Elīna. Sestā daļa.

No rīta sāpēja galva. Viena lieka kustība un visas manas zarnas izkristu turpat uz grīdas blakus gultai. Pēc acu atvēršanas vēl kādu stundu gulēju un skatījos uz mazajiem punktiņiem griestos, mušu sūdi, kas tik viendabīgi noklājuši visus griestus, piešķirot tiem nedaudz dzeltenīgu nokrāsu. Pazust no šejienes pavisam. Ir interesanti - kāda būs reakcija, ja uzvedīšos tā, it kā nekā nebūtu bijis?

Māris sēž kopā ar Arnoldu pie mājas durvīm un smēķē. Par pārsteigumu abi man pamāj ar galvu rīta sveicienā. Būšu nosapņojis? Dzēruma murgi? Elīna guļ zālē un lasa grāmatu. Tieši tāpat kā pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju. "Viss ir kārtībā", viņa paceļ galvu un čukst. "Jūs visi bijāt tik ļoti sadzērušies, ka šorīt bija tīrais nieks ieskaidrot ko kurš ir darījis un kāpēc. Protams, es visu izstāstīju kā nākas, bet, šķiet, Arnoldam ir aizdomas". Arnolds Bērziņš ir gadrīz divus metrus garš, ruds lauku tēvainis ar lielām tulznainām rokām. Stingra dūre, reti kurš vīrietis mani tik viegli var notriekt zemē ar vienu sitienu. "Pašā vakarā - vai tas bija..?", prasu nedaudz nepārliecinoši. "Nē, viss kārtībā, Māris neko neatceras, vismaz man tā liekas". Atjēdzos, ka ar jautājumu biju domājis, vai tas bija patīkami, nevis, kurš man ieblieza pa pakausi.

Vakarā visi savācas un dodas pie kaimiņiem ciemos. Tie dzīvo kilometrus divus no mājām. Visu ceļu velkos nopakaļ. Esam salasījušies pieci - es, Elīna, Māris, Arnolds un Anete - meitene, kura uzradās ne no kurienes un mēģināja būt ar visiem īpaši draudzīga. Anete pienāk arī pie manis un mēģina kaut ko stāstīt par kurlu kaķi, salauzto asti, vardēm, otra kaķa izvarošanu.. Viņai tas viss šķiet smieklīgi, taču es nevēlos ar viņu runāt. Pēc brīža Anetei apnīk savs monologs un viņa, skaļi ķiķinot, pieskrien pie Arnolda un ieķeras tam rokā. Esam klāt. Nopētu visus klātesošos, kas sasēdušies apkārt ugunskuram un runājas savā starpā. Daži mēģina vilkt saldsērīgu meldiņu, citi kaut ko dzer, vēl daži vienkārši sēž un šķietami stiklainām acīm veras ugunskurā. Pēc mirkļa jau esmu ticis pie medalus un kāriem malkiem mēģinu pēc iespējas ātrāk apdullināties, lai zaudētu savu mulsumu.

"Nāc cīkstēties", skaļi bļauj rudais milzis. Es eju. Rudais smaida gadāmi vieglās uzvaras sajūtās. Cīņā esmu labāks nekā dūru kaujās, pēc īsa laiciņa liela rudā galva atsitas pret zemi. Viņš bola acis, spļauj no mutes ārā dubļus un zāli. "Vēl vienu reizi, iesācēja veiksme", viņš bļauj vēl skaļāk. Uguns liesmas spēlējas viņa zvērojošās acīs, viņš izskatās tiešām draudīgi, gluži kā tāds skandināvu karavīrs. Atceros kaut kādu filmu ko redzēju par vikingiem un smaidu. Pēc mirkļa viņa seja atkal ir zemē. Šoreiz viņš vairs nebļauj, bet agresīvi metas man virsū, vicinot savas spēcīgās dūres. Māris mūs izšķir. "Beidziet, kā tādi piena teļi! Ja būsiet savainoti, rīt nesanāks nekāda makšķerēšana!". Es turpinu dzert medalu. Tātad rīt makšķerēšana. Rudais sēž stūrī un veļ manā virzienā dusmu un nicinājuma viļņus.

Par Humbertu. Nosaukuma izvēle.

