apbrīnotu manu bezgalīgo ģenialitāti un spēcīgo personību. Materiālās vērtības es novērtēju un priekšroku došu meitenēm, kurām jau viss dzīvē ir nokārtots - ir gan mājoklis, gan mašīna. Patiktu, ja savas simpātijas izrādītu ar man nepieciešamajām dāvanām, morāli un materiāli mani atbalstītu manis paša meklējumos. Neiebildīšu, ja manis meklējamai sievietei jau būs vīrs vai vīrietis, jo visu no viena cilvēka jau nevar sagaidīt. Pretī sniegšu savus ģeniālos apcerējumus par viņas nebeidzamo dāsnumu un debešķīgo daili kā arī izpildīšu viņas visslēptākās erotiskās vēlmes. Neesmu banāls, bet gan izdomas pilns un neaprobežošos ar seksu un daudzdzīvokļu mājas jumta zvaigžņu gaismā. Esmu gatavs seksuālām rotaļām un darīšu visu, lai šo sievieti seksuāli atraisītu un sniegtu viņai baudu par kādu spēja tikai sapņot viduslaiku diženie romantiķi.

Esmu gatavs samierināties ar viņas vājībām un noslēpumiem, es nepretendēju uz absolūto tuvību, esmu gatavs spēlēt otro vijoli šajā dzīves un attiecību nebeidzamajā rotaļā. Es būšu līdzās tad, kad šī sieviete to gribēs gan dzīves priecīgajos, gan bēdīgajos brīžos un būšu neredzams un izgaisis, kas viņa gribēs pabūt viena vai ar savu vīrieti. Es siegšu visu, kad lūgs un nebūšu nekas, kad to vēlēsies.

Pats esmu vīrietis labākajos aizejošās jaunības gados, strādāju atbildīgā darbā, pelnu pietiekoši, lai uzturētu sevi un nebūtu pārlieku liels slogs viņai. Esmu romantisks un radošs, spēju skaisti skumt un vētraini priecāties. Es saprotu, ka mūsdienās manas prasības ir pārāk augstas, bet es tomēr ceru, ka kādu dienu atradīšu kādu ar ko mašīnā klausīties Lindas Leen koncertu pa radio un skatīties kā dzīvo un elpo mūsu mīlas ligzdiņa, kā iedegās un izdziest gaismas mūsu paneļu mājā, kā cilvēki skatās TV un aiziet gulēt nebūtībā. Un tomēr es ceru, ka kāda atsauksies!"

Un arī bildīte pilnam komplektam:

- Sveiks! Kā Tavai sievietei? - Nekā. - Kas tad nu? - Man vairs nav sievietes, es nopirku Mac..

- Nu jā, Mac ir labi, bet kā tad Tu bez sievietes? Kā bez mīļuma, kā bez maiguma? Un ko Tev Mac, Tev taču bija PC?

- Labi, labi, bet Tu iedomājies tāds jauks, 2kg svarā, daudz neprasa ēst, nav jāietur slaidā Gigabaitu diēta, erotiski balts, pūkains ar skaistu klaviatūru, kurš katru rītu tevi sveicina un uzrunā – “Labrīt, ser Mg.hist. Juri Bērziņ!”, pēc kura seko jautājums – “Vai klausīsieties ierasto mūzikas stilu?” un katru rītu Tu pamostoties runā ar objektu, kurš neuzdod vairāk kā 3 jautājumus.. Fantastika!

- Mhm.

- Un viņam par krīzi nospļauties, viņš paliek tev uzticīgs līdz pēdējam gigahercam procesorā kodolā, līdz pēdējam cietā diska griezienam, līdz pēdējam impulsam RAM`ā, līdz pēdējam pikselim NVidia videokartē, līdz pēdējam bezvadam pasaulē, līdz pēdējam taustiņu spiedienam un siekalas pilienam uz Touchpad`a.. Viņš ir kā mīts, kā sāga, kā Barona tautasdziesma, kas ir gardāks kā šašliks uz iesma.. Tas tevi morāli un emocionāli baro, nevis aizvaino, apmelo un ar tevi karo.. Tas dāvā daļu sava mākslīgā intelekta, lai tu nejustos tik niecīgs viņa sabiedrībā.. viņš neapvainojas, ja tu nespēj atbildēt uz vairumu no viņa uzdotiem jautājumiem displejā. Ar viņu tu vari atļauties, uz viņu tu vari paļauties, pie viņa tu vari piekļauties, aiz viņa tu vari paslēpties un zem viņa apgulties.. Un to visu raksturo tikai trīs burti:

M – ilzīgs
A – traktivitātes
C – entrs (tī em)

- Njā, es arī tā gribu.

Kā ietaupīt krīzes apstākļos. Padomi večiem ar tērauda olām! Par pelmeņiem, putrām, vistām, zivīm un meitenēm.

Es saprotu, manu lasītāj, ka Tu esi no tiem, kuri nejūt krīzi. Viss ir kārtībā, izdzīvo un attīstās stiprākais. Tu katru rītu piecelies ar rūķīšu kaku garšu mutē no alkohola un cigaretēm, izej vienās apnēs uz balkona, uzpīpē un nospļaujies ar plašu vēzienu uz to, kas notiek lejā - pelēkajā pasaulē. Taču dziļi sevī Tu apzinies, ka cigaretes ir kļuvušas dārgākas, bet pīpēt gribas dubult-bieži. Arī ierastā viskija vietā uz Tava galda parādās Trīsgraudnieks. Ārēji nekas nav mainījies un neviens nekad neuzzinās, kas ar Tevi notiek. Tava akmens seja vairs nav maska, tā ir ieaugusi tik dziļi Tavā tēlā, ka Tu pats vairs nespēj just. Just sāpēs, vai vienkārši just kādam līdzi. Tev ir tērauda olas un nekāda prieka, tikai sarkasms. Taču arī Tu vari ietaupīt! Vismaz priekš cigaretēm.

