Viņa jau laizīja olas pirms es vēl biju piedzimis!

Esmu par pornogrāfiju. Es varētu būt Beņa minētais eksperts pornogrāfijas apkarošanas birojā. Uzskatu arī, ka katra saruna, ja tā velkas pietiekoši ilgi, pārtop pornogrāfijā - tas ir, sarunā par seksu. Arī ar 50' gadīgo veci, kurš strādā par apsargu un makšķerē. Sekss ir burtiski visur un es neesmu pret. Man patīk, ja puskaila meitene no silikona ielejas reklamē manu pēcskūšanās krēmu, tas kļūst daudz maigāks.. kā teikt - ar sievietes pieskārienu.

Ja man patīk pornogrāfija televizorā, žurnālos, reklāmās, protams, man to vajadzēja sameklēt arī literatūrā. Es allaž esmu lasījis tikai to, kas mani patiesi aizrauj in interesē. Tāpēc es neesmu lasījis Zaļo Zemi, bet Grīnu gan esmu pašķirstījis. Mani pornogrāfiskās literatūras meklējumi sākās ar Bukovski. Viņš ir izcils. Pietiesi. Taču viņa "Sievietes" vairs nebija pārdošanā un tā nu palīgā nāca manas izcilās interneta zināšanas (es atvēru google.lv) un grāmata bija man rokās. Piegādāta. Šo literāro garadarbu, kurš tik ļoti savienojās ar mani, es "noēdu" divos vakaros.

Taču pirms savas ģenialitātes pierādīšanas (es par google.lv), es izdarīju to, ko diezgan sen nebiju darījis, proti, pavazājos pa grāmatu veikaliem. Es, principā, neciešu vazāties pa veikaliem. Vecās tantes mani slikti ietekmē, es jūtos vainīgs, ka viņām ir tik maz naudas un viņu vienīgā delikatese ir Maximā nopirktā sasaldētā zivs. Un man principā nepatīk justies vainīgam. Taču interese darīja savu, un es pārmeklēju vairākus veikalus pēc kārtas. Pie reizes pameklējot kaut ko interesantu un "līdzīgu". Es biju šokets par to, ko atklāju! Pusgada laikā kopš man nav bijusi vajadzība iegādāties grāmatas, tie veikali ir sasodīti mainījušies.

Jāņa Rozes grāmatnīca vienā setā pārspļauj Narvessena žurnālu augstāko plauktiņu. Katra otrā grāmata ir ar kailu būtni. Kailu, puskailu, sēdošu, guļošu, palagos ietītu. Es nedaudz iesvīdu un vecās tantes - pārdevējas mani sāka uzskatīt par izvirtuli. It kā es katru dienu strādātu kailu grāmatvāku aplenkumā! Bet kas ir pats galvenais - es jūtos vīlies! Grāmatu vāki sola literāru pornogrāfiju, bet saturs liek vilties. Sakārdina aci, bet nesniedz morālo gandarījumu. Un pēdējo punktu pieliek kārtējās tantes bargā acs, kad es pienesu pie kases grāmatu ar kailu meiteni uz vāka. Man nekad nav bijis tik ļoti kauns pirkt kailumu..

Urlas. Kas ir urlas? Urlu skaidrojums ar vizuālu papildinājumu.

Urla ir mūsdienu latviešu valodā, jauniešu leksikā lietots vārds, ar ko parasti apzīmē neattīstītu jaunieti vai krievu tautības cilvēku, kas ģērbies treniņtērpā. Iespējams, vārds "urla" ir cēlies no krievu vārda oрёл (ērglis) kā ironiska metafora, jo 20. gadsimta 90. gadu sākumā par oрёл sevi esot dēvējušas ar noziedzību saistītas ietekmīgas personas. Pastāv arī cits uzskats, kura autors ir Jevgēņijs Golovins un kas vēsta, ka vārds urla ir cēlies no Gija de Mopasāna šausmu un mistikas stilā ieturētā stāsta "Orla".
Vienkāršāk sakot, urlas ir krievu tautības cilvēki ar skūtu galvu, kas staigā treniņtērpos ar svītrām pie biksēm (jo vairāk svītru, jo "krutāk" ), bieži vien prasa garāmgājējiem naudu, cigaretes un "piezvanīt".

Ilustratīvs materiāls zemāk:

P.S. Visas tiesības publicēt attēlu ir saskaņotas ar Urlu.

Šodien jūtos nožēlojami. Tāpat kā visi citi.