Manu nu jau šķietami iegūto harmoniju, pārdomām par Elīnas likteni un mēģinājumiem pievērsties reliģijai, pārtrauc neizpratnes pilni cilvēku kliedzieni par pedofīliju. "Pedofīlu bārs", kāds kliedz pārbolījis acis un putām pilniem mutes kaktiem. "Nav prātīgs nosaukums priekš grāmatu mīļiem", kāds cits burkšķ savā stūrī. "Vispretīgākais varonis visā literatūras vēsturē", spalgā balsī kliedz vēl kāds.

Pretīgas gļotas sakrājas kaklā. Gribas vemt.

Jā, grāmatu veikals ir nosaukts Nabokova "Lolitas" varoņa Humberta Humberta vārdā. Jā, viņam bija sekss ar 12 gadīgu meitenīti. Jā, pedofils, ja jūs tā vēlaties un esat gudrāki par William Robertson Davies, kurš tomēr uzskatīja, ka grāmata ir par to kā samaitāta un pat slima meitene pavedina vāju vīrieti. Attaisnojums - teiksiet? Ejiet dirst - es teikšu.

Pārdomas par sabiedrības liekulību, divkosību un morālo degradāciju ko pavada satrūnējušas miesas smaka, man neizdosies ietilpināt viena bloga ierakstā. Sabiedrībā nekad tās pastāvēšanas vēsturē nav bijusi tik virspusēji pareiza. Nekad. Sekss ar maziem zēniem Romā - fuj, orģijas - fuj, sekss ar ģimenes locekļiem - fuj, čurāšana mutē - fuj, fuj, fuj bez gala un apstājas. Nu jau pats sekss kā tāds, jebkurā tā izpausmes veidā, pat starp laulātajiem misionāra pozā ar nolūku iegūt bērnu ir fuj. Vismaz vārdos. Kas notiek realitātē ir pavisam cita tēma. Apslēpta, neredzama. Ja pa dienu cilvēks labi izskatās, smaržo, strādā, pārāk daudz nedzer, palīdz citiem cilvēkiem, kaķiem, pabaro kādu, ziedo, tad neviens nevar pārmest, ka vakarā viņš pierīsies kā cūka, apmīzīsies, vems, izdrāzīs atejā viesmīli, tad vakarā uzdirsīs sievai uz krūtīm un tēlos Klīvlendas tvaikonīti, tas nekas. To neviens nezina, par to neviens nerunā. Tā nepastāv.

Kāds tad ir cilvēks? Kurš nav klasiskais patērētājs. Radošais - alkoholiķis, narkomāns, homoseksuālists, pedofīls, atkarīgais no sievietēm.. Nešķirojot dzimumus, es runāju par blakus efektiem procesam ko sauc par radīšanu. Daļa šausminās. Daļa mauj līdzi slavenāko geju dziedājumiem un pēc stundas jau apmētā ar izkārnījumiem tos, kas publiski atļaujas atzīt, ka ir geji.

Veikala nosaukums ir par godu grāmatas TĒLAM. Izdomātam varonim. Kādam ir jābūt smadzeņu stāvoklim, lai to sauktu par slavenāko pedofilu? Viņa nebija. Viņš nestaigāja pa zemes virsmu ar miesu un asinīm un nesprauda savu daiktu nevienas divpadsmit gadīgas meitenes starpkājē. Viņš bija izdomāts, vājš vīrietis. Tāds pats, kādi esam mēs, tikai īsti, bet ar savām vājībām, ko ne vienmēr var pieņemt līdzcilvēki. Un nē, mēs neesam pedofili.

Justies kā mājās, būt tādam, kāds esi, runāt par notikumiem, ne bakstīt ar līku pirkstu citu vājībās. Cik daudz ir lietu ko vēlētos brīvi pārrunāt, bez aizspriedumiem, bez pārmetumiem? Daudz.

Nē, mēs nemainīsim nosaukumu, mēs neslēpsim to, ka esam atvērti domām, sarunām. Un nē, mēs netirgosim alu. Bankrotēsim un Rīga zaudēs vienu bez šaubām jauku vietu, bet mēs nesalūzīsim un nemainīsimies, lai izdabātu liekuļu un divkošu baram. Protams, ceru, ka tas nav nekāds bars, bet tikai daži saulē spēcīgi sakarsuši indivīdi un viss mums būs kārtībā.

Elīna. Piektā daļa.

