Tāpat kā es varu nodarboties ar jebko, ko vien es vēlos, varu strādāt jebkurā darbā, tāpat mani var saukt jebkurā vārdā. Es joprojām būšu Genādijs. Un reiz man bija ļoti īpaša sieviete. Sarežģīta, nepieejama, komplektā ar visu ko vien var iedomāties - vīru, bērnu, mīļāko un plašu draugu loku, bet ar Ornellas Muti sejas vaibstiem un Monikas Beluči figūru. Es centos iegūt viņas labvēlību kā vien spēju, mainīju taktikas, spēlēju nepieejamo, brīžiem pat lūdzos, taču skaidrā prātā viņa mani sev klāt nelaida. Arī prom nedzina un neatgrūda, vienkārši ieturēja tuvā distancē, tik tuvā, ka es varēju sajust viņas elpu sev uz krūtīm. Vienu dienu gan kaut kas notika, iespējams viņa iedzēra nedaudz par daudz, iespējams pārbīdīja savu spēli citā plauktiņā. Mēs acīmredzami bijām par daudz iedzēruši un pēc kādas stundas, kad es viņai ausī biju čukstējis intīmus, kaislīgus, neķītrus vārdus kā arī atdzejojis Vitauta Ļūdēna dzeju, kaut kas notika. Viņa gan teica, ka gandrīz nekas nenotika un viņa noturējās, bet man liekas, ka kaut kas tomēr notika. Arī jūs šobrīd noteikti domājat, ka tur gandrīz nekas nenotika, bet kāds tomēr uzskatītu, ka kaut kas noteikti tur notika. Vitauta Ļūdēna dzeju gan viņa man piedeva, tikai nedaudz pasmīnēja.
Vienu dienu nepieejamā sieviete piedāvāja man piedalīties ziemas peldēs kopā ar saviem draugiem, lai tā teikt - grēkus noskalot. Principā es neesmu tādu lietu piekritējs, taču Monikas Beluči figūras dēļ ielīdīsi ne tikai ziemas āliņģī. Sapulcējās vairākas mašīnas, piebraucām pie ezera, mūs jau gaidīja cilvēki desmit, piecpadsmit. Izkāpu no auto, pavēroju āliņģi, notrīcēju un gandrīz jau pārdomāju, bet tad vēlreiz ieraudzīju viņas figūru. Mēs sadalījāmies divās grupās, vīrieši pa labi, sievietes.. pēc tam, iespējams, kaut kad pēc. Visi izģērbāmies, pavisam kaili, savas drēbes sametām uz žoga un stāvējām rindā. Es gan īpaši īpaši nekur neskrēju un, pie mazākās izdevības, centos izvairīties no nojaušami nepatīkamās nodarbes, taču vispārējā sajūsma un kailu vīriešu stumdīšanās mani noveda pie paša āliņģa malas. Neko darīt. Es ievilku elpu un metos iekšā. Likās, ka ķermenis ir sagājis sviestā, receptori sūtīja uz smadzenēm ačgārnus signālus, vienā brīdī man likās ka visa mana āda deg, otrā nenormāli sala, likās, ka ievilktais gaiss manās krūtīs sasalst, ar trīssimt spartiešu cienīgu kliedzienu es izniru no ūdens. Kliedziens atbalsojās tuvējā mežā, redzēju kā no bērziem nokrīt sniega pārslas un izbiedētie putni paceļas gaisā. Vispārēja sajūsma un smieklu jūra.
Sievietes gan tā arī neaizgāja ienirt āliņģī, mana nepieejamā toties jau bija uzsildījusi mašīnu un gaidīja mani. Tajā naktī gan viss notika. Bez gandrīz. Interesanti, vai tā bija kaut kāda veida vīrietības pārbaude pēc manis izčukstētās Ļūdēna dzejas? Pēc notikušā es vairs nečukstēju, es lasīju skaļi:
Vēl debesis nav aizslēgtas
ar ledus atslēgu
Vēl pieder
Zemes bērniem.