Vakar uz ielas satiku kādu savu kolēģi. Ir gan dzerts, gan krists kopā, bet kādu laiciņu jau neesam redzējušies. Es tikai no portāla zinu, ka viņš ir apprecējies un ir mazulis. Un izrādās arī savs bizness ir. Sarunājamies kā jau parasti, diviem bijušajiem komrādiem satiekoties: kā iet, ko dari, ar ko nodarbojies? Tad nu stāstu, ka strādāju, ir savs biznesiņš, nodarbojos pamazām ar celtniecību un citiem pakalpojumiem, ir daļa biznesa tur un daļa šur. Un, kaut arī nesamelojos, jutos nožēlojami. Laikam nemāku turēt dūmu līdz galam un melot uz pilnu klapi. Nē, es tiešām strādāju, un man tiešām ir firma, kura ar kaut ko nodarbojas, bet.. viss ir pakaļā. Partneri nemaksā, parādi krājas, nodokļi nemaksājas (maksājas, bet no savas kabatas) un arī citu attīstības perspektīvu nav. Vēl ilgāk tā un būs jāklapē tā bodīte ciet. Vai jāizsludina maksātnespēja. Gan firmai, gan sev. Jāsakravā mantas un jābrauc uz Turciju strādāt par masieri.

Un pats galvenais - varētu jau visu novelt uz krīzi un Valdību, bet nē, ja pats esi idiots, nebaksti citiem acīs par to, ka viņš šķielē. Un vēl, to gan es pagaidām novelšu uz laikapstākļiem, es saprtu, ka neesmu ģeniāls. Man nav mērķa. Jā, es apzinos, ka man ir talants un spēju labi izteikties, bet tam visam nav nekāda noteikta mērķa un pielietojuma. Es nebuntojos pretī pasaulei, es negribu nevienu pārliecināt un pelnīt naudu ar savu bezgalīgo krutumu. Man trūkst koncentrēšanās spēju. Es nejūtos konfortabli turoties pie vienas noteiktas tēmas. Mana uzmanība sadrumstalojas dažādās daļiņās un galu galā nekā laba nesanāk. Nē, tas balodis, protams, ir seksīgs un tie, kas nesaprata, paši vainīgi.

Arī šoreiz, es gribēju izteikties par tiesu sistēmas acīmredzamajiem trūkumiem, idiotiem, kuri strādā pastā, par ķeģeli tualetes ūdens tvertnē un manas ģenialitātes sabriedušajiem trūkumiem. Sanāca parunāt tikai par pēdējo. Ja es būdu Badrs Hari, es sadotu kādam pa seju un teiktu, ka vairs neko nedarīšu, manā gadījumā - nerakstīšu! Bet nē, es turpināšu darīt to.. turpināšu ar jēlībām un pilnveidošu tās. Jo man tas viss ir pajātiņā.

Manis uzburtā fantāziju aina. Slimi.

Es ļoti reti spēju normāli izgulēties. Lietus līst, ārā auksts un vakaros nevaru aizmigt. Tieši tāpēc no rītiem man ir jāmostas manu sapņu pašā kuliminācijā. Un tas, mazgājoties dušā, es šo sapni piebeidzu, tas ir, izsapņoju līdz galam. Pēc tam man ir grūti saprast, kas ir bijis sapnis, kas ir bijis dasapņots, un kas ir realitāte. Vienu dienu es braucu vilcienā un tajā laiks ritēja lēnāk nekā apkārtējā vidē. Tik daudz emociju, sajūtu un notikumu, bet laiks ir pagājis uz priekšu tikai vienu minūti. Un tad es redzēju cilvēku, kurš bija uzrāpies uz augstceltnes. Iedomājies, zemāk kustas mašīnu radītās gaismas, cilvēki dzimst, mirst, sola, krāpj, ēd, dzer, runā un ir aizņemti ar savām niecīgajām rūpēm, bet viņš stāv virs tā visa sastindzis, mēnesgaismā un dala mirkli ar baložiem un Dievu.

Es baidos ar kādu pāarunāt šo sapni. Man bail, ka mani nesapratīs. Tas bija pārāk intīms sapnis. Nē, seksa tajā nebija un par to es arī parunātu, bet šeit.. Bet varbūt tāpēc es savā kurpē atradu baloža spalvu ar ko ļoti ieinteresēju savu kaķi? Un vēl es redzēju Mariju Antuaneti. Ziniet, ko viņa teica par tiem, kam nav maizes? Lai tie ēdot kūkas. Galvu gan viņai beidzot nocirta.