Atlikušo vasaras daļu nodzīvoju tādā kā transā, dienas un notikumi plūda un es iekļāvos tajā kā nekustīgs un nemainīgs tēls. Tieši tāds pats es attapos mazā, smirdīgā un grabošā autobusā, kas kratījās pa putekļaino lauku ceļu. Ik pa brīdim autobuss apstājās, tajā kāpa iekšā un ārā cilvēki. Dažas reizes autobuss apstājās, lai tajā esošais suns un bērnelis varētu pavemt. Atcerējos, ka arī es, kad biju apmēram tikpat liels prasīju, lai aptur autobusu, lai varētu pavemt. Un arī man bija suns. Bella. Tas bija melns, mazs plušķis, kuram patika sagrauzt griķu paciņas, izvandīt tos pa visu virtuvi, ieskrieties un šļūkt uz pakaļas. Mani tas nebeidzami uzjautrināja. Principā, tas bija vienīgais, kas man patika tajā krancī.

Un tagad es šeit nebraucu ravēt bietes vai grābt sienu, es braucu vai nu sakārtot savu dzīvi, kas likās maz iespējami, vai nu pilnībā to sačakarēt. Elīna bija redzējusi mani pa gabalu un nāca pretī, sasveicinājās un apskāva. Šī bija pirmā reize, kad es sajutu viņu savos apskāvienos. Viņa nedaudz smaržoja pēc piparmētrām un medus. "Kur tu biji tik ilgi", viņa bez pārmetumiem un negaidot atbildi vaicāja. "Tagad tev noteikti atkal nepatiks tas ko redzēsi, ak, Aleksi, kāpēc viss vienmēr ir tik grūti?". Viņa dīvaini saīsināja manu vārdu, saukdama par Aleksi, man tas nepatika, taču es nespēju viņai iebilst.

Jau pirmajā vakarā es smagi piedzēros un sakāvos ar kaut kādu lauku puisi. Biju spēcīgi dabujis pa seju un sāpēja kraisās rokas locītava. Šķiet, ka tas puisis ir bijis liecinieks uz Elīnas un Māra kāzām. Bija grūti aptvert domu, ka viņa jau ir paspējusi apprecēties. Tas negāja kopā ar saņemto vēstuli no viņas, kur iekšā bija tie maģiskie trīs vārdi, kuri mani spārnoja, sagrozīja galvu ar domām par ģimeni un mierīgu dzīvošanu kādā klusā vietā, mīlestības ielejā.

"Vai sāp?", jau vēlu naktī Elīna bija ierāpusies pa logu un taustīja manu pieri. Atbildes vietā es sagrābu viņu aiz dibena un strauji apgriezos tā, lai būtu viņai virsū. Tā kā biju diezgan daudz iedzēris un reibums vēl nebija pilnīgi izgājis ārā, griežoties apdauzīju sev kāju pret gultu un viņas galvu pret gultas malu. Elīna neko neteica un skatījās uz mani ar savām lielajām un skaistajām acīm. Sāku lēnām skūpstīt viņu. Manas rokas trīcēja un elpa bija bieža, sekla un aprauta. Biju rupjš. Nevienā no manām fantāzijām es nebiju rupjš pret Elīnu, tieši otrādi, visas atmiņas un iedomas par viņu bija maigas, lēnas, gaisīgas, drīzāk pastaiga mākoņos, ne sekss. Taču tagad biju rupjš. Viņa nepretojās, tieši otrādi, labsajūtas kunksti liecināja par to, ka viņai patīk un viņa atbalsta šo manu vaļību.

Mirkli redzēju sevi no malas un pilnībā apzinājos savu muļķību, galvā maisījās vairākas manis iztēlotās ainas kā es viņu satikšu, ko runāšu, kāda būs saskaršanās, pieskārieni, taču no malas redzēju tikai piekautu tēviņu, kurš piedzēries un smirdīgs, dvešot nāves elpu, pūlas beigt. Sāku čukstēt viņai kaut ko ausī, tādējādi mēģinot atlīdzināt nupat notikušo, taču to pārtrauca spēcīga džinkstoņa galvā, balti zibšņi gar acīm un spēcīga metāliska garša mutē. Bezsamaņa garšo pēc metāla. Biju zaudējis to.

Elīna. Ceturtā daļa.