Jāsāk ar ēšanas paradumiem. Jebkura veča ar tērauda olām glābiņš ir pelmeņi. Ātri, ērti, spēcīgi un efektīvi un pietiek laiks, lai pasēdētu internetā un izgāztu savu žulti kādos komentāros. Tu taču esi asprātīgs! Un Tev ir vienalga. Tad nu par pelmeņiem. Ir vitāli svarīgi izvēlēties pareizos pelmeņus. Svarīgākais ir, lai nebūtu pārāk dārgi un, lai atraugas no pelmeņiem negaršotu pēc naftalīna. Tāpēc uzreiz atmetam ar roku ekskluzīvajiem pelmeņiem kartona iepakojumos. Viņi mānās, tur ir tādi paši kā citur, turklāt Tu pārmaksā par iepakojumu (gluži tāpat kā ar zobu pastu). Jāskatās ir uz ģimenes pakām. Vēlreiz efektīvi un nebūs katru otro dienu jāstāv veikala rinās. Nedo dies kāds vēl Tev pieskarsies vai kāda tante palūgs aizņemt rindu aiz Tevis. Brr. Nāffik. Ģimenes pakas arī mēdz būt dažādas. Gan sastāva gan satura ziņā. Tas, ka pelmeņi domāti ģimenei nenozīmē, ka tie būs labi. Taču arī šeit ir sava viltība - jāņem tie pelmeņi, kuri ir nevis vienkārši salipināti, bet salipināti un sapīti. Tie salipinātie garšo pēc vāveru kakām. Savukārt tie, kuri ir salipināti un sapīti ir vērā ņemams ieguvums. Pelmeņus esam izvēlējušies, krējumu (ne izstrādājumu) paņēmuši un dodamies mājās. Pelmeņus ir svarīgi nepārvārīt, tad tie zaudē formu un daļiņu burvības. Tāpēc uzvāram ūdeni, saberam pelmeņus, samaisam un gaidam kamēr uzpeld. Pēc uzpeldēšanas nav ieteicams peldināt ilgāk par vienu minūti. Vēl viena nianse - vārot pelmeņus, pievienojiet specijas, Knorr kubiciņu vai Vegettas maisījumu. Tad varēsi ēst pelmeņu zupu ar karotīti. Tas ir garšīgi, pamēģini!

Nākošais solis ir putras. Aizmirsti par makaroniem! Tie labie jau maksā latu par paciņu un tie sliktie un lētie ir pēdējie mēsli. Nopietni - mēsli. Nīlzirgu mēsli, kuri pamet zarnu traktu vēl nesadalījušies. Tad tos salasa, izžāvē, iepako paciņā un nosauc par Lietuvas ekstra makaroniem. Tā vietā ņem putras. Tās joprojām maksā lēti un ir spēcīgi. Es ieteiktu sākt ar 5 kilogramīgo Herkulesa paciņu. Tālāk jau būsi piešāvies un varēsi sevi saukt par putru pavēlnieku. Viena nianse - nekad neņem ātri pagatavojamās putras. Tie ir sūdi. Ņem normālas pārslas un neaizmisti iemērkt uz nakti ūdenī. Šķidruma sastāvs 50/50 % piens ar ūdeni. Jāpievieno 50/50 % sāls un cukurs. Šķidruma un pārslu attiecība 5/1. Kad ir gatavs, ieliec lielo karoti sviesta, samaisi un pagaidi minūtes 10.

Aizmirsti par desām. Tie ir sūdi. Tur viss ir tik ļoti modificēts, ka vienu rītu vari pamosties ar trešo tērauda olu. Tas gan Tevi sabiedēs, ne? Tā jau grūti ar divām. Tā vietā ēd mazāk, bet normālu gaļu. Neņem veikalā samalto, prasi, lai samaļ acu priekšā. Ņem vistas fileju. Jā, dārgi, jā arī modificēti, bet par 80% mazāk nekā desa. Ja nu vienīgi tas broileru gailis jau bija ar trim olām. Aizbrauc pamakšķerēt. Nedēļu pirms pilnmēness ķeroties tīri labi. Pat noķerot kādas 2 - 3 zivis būsi zirgā. Tās pat var pagatavot pilnīgi bez maksas. Uzkur uguni no sazagtajiem kaimiņa žoga srunguļiem, apkaisi zivi ar Vegettu, ietin follijā (nesaki, ka tādas Tev nav) un iebāz oglēs. Jāgaida kādas 30 minūtes. Fantastika.

Aizmirsti par luncināšanos pakaļ meitenēm. Viņām arī ir krīze, bet siltumiņu gribās. Nelasiet dažādus padomus par to, kāpēc meitenes jūs ir pametušas. Večus ar tērauda olām neviena nepamet. Lai ko pašas meitenes arī neteiktu, viņām patīk brutāli tēviņi, avantūristi un labuma meklētāji. Tā vietā, lai tērētu naudu uz kino un popkornu, paņem meiteni līdzi uz makšķerēšanu. Neatteiks. Vai arī liec kopā ar sevi lipināt tos pašus pelmeņus. Vai labojiet kopā savu veco 1982.gada Opel Kadett. Uztvērāt ziņu? Nelieciet viņām justies kā princesēm, lieciet strādāt un dzīvot līdzi jūsu dzīvei. Viņām tā būs nebijusi pieredze. Tā tas būs lēti un arī savs prieciņš tiks. Abiem.

Nu lūk, dzīvojiet kopā ar šiem padomiem un būs jums i sekss i vēders pilns i nauda vēl vienai cigarešu paciņai.