Bet man ir piekāst rudeni!

Latvieši tomēr ir apbrīnojama tauta. Šie ne tikai pareģo nākotni uzrāpjoties Gaiziņā un laizot vidējo pirkstu, bet arī spēj atrast kaut ko skaistu tik nedabīgā laikā kā rudens. Manas rudens gaitas, Zeltainie ceļi, Mirdzošie meži utt. Tādi ir virsraksti lielākajai daļai, kas šobrid tiek rakstīts. Tam visam klāt nāk tumšas, izplūdušas un sērīgas bildes. Ņemot vērā to, ka lielākajai daļai tautas patīk "skumt skaisti", es arī sāku izprast kāpēc tik bieži tiek lietots vārdu salikums "nolādēt dziesmu". Ja šajā valstī dzīvo tik advancētas personas, kuras spēj nolādēt pat dziesmu, tad nav brīnums, ka šiem patīk rudens, kad viss dzīvais, jaukais un krāšņais vienkārši nomirst. Āboli nokrīt, kartupeļi sāk pūt un lāči meklē tumšu vietiņu, lai nebūtu jāskatās uz to kā mocās un kliedz pēc palīdzības zāle.

Arī sēžot noslēgtā un sasmakušā ofisā, es neesmu paglābts no "rudens burvības". Tieši pretī maniem logiem ir ar zaļumiem apaugusi māja, kura nu izskatās pēc Resident Evil labākajām tradīcijām: liela, biedējoša un ar asiņojošu galvu. Nemaz nerunājot par automašīnu, kura zāles naksnīgo kliedzienu iespaidota uz rīta pusi ir sasvīdusi un nāvīgi auksta. Ja jau mazie zaļie brālīši tā mokās kliedz, tad kas būs ar nesaprasto metāla zirgu? Man tas viss nešķiet skaists, tikai mirstoši biedējošs. Auksts. Slapjš. Glumjš. Vienīgais, kas spēj mierināts ir dūms. Tas, laikam iestājoties aukstākam, kļūst biezāks, sildošāks, garšīgāks un patīkamāks. Bet mani jau nesapratīs tie, kuri topu pirmajās vietās ir iebalsojuši lesbietes sacerētu lesbisku dziesmu.

Kaimiņos Ivans vai Mahmeds. Tā ir mūsu izvēle.

Mani vakar "aizķēra" tribīnē lasītais raksts par Riga - stanu. Gluži kā Dage - stan un Turkmeni - stan. Raksta autors aicināja mūs aizdomāties par to, kas notiek viņa iemīļotajā Londonā un par to, ka tieši šāda nākotne ir gaidāma arī Latvijā. Bet es saku, ka Latvijā šī nākotne jau ir pienākusi, tas ir, nevis pienākusi, bet jau eksistē daudzdesmit gadus. Tikai "krāsaino" vietā Latvijā ir krievi. Jā, pēc būtības ļoti tuvas tautas kultūras un reliģijas ziņā, taču sasodīti atšķirīgas un riebumu vienam pret otru izjūtošas. Man skolas solā blakus vienmēr ir sēdējis kāds Serjoža vai Vladimirs. Vai aiz muguras, kad es sēdēju ar Marinu. Un arī kaimiņos blakus Pēterim vienmēr dzīvo kāds Vladis. Vai Jurijs. Vai Pāvils. Un tā ir dabīgā lietu kārtība. Tā ir vēsturiski iegājies un tā ir nerakstītā norma. Paraža. Lūdzams, nejaukt ar parāšu. Tad kāpēc mēs viens otru tik ļoti neieredzam? Ne jau tik ļoti, ka katru rītu mājas pagalms būtu pilns ar līķīšiem ar mēslu dakšām mugurā, bet tomēr.

Un kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk klapes? Vienā virzienā un ne pa labi vai pa kreisi. Esat kādreiz skaitījuši cik Latvijā ir krievu radio, cik periodikas, cik tv kanālu vai cik blogu? Es pačukstēšu priekšā - daudz. Un tur neko nevar un nevarēs izdarīt. 50 gadīgu pārdevēju Maximā neiemācīsi runāt pieklājīgi latviski. Tie, kurus varēja iemācīt jau ir tālu prom un apsēklo tomātus, vai zemenes. Cik nu kuram tā sēklošana padodas.