Viņa gulēja kaila uz matrača, kas man nu jau gadus četrus pilnībā aizstāja gultu. Gulēja uz vēdera, lasīja līdzi paņemto grāmatu un smēķēja. Dažus metrus no gultas sēdēju es un pētīju meiteni. Skaista. Pilnīgs dibens, kurā tik patīkami spēcīgi ieķerties, šaurais viduklis, pilnīgas krūtis, gari, tumši mati - tāda, uz kuru stāv bez jebkādiem liekiem jautājumiem. Nedaudz neproporcionāli tukli ikri, kas līdz pusei piesegti ar netīras lupatas gabalu.

Nākošā vasara. Pagājis tieši gads.

Gada laikā biju uzrakstījis divas vēstules, taču nebiju saņēmis nekādas atbildes. Līdz šim brīdim. Sakrustoto kāju priekšā vēstule. No viņas. Smaids uz lūpām un bailes. Nevis no iespējamā, kas ir uzrakstīts, bet gan no tām sajūtām, sāpēm, satraukuma, bezmērķīgas kaisles, kas bija. Nodomāju, ka vēstuli izlasīšu vēlāk, izdzēru līdz galam vīna glāzi un četrāpus līdu līdz nedaudz tuklajiem ikriem. Viņa jauki smaržoja un rotaļīgi koda man apakšlūpā. Pilnīgas sajūsmas mirklis, viņa iztaisnojas it kā jādama uz zirga, viena mana roka slīd gar krūtīm līdz kaklam, otra ar pirkstu kairina viņas dibena caurumu.

Pilnīgi kails, klāts ar intīmiem izdalījumiem un sviedriem, izgāju uz balkona, smēķēju, skatījos uz cilvēkiem, kuri veda pastaigā savus suņus. Karstums, bet uz balkona ir nedaudz labāk, astotajā stāvā neliels vējiņš, kas apžāvē ādu. Kur ir pazudis vesels gads? Tik daudz notikumu, sieviešu, alkohola, bet joprojām acu priekšā viņas garais augums, kas izstiepies zālē, rokas, kas atbalstītas pret zodu un acis, kas skatās man tieši virsū. Uz mirkli galvā ieskrēja redzējums, kā es ar auto, putekļu mākonī, lielas varonības un augstas drosmes gaisotnē iebrāžos vecvecāku mājās, nokrītu uz ceļiem Elīnas priekšā un skūpstu viņas ceļgalus. Attapos un nesapratu, kāpēc tieši ceļgalus. Tik daudz kas piesaistīja viņas ķermenī, bet neatcerējos neko īpašu, kas saistītos ar ceļgaliem. "Nāc šurp, es tevi gribu vēl vienu reizi", atskanēja no istabas dzīlēm. Atvēru aploksni, iekšā tikai trīs vārdi: "Gribu tevi. Elīna."

Sirreāla sajūta, manu kaut kādu dzīves gruzdošo pasivitāti bija aizstājusi vēlme pret mani. Ar smaidu uz lūpām biju nedaudz agresīvāks, rupjāks. Spiedu viņas gurnus tik stipri, ka uz tiem palika sarkani manu pirkstu nospiedumi, iekodu kaut kur kaklā tik stipri, ka mani zobi gandrīz vai saskārās. Sāpju kliedzienu vietā atskanēja: "Stiprāk!". Mutē sajutu asiņu garšu no kā uzbudinājos vēl stiprāk. Gribu tevi. Šie vārdi it kā deva cerību, bet uz ko? Laimīga ģimene, bērneļi, balts žogs ap māju un divi labradora kucēni? Vai seriālu cienīgas scēnas, plīstoši trauki, sekss ar svešiem cilvēkiem, šķiršanās, atkal saiešana, atkal šķiršanās un sevis novešana līdz pagrimumam dzīves renstelē ar pudeli rokās? Atkal dzīves bezmērķīga nodzīvošana.

Nolēmu, ka arī šovasar braukšu uz laukiem. Un atkal uzbudināšu viņu ar to, kā skatos..

Elīna. Trešā daļa.

No rīta pamodos saguris, par kaut ko noraizējies un iegrimis savās domās. Mazā svilpaste man pamatīgi sagrozīja galvu. No vienas puses man to visu nevajadzēja ņemt vērā, izlikties uz mirkli aklam un kurlam esot un mierīgi turpināt izniekot savu dzīvi, bet no otras puses, viņas rīcība mani mudināja izdarīt kaut ko traku, neprātīgu - kaut ko dzīvu. Tikai viens vakars. Tik daudz notikumu, emocionālu saviļņojumu, kaisle, agresija, atgrūšana. Likās, ka mēs jau esam saistīti ar kaut kādām neredzamām saitēm, ar kuģa auklām, kas ilgi stāvējušas ūdenī un apaugušas ar asiem gliemežvākiem. Es nesapratu šo saišu nozīmi, viņa mani uzskatītu par traku, ja es uzsāktu ar viņu šāda veida sarunu. Galu galā, arī pati virve, kas mūs jau viennozīmīgi vieno, nezina savas esamības nolūkus.

Elīnas nebija pie brokastu galda, es sajutu tādu kā nelielu atvieglojumu un pat nejautāju viņas prombūtnes iemeslus. Dienas laikā es nedarīju neko. Gulēju, nedaudz bezmēŗķīgi staigāju, dzēru mājas vīnu un visu laiku galvā pārcilāju mūsu neizbēgamo tikšanos. Kā viņa uzsmaidīs ar acu kaktiņiem un turpinās mani pavedināt ar sava ķermeņa valodu, kā es smaidīšu pretī un lēnām tuvošos viņai, runāšu, paņemšu aiz rokas un būšu viņas vēlamais mežonis. Vai saplūkšu ziedošos lakstus un pastaigā lasīšu viņai savu dzeju. Vai.. Manus scenārijus izjauca no tāluma skanošie jauniešu smiekli. Tā bija Elīna un kāds puisis. Haotiskā skrējienā saplūcu turpat žoga malā saziedējušās puķes, noslēpu tās aiz muguras un, atspiedies pret elektrības stabu, gaidīju viņu. Abi nāca no dīķa puses un jau aiz izraktās zemes kaudzēm ieraudzīju abus skūpstāmies. Kaut kas iedūrās sirdī. No vienas puses skaidrs, meitene ir izšķīrusies un mēģina tagad nedomāt, bet gan caur ķermeniskām izpausmēm aizmirsties. Pats neskaitāmas reizes esmu tā darījis. No otras puses, pašam kļuva kauns par visām tām muļķībām ko biju izdomājis no rīta. Acu priekšā vienojošās virves pārplīsa, aptinās ap kaklu un ieauguše gliemežvāki griezās dziļi ādā. Haotisko sajūtu vēl vairāk pastiprināja apziņa par to, kāds gan es esmu mudaks! Ziedi izkrita no rokām. Ar spēku atsitos pret viļņaino elektrības stabu un sajutu kā pa pieri tek neliela asins straumīte. Vienā piegājienā izdzēru atlikušo pudeles saturu un aizgāju uz savu istabu.

Cilvēks tomēr ir varena parādība. Loģiska, faktus vienojošā radība ar tik lielām, izteiktām un neloģiskām vājībām.

Pēc stundas jau biju sakrāmējis savas mantas, uzrakstījis vēstuli Mārim par to, ka man ir steidzams izsaukums uz darbu, neaizmirsis pateicības vārdus par viesmīlību, es devos ārā no mājas. Abu jauniešu nekur nebija, apkārt valdīja miers un klusums ko ik pa brīdim pārtrauca tikai kāds dunošs sirsenis. Elīna sēdēja uz pussabrukušā piena savākšanai paredzētā paaugstinājuma pretī nodegušajai kaimiņu mājai. Cik simboliski, es nodomāju, manis būvētais paaugstinājums, kas sašķobījies, salūzis un sapuvis, izstieptais skurstenis, pelnu un ogļu kaudze. Un viņa. Mirklis dzīves. Vēl nenozīmīgāks un īsāks nekā acu kontakts tramvajā, bet cik paliekošs..

"Es zināju, ka Tu brauksi prom", viņa sāka. "Tas ko tu redzēji.. tas nebija nekas tāds. Es pati nesaprotu, kas tas bija, es gribēju tevi, bet..", viņa ar mazu salmiņu urbināja dēļa galu un klusēja minūtes divas. Tad turpināja: "Es joprojām gribu tevi, gribu tā, ka vēders apgriežas uz otru pusi un sāk trīcēt ceļgali. Varbūt es nedaudz nobijos no tā cik ļoti es tevi gribēju, gribēju pārliecināties, ka ar mani viss ir kārtībā un neesmu sajukusi prātā". Es klusēju, skatījos uz dēļa gabalu ko viņa uzbināja un klusēju. Skolas puika. Joprojām nebiju no rokām izlaidis savu ceļa somu, tā spēcīgi griezās rokā, kas kaut nedaudz palīdzēja novirzīt domas no savas muļķīgās pašsajūtas. Viņa piegāja man klāt, apskāva un iečukstēja ausī: "Es tevi gaidīšu katru vakaru. Atgriezies", tad noskūpstīja mani uz vaiga un aizgāja. Mirkli stāvēju kā ierakts un sajutu pāri vaigiem tekot asaras. Šī sajūta atgrieza mani pie dzīvības un saprāta. Trulo sāpi un kaunu nomainīja spējas dusmas. "Ej taču tu dirst!", es nobļāvos, nometu savu ceļa somu, iepļaukāju sevi pa seju un ar kāju iespēru pa piena savākšanas paaugstinājumu.