Es saprotu un esmu par to, ka latviešu valoda ir jāsaglabā. Latviešu valoda ir skaista, kaut arī sarežģīta. Taču nevar nepieņemt to, ka Latvijā ir divvalodu kopiena. Lielākās naudas plūsmas plūst tieši caur krievvalodīgo rokām. Un mēs nemaz i necenšamies kaut ko mainīt. Tikai vāvuļojam, ka problēmu nav. Latvija latviešiem un viss notiek. Visapkārt zemeņu lauks.

Un kas notiks tad, kad Latvijā parādīsies tūkstošiem dzelteno puisīšu un meitenīšu? Un vēl vairāk tumšo vecīšu, kuri neasimilējas valstī, bet gan iekārto to pa savam. Kā mežonīgo siseņu bars. Es prognozēju, ka dēļ tā, ka latvieši tik ilgi un tik ļoti grauž krievus, šie uzmetīs praķīti un brāļosies ar dzelteniem, brūniem vai melniem, bet tikai ne at latviešiem. Un tad kaimiņu Pēterim blakus dzīvos arī Mamoameds un Čin Jaņ Piņs. Un tad pagalms būs pilns ar asiņainām mēslu dakšām. Un mūsu sienas nerotās graciozais uzraksts хуй uz kā turās lielākā daļa celtņu. Tad mēs vairs nesapratīsim tos pamatus, to būtību un to esenci uz ko balstās sabiedrība. Tad vārds māja pēc mēneša vai pēc gada nepārvērtīsies par "pist". Māja pārvērtīsies par kaut ko netveramu un nereālu. Baidies!

Gribi notievēt - rij mazāk, cūka!

Tas ir ļoti savādi, bet es nodarbojos ar pašanalīzi. Es konstatēju faktus un tad ar laiku secinu šo faktu izcelšanās iespējamību. Respektīvi, ar laiku noskaidroju, kas ir inicējis šo vai citu procesu manā galvā. Un es esmu secinājis, ka man nepatīk svētki. Ne Valsts svētki, ne privātie. Man nepatīk dzimšanas dienas svinības, man nepatīk Jāņi un man nepatīk Ziemassvētki. Nemaz nerunājot par sieviešu/vīriešu dienām. Visa svinēšana izraisa manī nekontrolējamu vēlmi vemt. Aiz bēdām. Jūs esat kādreiz vēmuši aiz bēdām? Ja esat, tad sapratīsiet mani. Un vēl vemšanas refleksi rosās no pārmērīgās rijības.

Laikā, kad valstī ir krīze un cilvēkiem ir jāsavelk ciešāk jostas un visai drīz tiks samazināts arī iztikas minimums, daži cilvēki atļaujas ēst daudz vairāk nekā tas ir vajadzīgs. Es atceros savus studiju gadus, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un tārpi ābolos treknāki un garšīgāki, tad mēs arī svinējām un šī svinēšana nekutināja manu rīkli kā meitenēm no Ideepthroat filmām. Tad mēs dzērām daudz un ēdām maz un tas bija pareizi! Standarta komplekts bija 0.7 un 0.5 uz diviem. Un kā uzkoda parasti bija sausbaranciņas. Tās pašas ar smaidīgā bērna sejiņu ko var nopirkt Rimi. Vai arī sauso brokastu pārslu sauja un viens ābols. Uz diviem. Un izdzert varējām daudz, jo ar nosauktajiem tilpumiem vēl nekas nebeidzās. Tas bija skaisti.

Bet kas notiek tagad? Visi rij un dzer maz, ja vispār dzer. Kam tas der? Esmu secinājis, ka tie, kas nedzer ir knauzerīgi nelieši. Kamēr citi atvelkās un atpūšās nebaidoties atklāt savus patiesos nolūkus un domas, tie, kas nedzer, sēž stūrī un ar ļaunu aci visus nopēta. Un rij. Un bojā savas aknas vēl vairāk par normālajiem. Tas viss žults dēļ. No ļaunuma un skaudības sāk mesties pumpas un āda paliek skābi iedzeltena. Un rij. Un ar savu rīšanu degradē sabiedrību. Jo rij visu. Arī baltmaizi. Un tad priekš tādiem tiek izdomātas automašīnas ar automātisko pārnesumu kārbu un stūres pastiprinātāju. Un tad visi kā iedzeltējuši ļumpakaļas izdomā dažādas muļķības, kas citiem bojā dzīvi.

Ar šo es aicinu saprātīgos cilvēkus mazāk rīt un vairāk dzert. Un domāt par pensionāriem.

Internets - cilvēcisko attiecību bende. Pimpļuku serenāde.