Spēja dusmu lēkme mani mazliet nomierināja, es noslaucīju asaras, pāris reizes dziļi ievilku elpu, savācu somu un devos tālāk - uz autobusu - apzvēroties, ka nekad šeit vairs neatgriezīšos. Šis viss bija tikai vasaras murgs. Galu galā, ir daudz citu vietu, kur pavadīt vasaru, ar jaukiem un jau pazīstamiem cilvēkiem, kur nebūs vietas nevienai sievietei, kura ir spējīga mani novest līdz asarām vienas dienas laikā.

Elīna. Otrā daļa.

"Atstāj savu logu attaisītu", teica Elīna un, nedaudz ķiķinot, aizgāja mājas virzienā. "Labi", es teicu gandrīz čukstus, kaut arī viņa tāpat vairs mani nebūtu dzirdējusi. Apsēdos pie ābeles, aizsmēķēju, vēl vienu reizi pārvilku ar pirkstu gravējumiem - vai man to vajag? Man vajag atpūsties, iegūt sirdsmieru, lai varu atgūt darba sparu un spēkus, bet ne jau kļūstot par sāpošās sirds ielāpu es to varēšu izdarīt. Nodomāju un apzvērējos, ka šovakar logu pavisam noteikti aiztaisīšu, lai cik karsts un spiedīgs arī nebūtu.

Naksnīgajā pastaigā sakārtoju savas domas un šīs dienas notikumus ar Elīnu izmetu ārā no galvas kā nebijušus. Lai šo prāta skaidrību vēl vairāk nostiprinātu, nolēmu pirms miega nopeldēties, aizgāju līdz dīķim, gandrīz sapinos ap to augošajos krūmājos, starp kuriem bija sabiruši dubļi no dīķa rakšanas. Tālākajā galā, aiz vaļņa, blāvoja gaisma. Viņa sēdēja uz kaut kāda lupatas gabala un kaut ko rakstīja tumšā un sadriskātā kladē. Apņemšanās izzuda kā nebijusi, es atkāl lūrēju un pētīju viņu. Elīna sēdēja zemē, saliekusi ceļus, viņai starp kājām blāvoja sveces liesma. Šādā apgaismojumā viņa izskatījās vēl skaistāka, uguns liesmas spēlējās ap tumšo ādu un atsedza plāno matu līniju. - Noteikti meitēns nav no laukiem, ja jau rūpējas par savu intīmo apmatojumu. Rakstot viņa smaidīja, reizēm izskatījās ļoti nopietna, ik pa mirklim, pavisam nemanot pieskārās savam krūšu galam, ar roku vai ar pildspalvu. Jutu, ka es uzbudinos arvien vairāk, gribējās rakstīt kopā ar viņu, saplūst domās, vienotā ritmā, ar vienādām roku kustībām. Gribējās, lai viņa raksta par mani, par visām tām mazajām neķītrajām lietiņām ko viņa varētu darīt ar mani. Un es rakstītu kā es ar viņu mīlētos.. - Nē, nē, nekādu lauku romānu, nekā nenopietna, atpūta, atpūta, gulēt!

Aizmigu pārsteidzoši ātri un pamodos no loģu eņģu čīkstēšanas. - Cik labi, ka tomēr aizvēru tos logus, es nodomāju, un kā atbildi dzirdēju: "Es jūtu nakti sev aiz muguras". Viņa sēdēja uz palodzes un skatījās uz mani, likās, ka tieši acīs, bet tas nebija iespējams, jo apkārt valdīja pilnīga tumsa un tikai loga aprisēs varēju saskatīt viņas tēlu. - Tomēr es to logu tā arī neaiztaisīju, nodomāju - idiots. Viņa, joprojām sēžot uz palodzes, sāka glaudīt sevi un pie katras kustības nedaudz noelsās. Daļēji redzot, daļēji iedomājoties par kustībām un vietām, kur viņa sevi glāsta, es mēģināju kaut ko saskatīt nakts tumsā. Likās, ka viņa glāsta sev krūtis, spēcīgi tās sažmiedzot un ceļot uz augšu, otrā brīdī likās, ka viņa ieslīd sev starp kājām un paliek tur.

Es piecēlos no gultas un mēģināju pieiet viņai klāt, taču atdūros pret izstieptu roku manās krūtīs. Ar otru roku viņa turpināja sevi glāstīt līdz izstieptā roka sažņaudzās un viņas nagi dziļi iegriezās manā miesā, izraujot arī dažas krūšu spalvas. "Tev vajadzīgs mežonis. Es tāds neesmu", es teicu aiz sāpēm pieklusinātā tonī. "Es tādu gaidu", viņa nočukstēja, noleca no palodzes, uzspieda man uz vaiga skūpstu un veikli izleca ārā palogu, ieturēja nelielu pauzi - "Man patīk, kā tu uz mani skaties, tas uzbudina".

Elīna. Pirmā daļa.

Es ierados vecvecāku mājās, mērojot jau ierasto grants ceļu. Lai gan nebiju šeit tikai gadus piecus, viss jau likās pavisam savādāk, daļa meža gan ceļa malām izcirsta, pats ceļš likās platāks un jau no galvas zināmo bedru vietā bija citas, jaunas un pavisam citās vietās. Kaimiņiem būvētais paaugstinājums priekš piena nodošanas pussabrucis, no mājas palicis pāri tikai skurstenis un raksturīgā dēļu, ogļu un slapjo pelnu kaudze, kas paliek pēc ugunsgrēka.

Pārvācoties uz pilsētu, māja tika pārdota ar nosacījumu, ka kaut vienu reizi gadā varēsim braukt šurp un pavadīt atvaļinājumu, veldzējoties patīkamās atmiņās, sēņojot vai lasot ogas. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka ir nojakta klētiņa, pārbūvēta kūts un ir paplašināts dīķis. Bet neskatoties uz acīmredzamām pārmaiņām, joprojām gaisā virmoja māju sajūta, bērnības atmiņas, viss tas, kas aizņēma mana mūža lielāko daļu. Reksis jau bija nomiris un mani sagaidīja divi plušķi, kuri drosmīgi rēja uz mani reizē, neiazmirstot spēlēties vienam ar otru. Māris draudzīgi stiepa man pretī roku. Arī viņu es atcerējos lielāku un prāvāku. Viņa kādreiz milzīgā roka tagad līdzvērtīgi iegūla manējā. "Nāc iekšā, sieva tieši šobrīd gatavo pirmpienu", joprojām dārdošā balsī namatēvs aicināja mani iekšā.

Iekštelpas praktiski nebija mainījušās pēc pēdējā remonta, tikai viss nedaudz nosūbējis un vecā plīts joprojām nebija pārmūrēta, tādējādi tā izskatījās, it kā izdvestu pēdējo elpu. Māra sieva draudzīgi apskāva mani, noprasīja kā pa mācībām, darbiem un atgriezās pie elektriskās plītiņas, uz kuras jau cepās pirmpiens. "Man ir trakoti paveicies", neslēptā sajūsmā es teicu, "Tādu mantu nebiju ēdis gadiem". Nedaudz vēlāk apstaigāju mājas apkārtni, vecais ozols aiz kūts bija paaudzies vēl lielāks. Agrā bērnībā atceros, ka starp ozolu un kūti tikai dzītas govis apsēklošanai un vetārsts bija ļoti priecīgs, ka ir tik laba vieta, kur iedzīt tramīgo lopu un tas nav jātur aiz nāsīm un ragiem. Vēlāk starp ozolu un kūti vairs varēja ielikt tikai dažus zārdus vai iedzīt tikai kādu mazu teliņu. Šobrīd tajā starpā ar lielām grūtībām ietilpu tikai es. Izložņāju vecos aroniju krūmus un pa ceļam uz ābelītēm ieraudzīju zālē guļot Viņu.