Es esmu vecmodīgs. Man patīk cilvēkus dzirdēt, redzēt un sajust. Īpaši tad, kad mani ir jāapsveic.Taču internets un īpaši draugiem.lv čakarē šo vienotības sajūtu ar cilvēkiem, kurus kādreiz sauci par draugiem, un pat ar tiem, kurus joprojām vari saukt par paziņām. Es saprotu, ka pēc studijām mēs visi esam sākuši strādāt, dažiem jau ir ģimene un bērni un vairs nav laika ko veltīt vecajiem pudeles biedriem un neķītriem alkāniem. Un, ja arī velta laiku un uzmanību, tad tā ir vai nu vēstule dr.lv vai ieraksts forumā. Kur ir tie laiki, ka veči savācās, aizgāja uz bāru, pielējās un stāvēja rindā uz bāra toaleti, lai kopā pavemtu? Kas tur bija tik slikts? Iedzer, uzpīpē, parunā par darbu, sievietēm, Kantu vai Nīči. Bet tagad tas viss notiek Skype vai dr.lv. Nu tas taču ir tizli. Pie tam, par Kantu skaipā nerunā. Tam vajag noskaņu.

Sēžam mājās, lietojam datorus, ložņājam internetā un paliekam arvien trulāki un tupāki. Ziņas datorā, izklaide datorā, filmas datorā un patiepazīšanās datorā, nemaz nerunājot par apsveikumu dzimšanas dienā - datorā. Ja kāds vēl izdomātu pārošanos netā, cilvēce būtu nolemta. Vakars. Punkts. Kāpēc mēs aizmirsām, ka ziņas ir jālasa avīzē kopā ar rīta kafiju, filmas ir jāskatās kinoteātros un jāizklaidējas tam paredzētajās vietās? Nemaz nerunājot par to, ka jāapsveic ir aci pret aci. Vai vismaz pa telefonu, lai tas būtu personīgs apsveikums, nevis kaut kādas pienākuma apziņas apslaktēšana. Un es nerunāšu par tiem pimpļukiem, kuri vispār ir aizmirsuši savus komrādus. Nu labi, aizmirsa apsveikt, bet taču neviens pat nepazvanīs un nepateikts: šovakar iedzeram? Tas mani dara skumju. Neko darīt, visi pimpļuki ir jāpasūda dirst, varbūt aizdomāsies.

Ja vien pārošanās internetā jau nav izdomāta un es visu esmu nokavējis. Tādā gadījumā es visiem pumpļukiem atvainojos. Kas svarīgāks, tas svarīgāks.

Bērnu grāmatu lasot tramvajā - Atrodi, kur ir Diks!

Esmu iespaidojies no Beņa (laba zīme sākt rītu ar vārdiem Benis un Diks). Nedrīkst sākt savu stāstāmo ar vārdiem par laiku. Tā ir slikta toņa pazīme. Bet man vienalga, es sākšu ar to, ka šodien braucu tramvajā. O jā, es jau esmu runājis par to, cik ļoti man patīk šī nodarbe. Es labprāt visu dienu to vien darītu kā braukātu tramvajā, vēlāk dotos mājās un saslimtu ar diareju. Un tādā baciļu krātuvē braukā arī bērni, kuri kopā ar vecākiem lasa savas bērnu grāmatiņas.

Esmu nepieklājīgs un lasu svešu lasāmo. Pašam nav un esmu nepieklājīgs. Kāpēc, lai es būtu pieklajīgs, ja man pašam nav sava lasāmā? Pēc tam, ka biju desmit minūtes lasījis "piecminūti", pievērsu uzmanību jau pieminētajai bērnu grāmatai. Man bērnībā patika bērnu grāmatas. Tur bija jauki personāži un skaisti teksti un vienmēr bija iespēja kādam piezīmēt loceklīšus. Dažas grāmatas pārņēmu mantojumā no sava vecākā brāļa un tur loceklīši jau bija sazīmēti. Nebija gluži manā stilā, bet tomēr. Taču mūsdienu bērnu grāmatu iespiedēji ir gājuši tālāk. Viņi ir apzinājušies bērnu vēlmes zīmēt locekļus, tāpēc viņi dod iespēju tos ne tikai zīmēt, bet arī sameklēt. Tad nu sēž upes krastā ezītis, lapsa un kaut kāds krabis un tekts lapas augšā skaidri un gaiši norāda uz darāmo: Atrodi kur ir Diks! Es neatradu. Un vēl man radās vēlme atcerēties bērnību, tad nu lūk:

P.S. Piedodiet par asimetriju, sen neesmu neko zīmējis.