Meitene gulēja zālē un lasīja grāmatu, ar rokām atbalstījusi zodu. Ceļgalos saliektās kājas bija paceltas un uz vienas kājas vēl, daļēji uzvilkta, karājās gaiša zandale ar nelielu pušķīti. Es automātiski paslēpos aiz krūmiem un nopētīju viņu. Nesaprotu, kāpēc es tā darīju, bet tiklīdz ieraudzīju, tā kājas pašas aiznesa un ietupināja mani krūmājā. Viņas gaišie, viļņotie mati krita uz brūnajiem pleciem, garais augums izstiepies piekļāvās zemei, veidojot apburošu silueta līniju. Siltais vējš reizēm piespieda kleitu tuvāk viņas augumam, tādējādi vēl vairāk izceļot to, reizēm pacēla maliņu, atkailinot bez šaubām brīnišķīgākās kājas. Meitene atrāvās no lasīšanas un vienu brīdi likās, ka viņa skatās man tieši acīs, tad izstiepa rokas un pagriezās uz muguras. Tirpas noskrēja pār manu augumu un spēji aizžņaudzās elpa, uz pieres parādījās dažas sviedru lāses, bet galvai izšāvās cari vairākas domas. - Kāpēc es slēpjos? - Kas viņa ir? - Vai viņa mani redzēja? - Ko viņa domās par mani? - Kopš kura laika esmu tāds lūriķis, izvirtulis? - Kas būs nākošais no manis, mētelīša virinātājs? Pie šādām domām es klusi aizlavījos prom un devos izstaigāt savas vecās mežas takas.

Pie vakariņu galda Māris mani iepazīstināja ar meiteni. "Tā ir Elīna, mana krustmeita. Un šis ir Aleksandrs, viņa vecvecākiem kādreiz ir piederējusi šī māja, Elīna, Aleksandrs, Aleksandr, Elīna", smaidot un ar raksturīgiem žestiem mūs iepazīstināja saimnieks. "Prieks iepazīties", izslējies kā skolas puika noskaldīju un vēros Elīnai tieši acīs, mēģinot saprast vai viņa mani ir pieķērusi, lūrot uz viņu. "Man arī prieks", viņa noteica meitenīgi saldā un iemidzinošā balsī un pastiepa man pretī roku. Visu vakaru mēģināju kontrolēt savu skatienu, lai nebūtu jāskatās viņai acīs un, lai nebūtu arī pārāk aizdomīgi, ka es skatos un kādu pleķi uz sienas vai plīts riņķiem. Pēc sadzīviskām un saimnieciskām sarunām pie vakariņu galda, es pateicos, palīdzēju nomazgāt traukus un devos ārā, uzsmēķēt un izmest kādu loku gar mājām, pļavām un ieelpot dzestro lauku gaisu.

Mana nospraustā maršruta pusceļā Elīna mani noķēra, paņēma pie rokas un, neko nesakot, sāka vilkt viņai vien zināmā virzienā. "Es redzēju kā tu šodien skaties uz mani", viņa teica pēc minūtēm desmit iešanas un klusēšanas. Mēģināju izdomāt dažādus aizbildinājumus, attaisnojumus vai notušēt radušos situāciju ar kaut kādu joku, bet nekas prātīgs neienāca galvā, tāpēc vienkārši noklusēju. Mūsu gājiens roku rokā beidzās pie vecās meža ābeles. Atcerējos, ka kādreiz, sēņojot, vienmēr gāju garām tieši šai ābelei, lai pielasītu grozu ar āboliem un, lai arī tie bija sausāki un skābāki par mājas āboliem, ēdu dos kā visgardākos ābolus, kādi vien ir ēsti.

"Paskaties", teica Elīna un pielika mani roku pie ābeles stumbra. Tur bija izgravēti divi burti un, cik varēja noprast, pa vidu "+" zīme. "Mēs mēnesi atpakaļ izšķīrāmies", viņa turpināja - "Tik sen kopā un tagad, tik liels tukšums, vilšanās, sāpēs, zaudējums, saproti mani"? Es nezināju ko teikt, tāpēc klusēju. "Tu šeit būsi nedēļas divas, ja?" Viņa pavirzījās man nedaudz tuvāk un skatījās tieši acīs. Atklāti vērtējoši nopētīju viņas augumu, kuram nu jau gribējās cieši jo cieši piekļauties. Aizvēru acis un klusēju. Viņa noglaudīja manus matus, gaisā virmoja viņas smarža un aizvērto acu priekšā viņas tēls.